1928. gadā 3. Saeimas vēlēšanās nesekmīgi startēja “bezpartejiska kustība” “Vislatvijas tautas sapulce”, kas solīja radikāli vienkāršot valsts pārvaldi, samazināt Saeimas deputātu skaitu, apvienot Valsts prezidenta un premjera posteņus u.tml. Sīkpartijas pārsvarā likvidējās vai pārformējās drīz pēc vēlēšanām, taču vairākas spēja arī iegūt vietas parlamentā.
Kara lidotājs ar mākslinieka talantu
Sergejs Civinskis (pseidonīmi Civis, Aviators, Zero; 1895-1941) dzimis Daugavpilī, poļu izcelsmes Krievijas armijas virsnieka ģimenē. Pēc militārās un aviācijas izglītības iegūšanas Civinskis 1. pasaules kara laikā veica daudzus lidojumus frontē. Vienlaikus autodidakta mācību ceļā izkopdams mākslinieka talantu, viņš jau 1915. gadā Maskavā publicēja savas pirmās karikatūras. Pēc atgriešanās Latvijā Civinskis pārcēlās uz Rīgu, kur 20. gados kļuva par vienu no produktīvākajiem karikatūristiem.
Kopumā latviešu un krievu presē (“Segodņa”, “Latvijas Sargs”), satīras izdevumos un kalendāros publicēts vairāk nekā 7500 Civinska karikatūru; bez tam Rīgas publiku kopš 1923. gada priecēja viņa personālizstādes un atsevišķi iespiesti karikatūru krājumi. Civinska zīmējumi pārsvarā veltīti Latvijas un ārvalstu politikai, sevišķi asi vēršoties pret komunistu īstenoto politiku Padomju Savienībā. Pēc 1934. gada Civinskis tiešā veidā izjuta Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma noteiktos vārda brīvības ierobežojumus – karikatūrists darba nolūkā devās uz ASV, bet 30. gadu beigās strādāja Rīgas krievu žurnālā “Dļja Vas”, zīmējot saržus un rakstot sporta reportāžas. Kā bijušo cara armijas virsnieku un neslēptu antikomunistu Sergeju Civinski apcietināja padomju okupācijas laikā un nošāva 1941. gadā Lubjankas cietumā Maskavā.
No kariķēšanas nav pasargāts neviens
Asa, dzēlīgi ironiska, bieži arī pārspīlēta – politiskajai karikatūrai nav raksturīgs samiernieciskums vai ielaišanās lādzīgos kompromisos. Tā ir arī vienpusīga, jo kariķēt kādu politisku parādību vai “tautas kalpu” trūkumus nozīmē paust mākslinieka (vai pasūtītāja) izteikti subjektīvo viedokli.
No kariķēšanas nav pasargāts neviens, tieši otrādi – karikatūristi vislabprātāk “ņem uz grauda” aktīvākos, pamanāmākos politiķus, nesaudzējot arī valsts augstākās amatpersonas. Tādēļ politiskā karikatūra vēl trāpīgāk par citiem mākslas žanriem kalpo kā indikators tam, cik brīva un demokrātiska ir sabiedrība – jo lielāka vārda brīvība, jo drošāk un atklātāk mākslinieks drīkst kritiski norādīt uz problēmām, kuras pieļāvuši sabiedrības priekšstāvji.
Tādēļ nav nejaušība, ka politiskā satīra, kuras aizmetņi Latvijā meklējami jau aizpagājušā gadsimta vidū, viskrāšņāk uzplauka tieši neatkarīgajā Latvijas Republikā no 1918. līdz 1934. gadam, vārda brīvības un parlamentārās demokrātijas apstākļos. Tolaik karikatūras bija neiztrūkstošs “ierocis” politiskās cīņas arsenālā, un tās regulāri publicēja teju visos lielākajos preses izdevumos un kalendāros, bet jo īpaši partiju laikrakstos un priekšvēlēšanu laikā. Arī lasītāji labprāt gaidīja kārtējo zīmējumu – joku, kurā noteikti būs daļa patiesības par aktuālajām norisēm partiju dzīvē, Saeimā un valdībā. Tādējādi var teikt, ka karikatūrai bija būtiska loma politikas uztverē starpkaru Latvijas sabiedrībā, kura tobrīd tikai iepazina parlamentārismu praksē.
Karikatūristu savstarpējās cīņas
Starpkaru karikatūras
- «Vienvīra» un «divvīru» frakcijas. Karikatūra izgaismo Saeimas sadrumstalotību 1928.gadā.
- Gāztā elite cer uz veco kārtību. 1924. gada karikatūra par konservatīvo minoritāšu gaidām.
-
Ģenerālim pāri. 1931. gada karikatūra par sievietes iekļūšanu Saeimā.
-
Fraka par valsts naudu. 1923. gada karikatūrā zobojas par korupciju
-
Zaķis pārlec rūdītos. 1931. gada karikatūra par vēlēšanu kandidātu svītrošanu
-
Ulmanis uz Rīgu. 1928. gada karikatūra par partiju laušanos jaunos apvidos
-
Brīnišķīgākais ampelmanis pasaulē. 1928. gada karikatūra par «deputātu staigāšanu»
-
Zili brīnumi! 1928. gada karikatūra par sīkpartiju nesekmīgajiem centieniem iekļūt parlamentā
Mākslinieciski augsta līmeņa politiskās karikatūras publicēja arī kalendāri, piemēram “”Kultūras Balss” satīriskais kalendārs” Dr. Orientācija (Valda Grēviņa) redakcijā un Jāņa Rozes izdotais “Satīriskais laika zoba kalendārs”. Līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā satīriska rakstura izdevumu skaits sniedzās padsmitos.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā tiek uzglabāta unikāla kolekcija – 213 Sergeja Civinska, Aleksandras Beļcovas, Kārļa Krauzes, Aleksandra Vernera Bundžas, Ludolfa Liberta, Sigismunda Vidberga, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas un citu mākslinieku karikatūru oriģinālzīmējumi.
