Tas notika šeit

Tas notika šeit. Daudzese

Tas notika šeit

«Tas notika šeit». Turlava

Tas notika šeit. Barkava

Revolucionāru liesmu un karu plosīta. Barkavas muižas stāsts

Lai gan daudzas muižu ēkas un liecības par tām Latvijā ir veiksmīgi saglabājušās, vēl vairāk ir to muižu, kuru greznie stāsti apraujas ja ne ar vienu, tad kādu citu varas maiņas notikumu pagājušajā gadsimtā vai vienkārši nepielūdzamo laika zoba ietekmi. Viena no muižām, kas saglabājusies vēl līdz šodienai, bet par kuras spozmi varam vairs tikai nojaust, atrodama Barkavā, Madonas novadā. Tā ir viena no vecākajām ēkām ciemā un atrodas apmēram divu kilometru attālumā no šī brīža Barkavas un tās pagasta centra.

Borhu dzimtas muiža

Pastāv uzskats, ka ciems savu nosaukumu līdzīgi daudzām citām vietām Latvijā ieguvis,  pateicoties sākotnējam tās muižas saimniekam. Barkavas muiža piederēja vācbaltiešu dzimtai fon Borhiem, kas, 14. gadsimtā ieceļojusi no Vācijas, bijusi viena no lielākajām dzimtām Latvijas teritorijā. Viens no muižas īpašniekiem bijis literāts un dabaszinātnieks grāfs Mihaels Borhs (1753–1810), kas bija pazīstams kā plašas zemes teritorijas saimnieks un arī greznās Varakļānu muižas pils (1783–1789) īpašnieks.

Barkavas muižas inventarizācijas akta titullapa, 1800. gads. Rokraksts, vācu un poļu valodā: “Augstdzimušā reihsgrāfa Varakļānu muižai piederošās Barkavas muižas un apgabala inventārs. Izveidots (ierakstīts) pēc viņa izcilības reihsgrāfa un bruņinieka Borha kunga pavēles 1800. gadā."

Kamēr grāfs pats ar ģimeni apmeties Varakļānos, Barkavā bijusi viena no viņa pārvaldāmajām muižām. Ciema nosaukums “Barkava” esot cēlies no vārdiem “Borch” un “Hof”, kas tulkojams kā “Borhu dzimtas muiža”. Barkavas nosaukums laika gaitā piedzīvojis vairākas variācijas – atrodami avoti, kur vieta saukta gan kā Borhova, gan Borkova. Lai gan daudzi vietējie ir pārliecināti, ka muiža vienmēr atradusies Borhu īpašumā, iespējams, vēl ilgāku laika posmu līdz pat tās nacionalizēšanai agrārajā reformā muiža bija nodota mantojumā citai dzimtai.

Barkava kā apdzīvota vieta minēta 18. gs. vidū, un tās tagadējā veidola tapšanu ietekmējusi ne tikai dzīve ap muižu, bet arī ceļu krustpunkts, kur 19. gs. beigās uzcelta koka baznīca un izveidota kapsēta. Lai gan precīzs muižas būvniecības laiks nav zināms, tā noteikti celta pirms 1800. gada, kad veikta Barkavas muižas inventarizācija. Tā kā muižas īpašnieki Barkavā nav dzīvojuši, visdrīzāk tā viņiem kalpojusi kā atpūtas muižiņa. Kad 1855. gadā viena no dzimtas pārstāvēm Marija Terēze Elizabete Borha (1834–1875) aprecējās ar Staņislavu Kostku Plāteru-Zībergu (1823–1896), muiža nonākusi citu lielu zemes īpašnieku Plāteru-Zībergu dzimtas īpašumā, un 19. gadsimta beigās, visticamāk, mantojuma ceļā to ieguvis viņu dēls Pēteris Plāters-Zībergs (1869–1932). Jaunajiem saimniekiem tāpat kā iepriekšējiem muiža visdrīzāk pildījusi tikai atpūtas funkcijas un nav bijusi viņu galvenā uzturēšanās vieta. Barkavā uz vietas dzīvojis tikai muižas pārvaldnieks Heinrihs Šverins.

Asiņainie revolūcijas notikumi

Kad 1905. gadā Krievijas impērijā plosījās revolūcija, arī Barkavas muiža tāpat kā citas muižas smagi cieta no dumpinieku uzbrukumiem. Tās apkaimē revolūcijas notikumi izpaudušies īpaši asiņaini – risinājušās vairākas nežēlīgas izrēķināšanās gan no revolucionāru, gan no soda ekspedīcijas puses. Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā glabājas 1905. gada revolūcijas laikabiedru atmiņas, kuras 1972. gadā ieguvuši muzeja darbinieki, intervējot Barkavas iedzīvotājus.

Jānis Jansiņš savās atmiņās atcerējās, ka Barkavā Pēterdienā noticis tirgus un baznīcas svētki, un revolucionāri ar sarkanu karogu rīkojuši gājienu no vietējās muižas līdz tirgus laukumam, piespiežot tās pārvaldnieku stāties gājēju priekšgalā.

Drīz vien muiža piedzīvojusi savu pirmo degšanu, pie kā vainoti divi no galvenajiem vietējiem dumpiniekiem Šķūnītis un Laiviņš.

Barkavas iedzīvotājs Augusts Trops mūža nogalē atcerējās, ka degusi muižas kūts, pils un šķūņi, bet uguns neskartas atstātas puišu mājas un kūtis. Vēlāk, pēc Jāņa Jansiņa atmiņām, arī abu dedzinātāju mājas esot nosvilinātas līdz ar pamatiem. Kāds cits barkavietis stāstīja, ka muižas dedzināšanā esot bojā gājušas 38 govis un 25 zirgi, kā arī nodarīti citi lieli materiālie zaudējumi. Pēc nemieriem muiža esot atjaunota, tomēr nav atrodama neviena fotogrāfija, kur ēka būtu redzama tās sākotnējā spozmē pirms revolucionāru uzbrukuma.

Pēc agrārās reformas

Vēlāk, ciešot arī Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara notikumos, muižai sekojis noriets. Tāpat kā tolaik daudzi citi muižnieki, kas “izklīda” pa Eiropu, arī Barkavas muižas īpašnieks Pēteris Plāters-Zībergs un kādreizējais pārvaldnieks Šverins devies uz Poliju, bet muižas zeme apmēram trīs tūkstošu hektāru platībā agrārās reformas laikā tika sadalīta aptuveni piecsimt jaunsaimniecībās.

Ciemā, kur viss galvenokārt noticis ap muižu, ierastais ritms nomainījies uz dzīvi jaunsaimniecībās. Vienu no šiem zemes gabaliem no valsts par 2500 latiem atpircis Edvards Šķēls – 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka karavīrs, asiņaino Ziemassvētku kauju dalībnieks (par drošsirdību kaujās saņēmis ordeni – 4. šķiras Sv. Jura krustu). Šī saimniecība, nosaukta par “Muižas avotiņiem”, dzimtas īpašumā saglabājusies līdz pat šodienai un pieder Edvarda mazdēlam Jānim Andersonam. Viņš stāstīja, ka muižas zeme tolaik esot piešķirta ar visām uz tās esošajām muižas ēkām. Arī viņa māja esot celta uz vecas ēkas pamatiem, un no tās kādreiz netālu atradusies vecā klētiņa.

No slimnīcas par daudzīvokļu ēku

Pēc vietējo atmiņām, neilgi pēc Otrā pasaules kara un, iespējams, pirms tā, muižas ēkā bijusi ierīkota slimnīca. Vietējā novadpētniece Silvija Zepa stāstīja, ka ēkā savulaik bijis kara hospitālis un aptieka. Tomēr arī šo veidolu Barkavas muižai bija lemts zaudēt, jo ap 60. gadiem ēka piedzīvojusi otro ugunsgrēku. Pēc tā muiža tika atjaunota kā daudzdzīvokļu māja. Kamēr tās pirmais stāvs vēl liecināja par muižas ēkas kādreizējo izskatu, otrais stāvs tika piebūvēts sovhoza strādniekiem. Ciemā joprojām satiekami cilvēki, kuri muižas ēkas slimnīcas laikā tur dzimuši vai strādājuši un atceras, kā tā izskatījusies pirms otrā ugunsgrēka.

Šodien visvairāk par muižas sākotnējo izskatu joprojām liecina tās galvenā ieeja, ēkas atrašanās uz paaugstinājuma, nogāze aiz tās, apkārt esošais parks, aizaugusī aleja un dīķis, kā arī vecais, neskartais pagrabs.

Vietējie runā, ka dīķa dibens muižas ziedu laikos bijis izmūrēts ar māla ķieģeļiem, un vēl tagad esot redzama peldvieta, kur savulaik varējis ūdenī vest zirgus.

Šobrīd Barkavas muižas ēkā atrodas divas mājsaimniecības, bet nogāzē aiz tās ierīkots dārziņš. Viena no mājas iemītniecēm Veronika Grudule atceras, ka viņas bērnībā muižas ēka bijusi ļoti cēla un skaista. Kad kāds runājis par skaisto Barkavu, viņa vienmēr vēlējusies, lai kāds viņu aizved to apskatīt. Lai gan māju tās iemītnieki apsaimnieko, kā var un prot, muižas teritorija un tās vēstures apzināšana ar vietējo iedzīvotāju iniciatīvu varētu uzplaukt ar milzu krāšņumu. Jo, apskatot dižciltīgās Borhu dzimtas pili un tajā atrodamos priekšmetus Varakļānos, nav šaubu, ka ar līdzīgu greznību viņi kādreiz iekārtojuši arī savu atpūtas muižiņu un tās apkārtni Barkavā.

* Raksta autore izsaka pateicību Varakļānu novada muzeja direktorei Teresei Korsakai, Barkavas novadpētniecei Janīnai Liepiņai un vēsturniekiem Innai Gīlei un Edgaram Plētienam par sniegto atbalstu raksta tapšanā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt