Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Jau no vakardienas caur Rīgu nelielās grupiņās sāka plūst karagūstekņi. Šodien gan grupas, gan grupu skaits paliek arvien lielāks. Visus sagūstītos vācieši pagaidām ved uz Kurzemi, lai pēc tam izdomātu, ko ar viņiem darīt tālāk.
Paši karagūstekņi izskatās pagalam nošļukuši un pārguruši. Vācieši gan gūstekņus pārāk nemoka un nesargā. Kamēr kāds nebēg prom, vācietim gūstekņi īpaši neinteresē. Tāpēc var, līdzi ejot, pāris vārdus pārmīt, ko arī es intereses pēc izdarīju.
Kā stāstīja pāris krievu gūstekņi, ar kuriem izdevās parunāties, tad ar krievu armiju notiekot briesmu lietas. Karavīri sākuši pamest fronti jau drīz pēc boļševiku apvērsuma. Pēc tam, kad Trockis izsludinājis demobilizāju, karavīri no frontes plūduši prom vēl ātrāk. Beigās frontē palikuši vien daļa latviešu un tie, kas kara apstākļos labi iedzīvojušies un zina, ka mājās nekas labāks viņus negaida.
Kad sākās vācu uzbrukums, lielākā daļa palikušo karavīru metušies bēgt uz austrumiem. Atstājuši visu, tostarp ieročus, kas nav izdzīvošanai vajadzīgs. Daļai palaimējies izbēgt, bet daudzus vācieši apsteiguši, ielenkuši un sagūstījuši. Tagad šie sagūstītie dodas uz Kurzemi, kur uzzinās par savu tālāko likteni.
*1918. gada 2. marta ieraksts dienasgrāmatā.
