Svētais mežs
Turlava ir pavisam neliels pagasts Rietumkurzemē. Iepriekš Turlavā nekad nebiju bijis – kad 2019. gadā ar draugiem devāmies braucienā pa Kurzemi, šī vieta maršrutā nebija iekļauta, jo acīmredzot tā nelikās ievērības cienīga, lai gan, kā vēlāk noskaidrosim, noteikti zināju visnotaļ zināmu objektu pie Turlavas.
Ierodoties Turlavā, tā atstāja patīkamu un senlaicīgu sajūtu. Var izšķirt divu veidu vietas: vienas, kas pastāvējušas vairākus gadsimtus, un otras, kas izveidotas jaunā vietā. Turlava pēc apkārtējās vides līdzinājās pirmajām, tāpēc bija sajūta, ka būs interesanti.
Meklējot pirmās norādes par Turlavu, uzdūros sev labi zināmajai Ķoniņciema Elku birzij. Atceros, ka studiju gados biju lasījis par šo objektu. Tolaik ieinteresēja šī vienīgā zināmā saglabājusies birzs jeb, kā to viduslaiku dokumentos sauca, –- svētais mežs.
Vieta, kur senie kurši ziedoja dabas dievībām, un tajā nedrīkstēja ne cirst kokus, ne medīt.
Zināju par šo tematu pavisam nedaudz, un tas mudināja ķoniņu stāstu papētīt vairāk.
Izrādās, ka Turlava ir kaut kur pa vidu vairākiem ķoniņu ciemiem, kas ir tai visapkārt. Jēdzienu “kuršu ķoniņš” zināju un šajā stāstā tikai nostiprināju savu izpratni. Šis stāsts kopumā vēsturniekiem varētu būt pazīstams. Tāpat domāju, ka stāsts par kuršu ķoniņiem varētu būt zināms un līdz ar to neinteresants arī lielai daļai cilvēku. Taču, kā atklājās, pat vietējie ļaudis neko daudz pastāstīt nevarēja.
Kliedē mītu par verdzību
Šis ir stāsts, kas ir īpašs ne tikai Turlavas vēsturē, bet arī visas Latvijas vēsturē. Turlava ir īpaša, jo šajā apkārtnē atradās četri ciemi, kur dzīvoja kuršu ķoniņi. Viņu vēsturei ir 700 gadus sena.
Ko nozīmēja būt kuršu ķoniņam? Šī bija īpaša sabiedrības grupa, kura pirms aptuveni 700 gadiem bija ieguvusi tiesības uz īpašuma mantošanu un līdz ar to arī personīgo brīvību. Vienīgā atbildība kuršu ķoniņiem bija pret Kuldīgas pils pārvaldnieku un tā bija došanās līdzi karagājienos. Šo sabiedrības grupu veidoja vairākas dzimtas: Peniķi, Kalēji (Šmiti), Šmēdiņi, Tontegodes, Vidiņi, Bergholci, Dragūni, Sirkani un vēl citas.
No šī aspekta stāsts ir izcila Latvijas vēstures lapaspuse, kas kliedē mītu par verdzību, kā arī to, ka latvieši vienmēr ir bijuši tikai un vienīgi parasti zemnieki. Kuršu ķoniņi nebija vienīgie zemju īpašnieki Latvijas teritorijā, un tajā vairākus gadu simtus pastāvēja brīvas sabiedrības grupas (saukti arī par novadniekiem), kurām bija īpaši pienākumi. Kuršu ķoniņi laika gaitā kļuva par vienīgo zināmo grupu, kas savas brīvības un privilēģijas saglabāja. Turklāt tad, kad viņiem dažādu jaunu likumu rezultātā tiesības mēģināja ierobežot, par tām pastāvēja un 19. gadsimtā vairākkārt iestājās par to atjaunošanu un nostiprināšanu.
Lepni būt ķoniņu pēcteči
Dabā es nebiju skatījis ne Ķoniņciema Elku birzi, ne arī ciemu apbūves paliekas. Filmēšanas laikā stāsts mūs aizveda uz visiem četriem ciemiem Turlavas pagastā: Ķoniņciemu, Kalējciemu, Pliķu ciemu un Ziemeļciemu. Kā liecina 18. gadsimta Lipaiķu baznīcas mācītāja vēstules, katrs no tiem ir sastāvējis no 24–25 saimniecībām.
Tagad Ķoniņciemā ir saglabājusies viena dzīvojamā māja, pie kuras atrodas Kuršu ķoniņu – Peniķu dzimtas ģerboņa stabs. Joprojām šajās mājās saimnieko Peniķu dzimta, kas tur ir saimniekojusi vairākus gadsimtus. Saimnieki nodarbojas ar lauksaimniecību, kā arī iesaistās tūrismā. Saimniece bija ļoti laipna un gatava pastāstīt par reālo dzīvi Ķoniņciemā un neseno dzimtas vēsturi. Svarīgi ir pieminēt, ka šie cilvēki ar savu uzvārdu tiešām lepojas un dzimtas vēsturi tur godā, piemēram, glabājot dzimtas relikvijas, atjaunojot mājas un stāstot šo stāstu tālāk tiem, kas nepabrauc garām.
To nevarētu teikt par citu kuršu ķoniņu dzimtu pārstāvjiem, kurus izdevās satikt Turlavā. Tie virspusēji zināja ķoniņu stāstu, taču nekādu īpašu vērtību uzvārdiem nepiegrieza. Protams, kad viņi tika vairāk iztaujāti, var sajust kurzemnieciski atturīgu pašapziņu.
Liecības kapsētā
Vēl tikai bijušā Ziemeļciema teritorijā bija saglabājusies viena ēka, kas varētu būt no 20. gadsimta sākuma un bijušo ķoniņu dzimtu īpašums. Ēka gan, kā šķita, atradās uz īpašuma, kas tiek prioritāri izmantots lauksaimniecībā un netiek apdzīvots. Tāpēc arī ēka nav apdzīvota un netiek apsaimniekota.
Pie visiem četriem ciemiem bijušas ierīkotas kapsētas, no kurām lielākā daļa ir sakoptas. Pārsvarā manāmi apbedījumi, sākot no 19. gadsimta. Izbrīnu raisīja tas, ka netālu no Ķoniņciema esošā kapsēta ir pamesta novārtā, lai gan atrodas ļoti skaistā vietā. Uz to ved vēl samanāmas alejas paliekas, un pati kapsēta ir lielu koku ieskauta. Visās kapsētās samanāma būtiska ķoniņu dzimtu ieraža saradoties savā starpā (bija pieļaujams, ka meita tiek izprecināta arī turīgiem zemniekiem), kā rezultātā pie apbedījumiem lasāmi vairāku kuršu ķoniņu dzimtu uzvārdi.
To, kas ir bijis, dabā vairs lielākoties ieraudzīt nevar, taču kuršu ķoniņu vēsture vairākkārt ir pētīta (īpaši jāuzsver vēsturnieka Agra Dzeņa monogrāfija “Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā”). Ir ļoti būtiski, ka dabā uz vietas tiek saglabāti gan stāsti, gan arī materiālais kultūras mantojums (ēkas, kapsētas), jo tas šo vietu padara citādāku un līdz ar to īpašu. Šis ir stāsts, kas var kalpot kā pamats tam, lai cilvēki dotos uz Kurzemi un savos ceļojumu maršrutos ieplānotu vienu pieturvietu arī Turlavā.
