Tas notika šeit

Tas notika šeit. Sesava

Tas notika šeit

Tas notika šeit. Barkava

Tas notika šeit. Daudzese

Kā Daudzeses aizsargus un citus vēstures fragmentus izdzēsa no vietējo atmiņas

Daudzeses pagasts šobrīd atrodas Jaunjelgavas novadā. Vēsturiski tas pieder Sēlijai, kas ilgstoši ir pozicionēta kā daļa no Zemgales un vēl agrāk kā daļa no Kurzemes hercogistes vai guberņas. Tāpēc nav pārsteigums, ka Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai Latvijas ģerbonī ir jāsamierinās ar vienu kopīgu zvaigzni, savukārt Vidzemei un Latgalei ir katrai sava. Šķiet ka daudzesieši savas lokālās identitātes perspektīvā  sevi tomēr asociē kā piederīgus Sēlijai un nav iestājies līdzīgs juceklis kā Barkavā, kas kultūrvēsturiski piederīga Latgalei, savukārt administratīvi jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem ir salaulāta ar Vidzemes Madonu.

Daudzese ir viens no tiem Latvijas pagastiem, kurā pateicoties vietējiem vēstures entuziastiem ir tapusi pagasta vēsturei veltīta grāmata “Daudzeses pagasta vēstures mirkļi”[1]. Otrā labā ziņa, ka grāmatas digitālā versija ir pieejama internetā, kas ir visai liels retums attiecībā uz tiem lokālajai vēsturei tapušajiem izdevumiem, kas tapuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Autori nav baidījušies grāmatai iedot plašāku kontekstu un, nepretendējot uz zinātnisku pētījumu, ir parūpējušies par labu lasāmvielu tiem, kurus interesē lokālā vēsture, un ne tikai Daudzeses pagasta vai Sēlijas dimensijā.

Daudzese kultūtvēsturiskā mantojuma bagātības ziņā ne ar ko neatpaliek no citiem Latvijas pagastiem. Un arī mūsdienu izaicinājumi ir līdzīgi. Lauku reģionu depopulācija ir skarba realitāte, un visai paradoksāli, ka tā iet roku rokā ar lauku reģioniem tradicionālo nozaru (lauksaimniecība un mežsaimniecība) uzplaukumu. Tehnoloģijas ir ļāvušas vairākkārtīgi samazināt nodarbināto skaitu, pat kāpinot ražošanas apjomus. Robotizētai fermai ar simtiem govju vajag vien pāris apkalpotājus, savukārt mežā iebraucis multifunkcionāls kombains, strādājot visu diennakti, paveic darbus, kas agrāk prasīja lielu mežstrādnieku brigādi un vairākas tehnikas vienības. Ja politikas plānotāji  un īstenotāji tuvākajā desmitgadē neiedzīvinās reālus scenārijus, kā transformēt ekonomiku lauku reģionos un caur to paplašināt labi apmaksātas nodarbinātības iespējas, tad pēc gadiem trīsdesmit raidījuma “Tas notika šeit” veidotāji pamatā izvēlēsies tēmas “šeit kādreiz bija skola” vai arī “”šeit bija kultūras nams un tanī dziedāja koris”. Attālāk no lielākām pilsētām var izveidoties lieli neapdzīvotu teritoriju anklāvi, kuru lauksaimniecisko un meža zemi apstrādā roboti, savukārt desmitiem kilometru radiusā nevarēs sastapt nevienu dzīvu cilvēku.

Atgriežoties pie Daudzeses izaicinājumiem vēstures kontekstā, tad arī tie ir līdzīgi kā citur Latvijā. No vietējo iedzīvotāju vēsturiskās atmiņas ir izzuduši salīdzinoši neseni notikumi un lokāli sarežģīti atrast arī kādus vēstures avotus. Viens no “melnajiem caurumiem” ir Latvijas neatkarības pirmais posms (20. gadsimta 20. – 30. gadi). Pieejama pārsvarā vispārīga informācija, un lielā daļā gadījumu būtiskākais informācijas avots ir lieliskā Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē tapusī digitālā datu bāze “Periodika”, kur apkopoti preses izdevumi, sākot jau no 19. gadsimta. Ar meklētāja palīdzību par sev interesējošu tēmu ātri var atrast visu, kas jebkad presē ir rakstīts. Vēl, protams, informācija ir atrodama Latvijas Nacionālā arhīva sistēmā, taču tas ir ļoti laikietilpīgs darbs un prasa būtiskas akadēmiskas priekšzināšanas.

Lokālā līmenī vēsturiskā atmiņa un avoti diemžēl ir mērķtiecīgi iznīcināti PSRS okupācijas laikā.

Pirmais faktors neapšaubāmi ir 20. gadsimta 40. gados notikusī nācijas intelektuālās galvas nociršana – mērķtiecīgi tika represēti un iznīcināti intelektuāļi, sabiedriskās un saimnieciskās elites pārstāvji.

Daļai iepriekšējās elites izdevās paglābties no represijām, dodoties bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, taču sev līdzi viņi aiznesa arī lokālo vēsturisko atmiņu. Viņu vietā, un izteikti bieži vadības līmenī, ieradās cilvēki, kuriem ar konkrēto vietu nekādas emocionālas vēsturiskās saiknes nebija. Tā daudz vieglāk bija noārdīt baznīcu, bedrēs sastumt viensētas un muižas ēku apmūrēt ar baltiem silikāta ķieģeļiem. Sovjetizācijas laikā (40. gados) mērķtiecīgi tika iznīcināti arī visi vietējie avoti – grāmatas bibliotēkās, fotogrāfijas u.c. To darīja cilvēki arī individuāli, iznīcinot to, kas varētu liecināt par viņu saistību ar “buržuāzisko Latviju”. Ņemot vērā plašo  čekas ziņotāju sistēmu, daudzos gadījumos cilvēki no “liekām” zināšanām centās pasargāt arī savus bērnus, nestāstot par savu dzimtu un tās locekļu panākumiem.

Aizsargi. Ne tikai Daudzesē

Daudzesē no vēsturiskās atmiņas ir izzudusi Aizsargu organizācija, lai arī tai bija ļoti liela nozīme gan drošības nodrošināšanā, gan arī vietējās sabiedriskās un kultūras dzīves organizēšanā. Drošības aspekts īpaši nozīmīgs bija pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas, kad kriminogēnā situācija bija sarežģīta. Tieši aizsargi bija tie, kas tramdīja Kaupēnu un viņam līdzīgus lielceļa laupītājus, spēja nodrošināt kārtību laika, kad valstij trūka līdzekļu un kapacitātes to paveikt ar policijas palīdzību. Neapšaubāmi, ka Aizsargu organizācijas reputāciju pabojāja Kārlis Ulmanis ar savu autoritāro apvērsumu 1934. gada 15. maijā, arī pēc tam organizācijai uzspiežot nevajadzīgu ideoloģisku zīmogu. Taču tas nemazina organizācijas nopelnus pirms un pēc 15. maija.

Aizsargi bija mūsu neizmantotā iespēja traģiskajos 1939.–1940. gada notikumos, kad zaudējām savu neatkarību. Aizsargi bija mūsu aizsardzības sistēmas mugurkauls, un organizācijas biedri bija ne tikai valsts patrioti, bet arī ieguvuši pienācīgu militāru apmācību, apbruņoti. Neaizmirsīsim, ka tieši Somijas aizsargi bija tie, kas iebrūkošajai Sarkanajai armijai 1939.–1940. gadā sarīkoja īstu asinspirti, un Somijas aizsardzes bija tās, kuras iesaistījās visa veida atbalsta sniegšanā karojošajiem. Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja Latvijas valdība būtu lēmusi par pretošanos, Latvijā notikumi attīstītos pēc līdzīga scenārija. Diemžēl Ulmaņa paraksts uz Ministru kabineta 1940. gada 8. jūlijā pieņemtā likuma “Par Aizsargu organizācijas likvidāciju” juridiski organizācijai pielika punktu. Likumā tika teikts, ka “tagadējos jaunajos valsts apstākļos militārā aizsargu organizācija zaudējusi savu agrāko nozīmi”[2]. Jaunie apstākļi bija Latvijas okupācija, un okupanti steidza darīt visu iespējamo, lai mazinātu iedzīvotāju pretošanās spējas. Pagātnes mantojumā palika arī aizsargu nodaļās uzvestās 5037 teātra izrādes, 419 brīvdabas izrādes. Arī 236 aizsargu nodaļu koriem bija jāmeklē citi saimnieki.  Aizsargu organizācijas vēsturi nacionālajā līmenī apkopojis Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis savā grāmatā “Sveiki, aizsargi”, taču šī tēma noteikti būtu padziļināti attīstāma lokālā – jebkura Latvijas pagasta griezumā.

Alfrēda Lindes aizsarga kartiņa
Aizsargu organizācijā bija gan vīriešu, gan sieviešu plūsmas. Valstī kopumā 1940. gadā, organizācijas likvidēšanas priekšvakarā, bija 60 684 dalībnieku — 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi. Daudzesē 30. gadu beigās organizācijas vadība bija nonākusi vienas ģimenes rokās. Vīru organizāciju vadīja Alfrēds Linde, savukārt sieviešu – Austra Linde. Alfrēds bija mežzinis, Neatkarības kara dalībnieks, un viņa dzīve noslēdzās līdzīgi, kā daudziem Aizsargu organizācijas vadītājiem – arests 1941. gada 14. jūnijā un nokļūšana PSRS, Sverdlovskas apgabala ''Sevurallagā'' (Ziemeļurālu labošanas darbu stingra režīma nometnē). 1942. gada 3. augustā viņam tika izpildīts nāvessods nošaujot. Līdz ar viņu nāvessods tika izpildīts 46 personām, no kurām divas trešdaļas bija latvieši, bet trešdaļa igauņi. Starp nogalinātajiem bija daudzas zināmas personības, piemēram, bijušais Latvijas izglītības ministrs Jūlijs Auškāps, Igaunijas ģenerālštāba priekšnieks Nikolajs Rēks (Reek). Nozares eksperts, vēsturnieks Ainārs Bambals skaidro, ka nometnē tikusi safabricēta lieta, kuras ietvaros vairāki desmiti baltiešu apsūdzēti bēgšanas gatavošanā, gandrīz visi nogalināti.

Nav droši zināms Austras Lindes un abu kopīgo bērnu – Ilmāra (dz. 1924.), Teodora (dz. 1927.g.) un Benitas (dz. 1929.g.) liktenis. Daudzesietis Uldis Sīpols stāsta, ka ģimenei izdevies paglābties bēgļu gaitās un viņi nonākuši ASV. Šī lieta būtu jāizpēta, lai izsekotu šīs dzimtas turpmākajam liktenim.

Austras Lindes aizsarga apliecība

Diemžēl Lindes ģimenes greznā mājvieta – Rundāles Mežmuiža, ko latviskošanas kampaņas laikā 1938.gadā nosauca par “Lāčiem”, nav saglabājusies. Pēc neatkarības atjaunošanas īstu saimnieku tai nav bijis, un ēka gājusi bojā ugunsgrēkā. Šobrīd par mājvietu liecina vien krūmos ieaugušas gruvešu kaudzes un stalti ozoli, kas liecina, ka šī ir vieta ar vēsturi. Vieta, kas līdzās daudzām citām Latvijā, būtu pelnījusi dziļu un rūpīgu izpēti.


Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt