Andrejs Kalniņš
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.
Fakts aiz stāsta: 1919. gada 13. septembrī Rīgā svinīgā procesīja pilsētnieki pavadīja Oskaru Kalpaku uz viņa gala atdusas vietu pie dzimtajām mājām Liepsalās, mūsdienu Madonas novadā.
Šodien Rīga vienojās atvadās no mūsu tautas varoņa. Beidzot pulkvedis Kalpaks ir guvis pienācīgu pagodinājumu un var doties uz savu galējo atdusas vietu pie dzimtajām mājām Liepsalās.
Pulkveža pārapbedīšana un godināšana sākās pirms divām dienām Liepājā. Tur no pulkveža pagaidu atdusas vietas, Ziemeļu kapiem, mirstīgās atliekas svinīgā procesijā izraka un aizvadīja uz tvaikoni ‘’Weiksel’’. Kā stāsta, tad procesiju vērot bija pulcējušies lieli liepājnieku pūļi. Visapkārt plīvoja Latvijas karogi, izskanēja patriotiskas dziesmas. Noskaņa gluži kā jūnijā, mūsu valdībai nokāpjot no tvaikoņa ''Saratov'' klāja. Tālāk varoņa ceļš veda uz Ventspili, kur tvaikonis ‘’Weiksel’’ aizvadīja nakti, goda vakts apsargāts. Atkal tāpat kā Liepājā ventspilnieki devās izrādīt pēdējo godu un vienoties patriotiskās manifestācijās.
Vakardiena pagāja ceļā uz Rīgu, un šodien pienāca rīdzinieku kārta pateikties dižajam cīnītājam. Rīta stundās pirmie godu pulkvedim izrādīja sabiedroto jūrnieki uz kara kuģiem Daugavas grīvā. Ap pusdienlaiku tvaikonis noenkurojās pie Muitas dārza. Pats ar saviem biedriem tur atrados jau kopš agra rīta, lai ieņemtu labāko skatupunktu. Turpmākajās stundās pavadītāju skaits strauji auga. Par to gan nebija jābrīnās, jo valsts iestāžu darbiniekiem dienas otrā daļa bija iedota brīva. Tāpat visas daļu brīvas dienas bija ieguvuši daudzi privāti nodarbinātie.
Četros pēcpusdienā izgreznotais tvaikonis noenkurojās, skaļu gaviļu pavadīts. Ap kuģi goda sardzē nostājās Studentu rotas kareivji. Nākamā stunda pagājā dažādu organizatorisku jautājumu sakārtošanai, līdz piecos Studentu rotas kareivji uzsāka sarkofāga svinīgo izcelšanu. Tad pienāca laiks runām – no kara ministra Zālīša, armijas komandiera Simsona, pulkveža Zemitāna un Tautas padomes priekšsēdētāja Čakstes. Svinīgajā brīdī gan nevarēja būt premjerministrs Ulmanis un ārlietu ministrs Meierovics. Abi valstsvīri atrodas diplomātiskā misijā Igaunijā.
Pēc runām sekoja svinīgais gājiens. Vispirms pats nelaiķis un prominences. Pēc tam Cēsu, Studentu un Virsnieku rezerves rotas kareivji – tie, kas bija gatavi cīnīties kopā ar Kalpaku pašā tumšākajā un bezcerīgākajā brīdī. Noslēgumā mēs visi pārējie, jaunās Latvijas tauta. Ceļš veda uz staciju, kur pulkveža pīšļi svinīgi tika nogādāti vilcienu sastāvā. Vilciens izbrauca uz Vidzemi, Cēsu apriņķa Liepusalām, kam būs lemts kļūt par mūsu tautas dižvīra pēdējo atdusas vietu.
*1919. gada 13. septembra ieraksts dienasgrāmatā.