Lauciene jeb kādreiz Nurmuiža ir vieta Kurzemē ar senu vēsturi, un tajā risinājušies dažādi notikumi. Zināms, ka jau 14. gs. šeit atradies ciems, bet mūsdienās redzamā muiža celta 16. gs. otrajā pusē. Visticamāk, pirms tās esošajā muižas teritorijā bija cita, senāka muiža. Laucienes robežas laika gaitā vairākkārt mainījušās. Tagadējā Laucienes teritorijā atrodas vairākas muižas – Nurmuiža, Fridriķmuiža, Pļavmuiža, Garlenes, Odres, Oktes, Šķēdes u.c. muižas.
Ar Laucieni man saistās vislabākās atmiņas. Šeit es pavadīju savu bērnību, gāju bērnudārzā un 1996. gadā uzsāku pirmās skolas gaitas Laucienes pamatskolā, ieguvu savus labākos jeb kā mēs parasti smējāmies – smilšu kastes draugus. Cik pazīstu sevi, tik arī visus Smilgziedu bērnus. Kopā spēlējām pažarniekos, mājniekos un darījām blēņas. Vēl šodien manā tuvāko draugu lokā ir Smilgziedi.
Konsultējoties ar demogrāfu Ilmāru Mežu, uzzināju, ka uzvārds “Smilgziedi” (senākos laikos dažās vietās minēts arī “Smilguziedi”), visticamāk, cēlies no šīs vietas 19. gadsimta sākumā. Ar šādu uzvārdu Latvijā gadsimtu vēlāk – 1930. gados – bija tikai divas ģimenes: viena no tām – pieci cilvēki dzīvoja toreizējā Vandzenes pagastā Laukmaļu mājās un otra – četru cilvēku liela – Nurmuižas pagasta ''Vecjakās''. Šis uzvārds ir unikāls un visi šī uzvārda nesēji nāk no vienas dzimtas, kura cēlusies no Garlenes.
Plašāk Latvijā un arī ārpus valsts robežām Arvīds un Alda Smilgziedi zināmi ar to, ka 1990. gados rūpējās par Nurmes evaņģēliski luteriskās baznīcas atjaunošanu un ilglaicīgu uzturēšanu. Pateicoties viņiem, baznīcu atjaunoja un tā darbojas vēl šodien. Baznīcu un Nurmuižu vairākkārt apmeklējuši baronu fon Firksu dzimtas pārstāvji, kuru priekštečiem savulaik piederēja Nurmuiža, un tādēļ viņi ir ļoti pateicīgi Smilgziedu dzimtai par devumu kultūras mantojuma saglabāšanā. Alda saņēmusi arī vairākas pateicības un balvas par pašaizliedzīgo darbu baznīcas atjaunošanā.
Laucienē – vismaz septiņās paaudzēs
Smilgziedu dzimtas vēsturei var izsekot, sākot ar 19. gadsimta sākumu. Zināms, ka dzimta Laucienē dzīvojusi vismaz septiņās paaudzēs. 1830. gadā piedzima Indriķis Smilgzieds, Arvīda vecvectēvs, kurš kļuva par Garlenes muižas kalpu. Indriķa ģimenē savukārt piedzima vēl trīs bērni – Anna, Indriķis juniors un Eda.
1862. gadā dzimušais Indriķis juniors sākotnēji tāpat kā viņa tēvs bija kalps Garlenes muižā, bet vēlāk kļuva par Garlenes muižas vagaru. Kādreiz Garlenes muiža bija lepna kungu māja ar plašu parku un kārtīgu saimniecību. Kādu laiku muiža bija pamesta, bet šobrīd muižā notiek rosība un, cerams, tā atgūs agrāko spožumu.
Arvīds Smilgzieds, Indriķa juniora mazdēls, savās atmiņās, kuras Arvīda mazmeita Dace apkopojusi un iesējusi nelielā atmiņu grāmatiņā, rakstījis par savu bērnību.
Viņš atcerējās kādu humoristisku atgadījumu, kas saistīts ar mātes brāli, kurš tajā laikā dzīvojis pie viņiem: “Tajos laikos lauku cilvēki šprotu konservus nepirka, to nevarēja visi atļauties. Vienu dienu Ernests [Arvīda mātes brālis – I.G.] virtuvē viens pats ēda brokastis, es arī iegāju virtuvē un ieraugu tās mazās brūnās zivtiņas kārbiņā, tā nu viņš visas apēda un man neiedeva, bet man tā viņas kārojās. Tik spilgti šis notikums atmiņā iesēdies, ka vēl šodien to atceros, kā nedabūju pagaršot šprotes konservā.”
Arvīds mazmeitas apkopotajā grāmatiņā stāstījis arī par savu vectēvu Indriķi junioru: “Vectēvs nebija tāds vagars, kādus mēs filmās esam redzējuši – ar pātagām rokās, bargi un nejauki. Gluži otrādi, vectēvs bija izpalīdzīgs, ierīkoja muižas ļaudis darbā un pats vienmēr bija pie darbiem līdzās un palīdzēja.”
Tāpat Arvīds apkopojis arī ziņas par vectēva dzīvi muižā. Kādā atmiņu fragmentā piefiksēta aina no svētdienas, kad Garlenes ļaudis mēdza iet uz Nurmuižas baznīcu. Savukārt pēc tam vīri parasti gāja uz krogu, kas kādreiz atradās otrpus ceļam, kur šobrīd ir Laucienes kultūras nams. “Krogā, kā jau ierasts, satikās divu muižu kalpi un, kad „vīri dūšās”, viņu starpā „iet kulaki pa gaisu”,” rakstīts atmiņu grāmatiņā. Par šādiem starpgadījumiem ziņoja vagaram, kuram bija jānodrošina kārtība: “Vectēvs paķer vienu aiz čupra, pēc tam otru, trešo un tā līdz pēdējam Garlenes vīram. Nurmuižnieki tikai noskatījās un palika mierīgi. Vectēvs bijis augumā liels un spēcīgs vīrs.”
Muižas darbos kopš agras bērnības
Smilgziedu dzimtā bijuši vairāki Indriķi – arī Indriķis juniors savu dēlu nosauca par Indriķi (dz. 1901. gadā). Indriķis trešajā paaudzē (Arvīda tēvs) līdz 21 gada vecumam nodzīvoja Garlenes muižā. Viņš bija beidzis Oktes–Garlenes četrklasīgo skolu. Bērniem muižā bija jāstrādā jau kopš agras bērnības gan lauku darbos, gan citur. Indriķis bija stāstījis Arvīdam, ka tad kad viņam bija 15–16 gadu, viņš strādājis par kučieri Garlenes muižā. Vasarās muižas iemītnieki pārvietojās ar grezni krāsotu puskarieti, kuru vilka divi zirgi “(..) Kariete nebija tik liela kā Nurmuižas baronam, taču tā vienmēr bija jāuztur tīra. (..) Mazgāt un slaucīt drīkstēja tikai ar ūdeni un mīkstu lupatu. Vienu rudens rītu kariete bija ļoti dubļaina, tādēļ tēvs paņēmis slotu, lai lielumu notīrītu, taču kungs, to ieraugot, sāka kliegt: „Puika, ko tu dari, krāsu gribi noberzt!””
Tāpat tēvs Arvīdam bija stāstījis citus gadījumus no kučiera gaitām: “(..) naktīs ar zirgu nebija patīkami braukt, jo īpaši no Talsiem, tad uz ceļa nācās satikt kādu automašīnu ar uguņiem, bet zirgi baidījās no spilgtajām gaismām, līdz ar to uz ceļa bija grūti tos noturēt un nācās nogriezt sāņus uz lauka.”
Arvīds spilgti atcerējās arī tēva stāstīto par kādu nakts braucienu no Garlenes muižas uz Nurmes baznīcu: “Reiz kādā naktī, piebraucot pie Nurmuižas baznīcas, kungs lika tēvam apturēt zirgu un pats aizgāja apciemot mežkungu, kas dzīvoja ceļa otrā pusē. Laukā tumšs, baznīcas koki vējā šņāc, kapi arī aiz vaļņa, nebija patīkami sēdēt vienam tumsā uz bukas. Tēvs stāstīja, ka tādās reizēs, lai nebūtu tik bailīgi, rada mieru pie zirga galvām, tad radās drošības sajūta ar viņiem.”
Uz kāzām no Jaunlatgales
Pirmajā pasaules karā 1915. gadā Arvīda mātes Jūlijas ģimene tāpat kā daudzas citas ģimenes devās bēgļu gaitās uz Petrogradu (mūsdienās Sanktpēterburga). Visu kara laiku viņa nostrādāja par sanitāri kādā slimnīcā. 1920. gadā, kad karš par neatkarību Latvijā bija beidzies, Jūlija atgriezās Latvijā.
1930. gadā Jūlija apprecējās ar Indriķi trešajā paaudzē, un nākošā gada 12. decembrī ģimenē ienāca Arvīds. Interesants ir arī stāsts par pašu kāzu dienu. Kāzas bijušas paredzētas vienā no novembra sestdienām Nurmuižas pagasta Vecjaku mājās. Indriķis tajā laikā bija robežsargs Jaunlatgalē (Abrenē) uz Krievijas robežas. Sakarā ar darbu Indriķis varējis ierasties uz kāzām tikai trīs dienas pirms noliktā datuma.
Visi Indriķi gaidījuši trešdienā, bet viņš aizkavējies un mājnieki satraukušies. Arvīds no vecāku stāstītā atcerējies: “Viesi salūgti, alus izbrūvēts, bet paša līgavaiņa nav. Tad kaimiņš bija teicis manai mammai, lai viņa nesatraucas, līgavaiņa vietā pieliks viņai blakus salmu maisu un kāzas svinēšot jebkurā gadījumā. Salmu maiss nebija nepieciešams, ceturtdienas vakarā tēvs ieradās un sestdien nosvinēja kāzas.”
Izsūtīšanas bērna acīm
Otrā pasaules kara notikumi Arvīdam palikuši atmiņā īpaši spilgti. 1941. gada 14. jūnijā Latvijā notika PSRS īstenotas iedzīvotāju deportācijas. Tolaik Arvīdam bija 10 gadi: “(..) visi bija piecēlušies un strādāja, bet mēs ar brāli vēl gulējām. Pēkšņi mājā izdzirdējām lielu troksni – svešu vīru balsis, sievietes raud. Mūsu istabā ienāca divi krievu zaldāti ar šautenēm, kurām galos gari durkļi. Izkratīja skapi un paskatījās, kas zem mūsu matračiem. Sākās sieviešu kliegšana un brēkšana.”
Zēni bija citā istabā un izgāja ārā no tās tikai tad, kad troksnis pieklusa: “Mēs ar brāli izskrējām no istabas, pieskrējām pie loga un redzējām kā aiziet sievietes un arī mūsu Ernests ar vienu koferi uz pleca, ar otru pie rokas. (..) Tāds pats liktenis bija otras mātes brālim Jurim ar sievu un trīs mēnešus vecu bērniņu, kuri dzīvoja „Podnieku” mājās. Bērniņš vagonā mira. Abi brāļi Vjatlaga nometnē pēc gada nomira, sieva 1957. gadā pārbrauca mājās no Sibīrijas.” Par laimi, Arvīda vecākus 1941. gadā neizsūtīja.
Arvīds piedzīvojis arī vācu okupācijas laiku Latvijā: “(..) Sākām gaidīt, kad ienāks vācu zaldāti, tas notika pēc nedēļas, bet no viņiem neviens nebaidījās. Pirmos divus redzēju ar motociklu atbraucam. Pievakarē brauca cauri Laucienei mašīnu kolona. Pēc dažām dienām gāja cauri pajūgu kolona ar zaldātiem un lielgabaliem, kurus vilka zirgi.” Arvīds zināja teikt, ka vācieši mainījuši savus klibos zirgus pret vietējo saimnieku labajiem zirgiem. “Mūsu jaunā ķēvīte Grieta, kurai bija mazs kumeliņš, pie mājas ganījās. Vācieši nāca pēc zirga, kumeliņš gulēja, kad ieraudzīja vāciešus uzreiz pielēca kājās, tā nu vācieši atmeta ar roku un aizgāja prom, neaiztiekot mūsu zirgus.”
Gūsteknis, kas zīmēja virsniekus
Vietu stāsti
Meklēt stāstus tur, kur šķietami nekas nav noticis – sekojot šim raidījuma “Tas notika šeit” formātam, tajā darbojošies vēsturnieki LSM.lv ir izveidojuši rakstus par vietām, no kurām ir cēlušies paši vai kurās viņi dzīvo tagad.
- Kā Napoleons Raunai pavēra iespēju pasaules līmeņa cukura ražotnei. Vēsturnieka Edgara Plētiena stāsts
- Smilgziedi – Laucienes dzimta, kurā atspoguļojas vismaz 200 gadus sena Latvijas vēsture
- Lapu upe Lēdurga, kas nebrīves laikā iemiesoja zaudēto Latvijas neatkarību
Vēsturnieku rakstītie stāsti no raidījuma “Tas notika šeit”:
- Kā Hruščovs «lūkojās» Latvijas lauksaimniecību kolhozā «Avangards»
- Kā Daudzeses aizsargus un citus vēstures fragmentus izdzēsa no vietējo atmiņas
- Revolucionāru liesmu un karu plosīta. Barkavas muižas stāsts
- Izcilas Latvijas vēstures lappuses liecības Turlavā – brīvie kuršu ķoniņi
- Kārķu pils «detektīvs» – kāpēc to sāka nojaukt, pirms paguva uzcelt?
Arvīda kaimiņos ģimene bija pieņēmusi gūstekni vārdā Vaņa. “(..) viņš 1943. gada vasarā atbrauca atvaļinājumā, bet gūsteknis, kas dzīvoja pie mums, tā arī neatbrauca. Gūstekņi, kas bija palikuši Latvijā, strādāja dažādus darbus, arī pats vēlāk strādāju ar viņiem, viņi bija man labi draugi, kā arī labi šo gadu laikā bija iemācījušies runāt latviski – Sergejs, Vasīlijs, Andrejs, tagad viņi atdus Pūckalna kapos.” Kā vācu, tā krievu karavīrus Arvīds atcerējās ar labu.
Arvīda un Aldas ģimenē izaudzināti trīs dēli, astoņi mazbērni un 11 mazmazbērni. Smilgziedi ir viena no lielajām un stiprajām Latvijas dzimtām un latvisko vērtību sargātājām. Esmu lepna, ka pazīstu Smilgziedus un nāku no Laucienes – brīnišķīgi skaistas vietas ar bagātu un senu vēsturi.
