Lapu upe Lēdurga, kas nebrīves laikā iemiesoja zaudēto Latvijas neatkarību

Lēdurgas vārdu pirmo reizi es dzirdēju no savas vecmāmiņas Zelmas Elizabetes Apines (dzimušas Treijas). Viņa man stāstīja par lielu lauku saimniecību, smagajiem ikdienas darbiem, holandiešu podiņu krāsnīm un Karēlijas bērza mēbelēm. Lēdurga manā uztverē ieguva mītisku, dziļi tēlainu veidolu, kas man daudz vairāk asociējās ar kādu teiku no teiksmainas senatnes, nevis realitāti. Tas, visticamāk, bija laiks ap 1980. gadu, kad es uzsāku skolas gaitas Rīgas 84. vidusskolā. Savukārt savām acīm es Lēdurgu skatīju pāris gadus vēlāk, kad radinieku “žigulī” [1] izbraukājām Lēdurgas apkaimi.

Vecmāmiņa, kurai toreiz jau bija pāri 80, skatījās pa automašīnas logu un komentēja apkārtni. Stāstīja, kādas saimniecības bijušas konkrētajās vietās un kādi radinieki tur ir dzīvojuši. Viņas pašas dzimtas māja “Krustiņi” vairs nebija saglabājusies, tās vietā bija izslējusies divstāvu baltu silikāta ķieģeļu daudzdzīvokļu ēka. 1949. gadā manas dzimtas saikne ar Lēdurgu tika vardarbīgi pārtraukta. Gan pateicoties deportācijām, gan čekistu operācijām mežos, kas iznīcināja tos, kas slēpās no represijām.

Tobrīd šķita, Lēdurga ir daļa no zaudētas pagātnes, kura, visticamāk, nekad neatgriezīsies. Lēdurga manā bērnības zemapziņā arvien vairāk nostiprinājās kā dziļi personīga, bet tajā pašā laikā netverama daļa no kopējas asociācijas par neatkarīgu Latvijas valsti, kas kādreiz ir eksistējusi, bet izzudusi.

Izsūtītie latvieši Sibīrijā 1949.gadā. Labajā pusē – vēsturnieka Gata Krūmiņa vecmāmiņa Zelma Elizabete Apine (dz. Treija)

Vēstures procesi reizēm notiek strauji un iepriekš neparedzami. Tā notika arī 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Dažu gadu laikā sabruka totalitārā PSRS un Latvija atguva savu neatkarību. Daudziem līdz ar to pavērās iespējas atgriezties vietās, no kurām viņi varmācīgi tika padzīti. Atgūt īpašumus, kurus padomju okupācijas vara bija nacionalizējusi. Tas attiecās arī uz manu ģimeni.

Šobrīd jau 25 gadus dzīvoju Lēdurgā, un, lai arī esmu dzimis rīdzinieks un arī Rīgā mācījies skolā, sevi uzskatu par lēdurdzieti. Neraugoties uz to, ka ikdienā darba darīšanās dodos uz Valmieru un Rīgu. No savu darbu perspektīvas Lēdurgas novietojumu vērtēju ka lielisku – faktiski pa vidu starp Rīgu un Valmieru, un pusstundas braucienā ir sasniedzama arī Sigulda vai pretējā virzienā Vidzemes jūrmala un Skulte.

Lēdurgas atrašanās vieta

Pirms deviņiem gadiem kopā ar citiem lokālās vēstures entuziastiem uzrakstījām grāmatu “Krimuldas novada vēsture”. Tās atvēršana tika pieskaņota Lēdurgas astoņsimtgadei.

Vien desmit gadus jaunāka par Rīgu

Vietu stāsti

Meklēt stāstus tur, kur šķietami nekas nav noticis – sekojot šim raidījuma “Tas notika šeit” formātam, tajā darbojošies vēsturnieki LSM.lv ir izveidojuši rakstus par vietām, no kurām ir cēlušies paši vai kurās viņi dzīvo tagad.

 

Vēsturnieku rakstītie stāsti no raidījuma “Tas notika šeit”:

 Pēc vēsturnieku standartiem, kas konkrētas vietas hronoloģisko atskaites punktu sāk no pirmās pieminēšanas rakstiskos avotos, Lēdurga ir vien 10 gadus jaunāka par Rīgu. Lēdurga ir pieminēta 1211. gada notikumos, Livonijas Indriķa hronikā. Taču tāpat kā Rīgas un daudzu citu vietu gadījumā, faktiskā vēsture ir daudz senāka. Par to liecina arheoloģiskā izpēte. 13. gadsimta sākumā Lēdurga bija nonākusi dinamisku notikumu epicentrā.

Tepat blakus Turaidā valdīja pretrunīgi vērtētais Kaupo, kurš dažādos laika posmos ir nokrustīts gan par nodevēju, gan arī pirmo Latvijas eiropeizētāju. Kaupo apmeklēja Romu un atbalstīja kristīgās ticības ieviešanu savā novadā. Rokas stiepiena attālumā dzima Straupes pilsēta, kura vēlāk kļuva pat par Hanzas savienības locekli.

Lēdurgas vārda izcelsmē kopumā tiek atbalstīta valodnieka Augusta Bīlenšteina jau 19. gadsimta beigās izvirzītā hipotēze – vietvārds esot cēlies no līvu vārdiem lēd ("lapa") un urga ("neliels strauts" vai "zemiene ar tekošu ūdeni"), vai arī no darbības vārda urg- ("plūst", "tecēt"). Tomēr uzdrošinos šo versiju apšaubīt, jo senākas vietvārda versijas ir visai atšķirīgas (Letthegore, Loddiger).

Tāpat būtu nepieciešama rūpīgāka arheoloģiska izpēte, lai varētu ar drošu sirdi apgalvot, ka somugri (lībieši) ilgstoši ir bijuši vienīgie šī novada apdzīvotāji. Turpat netālu Turaidā pirms lībiešiem kādu laiku teritoriju apdzīvoja baltu tauta – tā sauktie Gaujas zemgaļi. Tāpat mums nav drošu pierādījumu, kur pirms 800 gadiem atradās vēsturiskais Lēdurgas centrs. Ļoti blīvi dažādu laiku apbedījumi ir konstatējami daudzviet, piemēram, “Juglu” apkaimē. Kolhozu laikos grants ieguves procesā tur cita starpā tika uzrakti plaši viduslaiku kapi, un vietējie bērni savas anatomijas zināšanas, tāpat kā daudzviet citur Latvijā, papildināja, spēlējoties ar cilvēku kauliem. No “Juglām” nāk arī nostāsts par “nogrimušo baznīcu”, un vietējie iedzīvotāji mežā joprojām var parādīt vietu, kur agrāk esot bijusi baznīca, bet šobrīd visai apjomīga kritene.

Sekoja Latvijas vēstures kopējam ritējumam

No nesenāku vēstures notikumu gaitas viedokļa Lēdurga nav unikāla un organiski iekļaujas Latvijas vēstures kopējā ritējumā. No 19. gadsimta vidus sāka veidoties spēcīgs zemnieku – zemes īpašnieku slānis. Pieauga pretrunas starp gadsimtu gaitā nostiprinātajām vācu muižniecības privilēģijām un latvisko zemniecību. Pat pārdodot zemes īpašumus zemniekiem, muižnieki centās sev saglabāt dažādas privilēģijas, piemēram, medīšanas tiesības. Tāpat nodokļu slogs zemnieku saimniecībām bija par kārtu lielāks nekā muižām. 19. gadsimta pēdējās desmitgades zemnieku saimniecību īpašniekiem bija izaicinājumiem un pārbaudījumiem bagātas.

Maksājuma kvīts par kārtējā maksājuma saņemšanu. Maksātājs - Jānis Treijs (vēsturnieka Gata Krūmiņa vecvectēvs), saņēmējs - barons fon Tīzenhauzens.

Kļūstot par īpašniekiem, zemnieki gandrīz visos gadījumos bija uzņēmušies prāvas kredītsaistības. Savukārt transporta jomas attīstība (dzelzceļš, kuģu satiksme u.c.) ievērojami veicināja globālo tirdzniecību, Baltijas reģionā strauji kritās labības cenas, kas mazināja lauksaimnieku ienākumus. Papildu izaicinājums bija industrializācija – pilsētās strauji auga pieprasījums pēc darbarokām.

Faktiski 19.–20.gadsimta mijā Vidzemē bija novērojama darba tirgus pārkaršana. Daļēji pieprasījumu centās kompensēt ar imigrāciju, taču šie no Iekškrievijas vai citiem reģioniem ieradušies cilvēki izrādījās rūpnīcām nepiemēroti, jo gandrīz visi bija analfabēti. Lieki piebilst, ka Vidzemē lasītprasme 19. gadsimta beigās bija tuvu 100 procentiem (94,6% 1897. gadā). [2] Līdz ar to rūpnīcu strādnieki tika rekrutēti no lauku reģioniem, savukārt zemnieku saimniecību īpašnieki, lai noturētu darbaspēku laukos, bija spiesti celt algas laukstrādniekiem. Algu pieaugums bija straujāks nekā produktivitātes celšanās, kas noveda pie bankrotiem un ievērojams skaits saimniecību tika izūtrupēts.

Atceros savas 1899. gadā dzimušās vecmāmiņas stāstīto epizodi no viņas bērnības, kad viņas mamma esot žēlojusies, ka tik greznas kleitas, kādās staigājot viņas kalpones, viņa pati mūžam nevarot atļauties.

Sociālekonomiskā spriedze lauku reģionos lielā mērā skaidro, kāpēc 1905. revolūcijā, kā arī dažādās “kreiso” kustībās vēlākos laikos, sākot no sociāldemokrātiem un visbeidzot ar boļševikiem, iekļāvās tik daudz samēra labu izglītību ieguvušu lauku vidusslāņa atvašu.

Lēdurga nav unikāla arī citu notikumu kontekstā. PSRS okupācijai izdevās nocirst pagasta intelektuālo galvu, un iepriekšējo saimniecisko un kultūras eliti nomainīja citi cilvēki. Bija nepieciešami gadu desmiti, lai dzīve ieietu kaut cik normālās sliedēs.

Lokālā vēsture – joprojām neizzināta un pilna pārsteigumiem

Augstā turbulence 20. gadsimta vēsturiskajos notikumos ir būtisks izaicinājums lokālā līmeņa novadpētniecībā. Daudz vēstures avotu ir apzināti iznīcināti (tas noticis gan varas maiņu rezultātā politiskā līmenī – iznīcinot grāmatas skolās un bibliotēkās, noārdot pieminekļus, gan arī individuālā – cilvēki iznīcināja liecības, pierādījumus par iepriekšējiem laika posmiem). Ja PSRS okupācijas periodā tas notika bailēs no represijām, tad 20. gadsimta 90. gados zudībā gāja liela daļa no padomju okupācijas perioda kultūrvēsturiskā mantojuma. Cilvēki kā šķietami nevērtīgas iznīcināja fotoliecības par kolhozu ikdienu. Ejot laikam, esam sapratuši, ka ir zudušas unikālas liecības par konkrētiem laikmetiem.

Plūdi Lēdurgā 20.gs. 20.gadi

Taču ir arī patīkami pārsteigumi. Pirms 10 gadiem remonta laikā Lēdurgas centrā tika atrasts fotoalbums ar unikālām fotogrāfijām no 20. gadsimta 20.–30.gadiem. Lielas daļas fotogrāfiju autors ir Jānis Jurjāns, kuru varam uzskatīt par vienu no pirmajiem Latvijas profesionālajiem fotogrāfiem. Albumu zem grīdas bija paslēpusi ģimene, kas 1944. gadā bija devusies bēgļu gaitās, un brīnumainā kārtā albums bija saglabājies neskarts. Ģimene bija aktīvi līdzdarbojusies Lēdurgas draudzē, tāpēc virkne fotogrāfiju ir unikāls papildinājums Lēdurgas draudzes vēstures izpētē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt