Sadaļas Sadaļas

Tas notika šeit

Tas notika šeit. Kārķi

Tas notika šeit. 2.sezona

Kārķu pils «detektīvs» – kāpēc to sāka nojaukt, pirms paguva uzcelt?

Šis stāsts būs par Kārķu pili, kuru sāka nojaukt, pirms vēl tā bija līdz galam uzcelta. Mūsdienās no kādreiz varenās celtnes saglabājies tornis un sienu drupas – daļa no tās liecībām atrodamas citās tuvējās apkārtnes ēkās, bet vairums aizgājušas nezināmu ceļu. 

Kārķi bija viena īsa pietura pagājušajā – 2019. gadā, kad ar draugiem pāris dienas izbraucām pa Vidzemi. Mūs īpaši izbraucienos interesē nestandarta vietas, kā arī lielā mērā pa pusei zudušas vietas, tāpēc Kārķu pils bija vieta, pie kuras noteikti jāpiestāj. Tobrīd vēl nezināju, ka Kārķos atgriezīšos, turklāt pēc gada par šīs vietas apmeklējumu biju labi aizmirsis un, nonākot Kārķos, varēju pilnā pārliecībā teikt: es šeit nekad neesmu bijis.

"Tas notika šeit" stāsti

Nonākot Kārķos, vieta bija klasiski maza un ļoti atbilstoša raidījuma “Tas notika šeit” formātam – meklēt stāstus tur, kur šķietami nekas nav noticis. Kārķi bija vieta, par kuru varētu droši teikt: nekas šeit nav noticis.  Meklējumus sāku ar orientēšanos vietā, jo pirmajā mirklī patiesi nav ne jausmas, kur atrodies un ko vispār te varētu meklēt. Ļoti palīdzošas šādās situācijās ir konkrētās vietas kartes, kas nereti izvietotas pie veikala vai autobusu pieturas. Arī Kārķos, pateicoties šādai kartei, ieraudzīju apskates objektu: Kārķu pili.

Grausts bez drupām

Kārķi kā centrs veidojušies vēlāk, bet pils celta tā sauktajos Veckārķos, kur vide liecina, ka vieta sena. Apkārtnē skaidri saskatāms pils tornis. Piebraucot lēnām atmiņā attausa iepriekšējais apmeklējums, kura laikā visi bijām brīnījušies par pils apjomiem un to, kas vēl saglabājies. Atceros, kā pārspriedām, ka šādā vietā varētu itin labi dzīvot.

Pirmais jautājums, kas radās, bija par nosaukumu, respektīvi, vai tā ir Veckārķu pils vai muiža. “Google Maps” kartēs šī vieta atzīmēta kā Veckārķu muižas pils drupas, bet kartē bija uzraksts Veckārķu pils. Kas tad īsti ir šī vieta – pils vai muiža?

Veckārķu muižas pils drupas kartē

Pili atradām diezgan bēdīgā stāvoklī, pa daļai nojauktu vai sabrukušu.

Radās mulsums – ja pils būtu sabrukusi, tad teorētiski materiālam turpat vien vajadzētu būt, bet, pēc apjomiem spriežot, varēja secināt, ka pils siena pa daļai zudusi, bet materiāls zemē nemētājas. Kopumā bez atsevišķiem izņēmumiem esmu visai godīgs tūrists un parasti respektēju privātīpašuma robežas, tāpēc bija vēlme saprast, kam pils pieder mūsdienās. Devāmies uz pašvaldību, kur mazās vietās cilvēki zina visu par visiem.

Iztirgota būvmateriālos

Ierodoties pašvaldībā, devāmies pie Kārķu pagasta pārvaldes vadītāja Pētera Pētersona ar jautājumu, kam pils pieder. Situācija izveidojās paradoksāla, jo pārvaldes vadītājs atbildēja, ka pils pieder viņam, taču Pēteris bija laipns un gatavs garākai sarunai par pils vēsturi, turklāt viņam uzreiz bija pieejamas gan fotogrāfijas, gan pils plāni. Tika iezīmēta pils skaudrā vēsture. Ēka celta īsi pirms Pirmā pasaules kara, bet netikusi pabeigta. Fotogrāfijas liecina, ka pils bijusi apdzīvošanas kārtībā, bet kaut kādu iemeslu dēļ neviens tajā nemitinājās. Iespējams, situāciju ietekmēja karš.

Fotogrāfijās redzams, ka pils ir bijusi apjomos iespaidīga un tās celtniecības izmaksas noteikti bijušas tādas pašas.

Noskaidrojas, ka pils piederējusi ievērojamā Rīgas domes vadītāja Džordža Armitsteda brālim Edgaram un celta netālu no bijušās Veckārķu muižas, kas, kā izdodas noskaidrot vēlāk, dokumentos pirmo reizi minēta 17. gs. sākumā. Acīmredzot, no bijušās muižas maz kas bija palicis pāri un tika nolemts nākamo ēku celt citā vietā un attiecīgi laikmeta iezīmei jauno ēku nodēvēt par pili. Pēc Pirmā pasaules kara pils nonākusi privātīpašumā un vēlāk iztirgota būvmateriālos. Vēlāk pilij īpašnieki vairākkārt mainījušies, līdz tā nonākusi pagasta pārvaldes vadītāja rīcībā.

Būvmateriālus veda uz Rīgu

Pārvaldes vadītājs norādīja personas, pie kurām tālāk vērsties, lai uzzinātu ko vairāk par pili. Sazvanījos vispirms ar Rihardu Romanovski, kas agrāk pilī bija dzīvojis. Pils tagadējā īpašnieka Pētera rīcībā pat bija fotogrāfija, kur Rihards redzams kā mazs zēns pie pils. Uz to, ka pils neliela daļa apdzīvota, norādīja arī vienā pils korpusā palikušās sadzīves lietas. Rihards stāstīja, ka pils vienā korpusā, kas vēl nebija nojaukts, vēl pēc Otrā pasaules kara varēja dzīvot.

Vērtīga bija viņa norāde, ka pili starpkaru periodā uzsācis nojaukt tās toreizējais īpašnieks Jānis Dzilna.

Tālāk dodos pie kādreizējā pils īpašnieka Jāņa dēla Eduarda Dzilnas. Vīrs ir jau gados un ir gatavs pastāstīt dažādas interesantas vēstures notikumus, taču izvairīgi atbild uz jautājumiem par pili. Eduards apgalvo, ka viņa tēvs pili nopircis 20. gs. 30. gadu otrajā pusē un tā jau bijusi sabrukušā stāvoklī.

Kārķu pils drupas 1938. gadā. No kreisās Antons Romanovskis un toreizējais īpašnieks Jānis Dzilna.

Stāsts kļūst intriģējošāks, jo parādās viedokļu nesakritības un neatbilstības. Dodos tālāk pie Anda Meirāna, kura vectēvs, kuram piederējis kravas auto, senāk kopā ar pils agrāko īpašnieku Jāni vedis būvmateriālus pārdošanai uz Rīgu. Andis apliecina, ka pils būvmateriāli kādreiz tikuši pārdoti un šajā procesā kā šoferis piedalījies arī viņa vectēvs. Pārcilājot vēstures notikumus, tiek pieminēts, ka būvmateriālu tirgošanā, kas notikusi 20. gs. 40.–50. gados, pat bijusi iesaistīta kāda cilvēka nāve un zagšanas procesi. Ņemot vērā, ka tuvākas liecības par šo neizdodas atrast, jāatsāj šie notikumi nākotnes vēsturnieku izpētei.

Līdzīga pils Igaunijā

Paralēli procesā izdodas noskaidrot, ka ļoti līdzīga pils atrodas Igaunijā – Tāgaperas pils. Pilīm pat viens un tas pats arhitekts – Oto Vildavs. Ārā plosās lietus un vētra, bet nolemju doties uz Igauniju, lai pili apskatītu. Izrādās – patiesi pilis pēc apjomiem un arhitektoniskā veidola ļoti līdzīgas. Atrodoties pie Tāgaperas pils, kas tiek izmantota viesu uzņemšanas un publiskās ēdināšanas vajadzībām, sajūta tāda, it kā izdevies pagriezt laiku atpakaļ un ieraudzīt Veckārķu pili vēl nenojauktu.

Interesanti, ka Kārķos dažādās vietās vēl saglabājušās atsevišķas ar pili saistītas liecības. Izdevās paviesoties vairākās mājās. Piemēram, “Rožkalnos” saimniece Ilze Pētersone laipni izrādīja krāsni, kuras podiņi varētu būt iegūti no pils. Tāpat mājā ir vairāki grezni trauki, kas atbilst pils laika stilam. Vēl kādās mājās kā vīteņaugu režģis tiek izmantots pils loga rāmis. Kādā saimniecībā, kur viesojās mans kolēģis Gatis, kā balsti agrāk izmantotas pils kolonnas. Tās gan tagad atrodas pussabrukušā ēkā un nav cilvēkiem skatāmas.

Cilvēku atmiņas ir selektīvas, turklāt mēs paši pārvaldām tās, ar kurām gribam dalīties un ar kurām – negribam. Arī šajā stāstā atmiņas ir krietni atšķirīgas, bet fotogrāfijas norāda, ka pils patiesi tikusi nojaukta. Nav noliedzams, ka tad, kad pils palika bez jumta, laika zobs arī darīja savu un veicināja pils sabrukšanu. Pils nav droša apmeklētājiem, un iesaku to apskatīt no malas. Pils īpašnieks šāda nolūka pēc arī pils teritoriju īpaši neatbrīvo no liekā apauguma – lai cilvēki neložņātu. Var tikai novēlēt, lai kādreiz pils tiktu konservēta vai restaurēta, taču tas ir milzīgs ieguldījums bez pamata ieguldītos līdzekļus atpelnīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt