Sadaļas Sadaļas

Kā Napoleons Raunai pavēra iespēju pasaules līmeņa cukura ražotnei  

19. gadsimta sākuma starptautiskās politikas arēnas notikumi spēja ietekmēt arī tik mazas vietas kā Rauna dzīvi. Proti. šajā laikā Raunā tika izveidotas divas ražotnes, kur ražoja cukuru un papīru. Taču viena ražotne darbojās mazāk kā 10 gadus un tika slēgta, savukārt otra turpināja pastāvēt, bet tās ražošanas apjoms bija krietni samazinājies. Par to, kas notika šķietami tik veiksmīgam biznesam, būs šī nelielā Raunas vēstures epizode.

Raunas vēsturi detalizētāk sāku pētīt tad, kad pirms sešiem gadiem pārcēlos uz Raunu un sāku veidot muzeju. Ikdienas ritējumā viss, kas redzams uz vietas, nedaudz paslīd gar acīm kā fona attēls. Bet iedziļinoties Raunas viduslaiku vēsturē doktora darba kontekstā, kopsakarības ar Raunā atrodošo kultūras mantojumu saslēdzas vienotā sistēmā. Man patīk Raunā dzīvot, jo te ir dabas un kultūras mantojuma dažādība. Tā kādā no izpētēm uzdūros interesantam stāstam ar nelaimīgām beigām.

Blokāde un cukurs

Stāsts jāiesāk ar kādu Rīgas tirgotāju Bernhardu Kristiānu Kleinu, kuram dzīvē bija attīstījušās tirgotājam tik nepieciešamās īpašības: gribasspēks, drosme un spēja uzņemties risku. Ceļojot uz ārzemēm viņš bija ieguvis plašus darba un privātos kontaktus, starp kuriem bija arī, piemēram, Prūsijas finanšu ministrs. Sākumā Bernhards darbojās tirdzniecības kompānijā “B.J.Zuckerbecker, Klein&Co” kā darbinieks un vēlāk kā īpašnieks. Šajā saistībā svarīgs ir Eiropas lielo notikumu konteksts, proti, Napoleona Bonoparta vara tā laika Eiropā.

Vietu stāsti

Meklēt stāstus tur, kur šķietami nekas nav noticis – sekojot šim raidījuma “Tas notika šeit” formātam, tajā darbojošies vēsturnieki LSM.lv ir izveidojuši rakstus par vietām, no kurām ir cēlušies paši vai kurās viņi dzīvo tagad.

 

Vēsturnieku rakstītie stāsti no raidījuma “Tas notika šeit”:

Nevarēdams militāri sagraut Lielbritāniju, Napoleons uzsāka Lielbritānija saimniecisko ierobežošanu jeb tā saukto kontinentālo blokādi, kas izpaudās caur to, ka tās valstis, kur Napoleonam bija kāda politiskā ietekme, pārtrauca jebkādu tirdzniecību ar Lielbritāniju. Napoleona kari un blokāde apgrūtināja arī iekšzemes tirdzniecību. Bernhards šajā laikā veica vairākus slepenus darījumus starp Prūsiju un Krievijas impēriju, tā nopelnot ievērojamas naudas summas. Savu naudu viņš ieguldīja vairākos nekustamajos īpašumos, tai skaitā iznomājot uz 99 gadiem Raunas pilsmuižu, Launkalnes muižu, Baižkalna muižu un Brantu muižu.

Blokādes dēļ mazinoties cukura importam, 1810. gadā Bernhards Raunas pilsmuižā izveidoja cukura fabriku, kurā cukuru ieguva no importētā cukurniedru jēlcukura. No brūnā jēlcukura atdalīja melasi un to pārstrādāja cukurā. Savukārt iztvaicēto cukura sīrupu lēja veidnēs, kur tas sastinga, veidojot tā saucamās cukura galvas (cukura konusus), ko zāģēja un skaldīja mazākos gabalos — graudu cukurā.

Cukura manufaktūras ēka bija būvēta no ķieģeļiem un bija 30 x 5 asu (~ 64 x 11 m)  platībā. Manufaktūras četrus vārāmkatlus izgatavoja Cēsu vara kalējs un iemūrēja vācu mūrnieki, bet visus citus mūrnieku, namdaru un galdnieku darbus izpildīja vietējie cilvēki no Raunas un Baižkalna muižām. Pie manufaktūras tika izveidota podnieka darbnīca, kur no vietējiem māliem izgatavoja cukura formas un podus.

1814.g. Raunas muižas cukura manufaktūrā bija nodarbināts viens meistars, un trīs zeļļi – ārzemnieki un 18 vietējie cilvēki, savukārt 1817.gadā- 2 ārzemnieki un 20 vietējie cilvēki.

1813.g. cukura manufaktūra Raunā eksportēja uz Kēnigsbergu un Dancigu 7209 pudus 17 mārciņas (gandrīz 120 tūkst. kg), kas ir 36 % no visa pārstrādātā cukura daudzuma, kā arī 5604 pudus 27 mārciņas (gandrīz 92 tūkst. kg) sīrupa jeb 71 % no iegūtā sīrupa. 1816. gadā cukura manufaktūra saražoja 25230 pudus (413 tūkst. kg) cukura un 12445 pudus (203 tūkst. kg) sīrupa, pārspējot visas pārējās Vidzemes cukura manufaktūras produkcijas ziņā.

Papīrfabrika cukurgalvām

Cukura manufaktūra vajadzībām Bernhards 1815. gadā nodibināja palīguzņēmumu – Baižkalna papīrfabriku, kur izgatavoja balto un zilo papīru cukura iesaiņošanai. Tās galvenais mērķis bija piegādāt viņam piederošajai cukurfabrikai Raunas muižā iesaiņojamo papīru cukurgalvām (cukura konusiem).

Laikā no 1816. līdz 1818. gadam papīra manufaktūrā bija nodarbināti seši vietējie cilvēki un divi ārzemnieki (meistars un zellis), bet 1819. gadā jau 8 vietējie cilvēki un viens ārzemnieks. Rūpnīcas tehniskās ierīces bija 2 holenderi (ierīce, kurā mala un maisīja lupatu masu, no kuras gatavoja papīru) viens kubls un 3 spiedes, kā arī lupatu sagriešanas ierīce, ko fabrika iegādājās tikai 1819. gadā. Zināms, ka 1816.gadā manufaktūra izgatavoja 1630 rīses (rīse – papīra skaita vienība, 1 rīse ir 500 loksnes papīra) cukura iesaiņošanas un 690 rīses grāmatu iespiežamā papīra.

Baižkalna papīrfabrikas direktors bija Bernharda kompanjons Burhards Cukerbekers. Īpaši liela problēma visiem papīra rūpniekiem Vidzemē, tajā skaitā arī Baižkalna papīrfabrikai, bija manufaktūras apgādāšana ar galvenajam izejvielām – lupatām. Vietējie zemnieki savas drēbes valkāja līdz izplēnēšanai, bet vācieši un kalpi lupatas nekrāja. Sākotnēji Baižkalna papīrfabrika papīra izgatavošanai nepieciešamās lupatas ieveda no ārzemēm, bet ar laiku fabrikas īpašnieks Cukerbekers esot pieradinājis vietējos zemniekus vākt lupatas un apgādāt manufaktūru ar šo nepieciešamo pamatizejvielu.

Finanšu nedienas Eiropā un Krievijas impērijā

Taču 1810. gadā Eiropā sākas finanšu krīze, kas būtiski ietekmēja arī ekonomiski vārgo Krievijas impēriju, kura, lai situāciju glābtu, turpināja drukāt rubli. Veidojās milzīgs budžeta deficīts, kur Krievijas izdevumi būtiski pārsniedza budžeta ieņēmumus. Bernhards šādā situācijā sāka piedzīvot vairākas finansiālās neveiksmes, lai gan sākotnēji finansiālo situāciju glāba cukura eksporta ieņēmumi. Taču kontinentālā blokāde beidzās un cukura imports atjaunojās. Ar 1818. gadu finansiālās problēmas samilza un kopš 1819. gada aprīļa Bernhards mistiski pazuda un netika vairs redzēts. Ir izvirzīts pieņēmums, ka nevarēdams pārdzīvot neveiksmes, Bernhards izdarīja pašnāvību. 1820. gadā viņa īpašumi nonāca bankrotu konkursa valdes (mūsdienās – maksātnespējas administratora) pārziņā, bet 1821. gadā fabriku slēdza.

Vienīgi Baižkalna papīrfabriku kopā ar muižu nopirka Bernharda kompanjons Burhards. Sakarā ar izmaiņām cukurrūpniecības nozarē, ražošanas apjomu samazināšanās bija vērojama arī papīra manufaktūrā, kas noveda pie produkcijas sašaurināšanās, jo cukura iesaiņojumā papīra ražošana bija uzņēmuma dibināšanas iemesls. Cukura iesaiņojamā papīra ražošana izbeidzās un galveno vietu produkcijā ieņēma grāmatu iespiežamais papīrs un rakstāmpapīrs.

No 1824. līdz 1826. gadam papīra manufaktūra nodarbināja vienu meistaru un desmit strādniekus. 1830. gada Baižkalna papīrfabrikas atskaitē minēts, ka viena no papīrfabrikas ēkām pārbūvēta par vējdzirnavām un papīra ražošana samazinājusies divas reizes. Turpat arī minēts, ka ar papīra pārdošanu esot vāji, jo papīra rūpnīcu skaits Vidzemes guberņā un kaimiņu guberņās esot krietni palielinājies.

Par papīrfabrikas tālāko likteni ziņas ir skopas. 1853. gadā laikrakstā “Rigasche Zeitung” lasāma informācija, ka Rīgā pie Kārļa vārtiem ir iespējams iegādāties Šmita kunga Baižkalna fabrikā ražoto izcilo filtrpapīru. Tāpat arī 1862. gada atskaitē par manufaktūru stāvokli Vidzemes guberņā minēts, ka Baižkalnā darbojas viena papīrfabrika ar dzirnavām, kur tiek nodarbināt seši strādnieki un kopēja produkcijas vērtība sastāda 1650 rubļu.

Rauna ir maza vieta un retais spēj iztēloties, ka šajā vietā kādreiz kāds nodarbojies ar pasaules mēroga ražošanu. Lai gan šī nebija unikāla parādība Vidzemes reģionā, tomēr šis ir interesants vēstures aspekts tieši mazās Raunas vēsturei, kas kā mozaīka pa gabaliņam tiek lipināta kopā.


Izmantotā literatūra:

Pētersone, P. Stepiņš, J. Kārļu muiža. Laiki un likteņi. 2019. 145.- 160. lpp.

Jenšs, J. Kapitālistiskā manufaktūra Vidzemē 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. 1951. 47.- 66. lpp.

Ķīmiskās ražošanas attīstība Latvijā (8500 g. pr. Kr.-1918). 2008. 73. lpp.

Rigasche Zeitung. Nr. 74. 31.03.1853.

Rigasche Stadtblatter. Nr. 22. 31.05.1862.

Das Inland. Nr. 31. 30.07.1862.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt