Kas un kāpēc jāzina par Kurzemes hercogistes atjaunošanu

Brestas ēnā

Tinte uz Brestas (arī Brestļitovskas) miera līguma vēl nebija paspējusi izžūt un valdības to vēl nebija paspējušas ratificēt, kad vācieši jau ķērās pie jauniegūto teritoriju politiskās pārbūves. Krievija bija atteikusies no agrākās Kurzemes guberņas teritorijas, un vāciešiem bija tālāk jālemj, ko ar to iesākt.

 

Tiesa gan, ar Krievijas atteikšanos vien nepietika. Papildus leģitimitātes iegūšanai bija nepieciešama arī vietējo iedzīvotāju (šajā gadījumā muižnieku un citu baltvācu aprindu pārstāvju) “gribas” paušana.

Dilemma

No vienas puses, vietējie vācbaltieši vēlējās cieši saistīt Kurzemi ar Vāciju un nepieļaut demokrātisku institūciju veidošanu, lai saglabātu savas privilēģijas.

No otras puses, Vācijas parlaments un vācu demokrātiskie spēki bija pret teritoriju anektēšanu austrumos un uzstāja uz pašnoteikšanās principa ievērošanu.

Ķeizars Vilhelms II, vācu militārā vadība un okupēto teritoriju pārvalde svārstījās viedokļos par iekaroto teritoriju nākotni atkarībā no politiskajiem vējiem un panākumiem Rietumu frontē.

Brīva un patstāvīga valsts

1918. gada 8. martā paplašinātais Kurzemes landtāgs norisinājās eiforiskā  gaisotnē. Krievija bija nospiesta uz ceļiem, un šķita, ka arī Francija tuvākajos mēnešos tiks sakauta. Sēdi atklāja Kurzemes civilās pārvaldes priekšnieks Alfrēds fon Goslers. 

Landtāgs pieņēma 9 vāciešu (starp viņiem vairāki baroni un baltvācu sabiedriskie darbinieki) un viena latvieša (pagasta vecākais Augusts Vēžnieks) sastādītu lūgumu Vācijas

“ķeizara un ķēniņa majestātei, lai viņam visžēlīgi labpatiktu labvēlīgi pieņemt Kurzemes hercoga kroni sev un saviem pēcnācējiem.”

15. martā Vilhelms II atzina Kurzemes un Zemgales hercogisti par “brīvu un patstāvīgu valsti”, tomēr Kurzemes hercoga titulu nepieņēma.

                                                                                              

Rezonanse

Vilhelma II nevēlēšanās kļūt par Kurzemes hercogu un Reihstāga vērstā kritika pret aneksijas iecerēm varēja radīt zināmu vilšanos vācbaltiešos. Formāli Vācija bija atzinusi Kurzemes patstāvību, tomēr vācu okupācijas pārvalde šo faktu vienkārši ignorēja. 

Divvaldības pastāvēšana Vācijas kontrolētajā teritorijā nebija pieļaujama. Par to liecināja ne vien Krievijas pieredze, bet arī vairāku vācbaltu baronu nekaunība, kuri tūlīt pēc hercogistes patstāvības atzīšanas lūdza Austrumu frontes virspavēlnieku segt Kurzemes okupācijas laikā radītos zaudējumus.

Latviešu politiķu nostāja attiecībā pret vācbaltiešu iniciatīvām nebija viennozīmīga. Latviešu pagaidu nacionālā padome un citas nacionāli un demokrātiski noskaņotās organizācijas Krievijā un ārzemēs nosodīja mēģinājumus Latvijā radīt valstiskumus, kas būtu Vācijas marionešu režīmi.

Tomēr citi, pieļaujot Vācijas uzvaru karā, uzskatīja, ka viņiem jādara viss iespējamais, lai pasargātu latviešu tautu no pilnīgas iznīcības. Viņi bija pat gatavi piedalīties vācbaltiešu iniciatīvu apspriešanā un likt savus parakstus uz citu sastādītiem dokumentiem.

Šo cilvēku vidū bija jau minētais Vēžnieks, Frīdrihs Veinbergs, Andrejs Krastkalns, Konstantīns Pēkšens, Jānis Brigaders  un citi. Starp citu, Latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētāja A. Krastkalna vietnieks 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā bija Kārlis Ulmanis. Pretī viņi prasīja Latvijas teritorijas nesadalīšanu, bet apvienošanu vienā vienībā; latviešu valodas statusa garantēšanu un kultūras aizsargāšanu; nepieļaut Latvijas pārpludināšanu ar vācu kolonistiem.