Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien Rīgā beidzot ir atklāts ilgi būvētais koka tilts. Pirms nedēļas visas prominences veica svinīgu tilta iesvētīšanu, bet no šodienas tas ir pieejams satiksmei arī parastiem cilvēkiem. Jaunais tilts oficiāli nodēvēts par ‘’Lībekas tiltu’’.
Tā kā man bija brīvs brīdis, izlēmu pats apskatīt tiltu un šķērsot to kājām. Kā nekā ticējums, ka, jaunam tiltam pāri ejot, var vēlēšanos ievēlēties. Jauno tiltu apskatīt bija sapulcējušies samērā daudz ļaudis, un bija jāpagaida, pirms varēja pāriet tam pāri.
Tilts izskatās ļoti zems, un tas raisa lielākās bažas. Ja pontonu tiltu katru pavasari varēja izcelt, tad par šī tilta spējām pārdzīvot pavasara palus mani māc šaubas. Drīzāk izskatās, ka šis ir pagaidu risinājums. Bet tas arī ir labi. Vismaz beidzot ir pieejams normāls veids, kā šķērsot Daugavu.
*1918. gada 28. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
