1983. gada 25. aprīlī vācu žurnāls "Stern" piedāvāja saviem lasītājiem varenu sensāciju: "Atrastas Hitlera dienasgrāmatas" – vēstīja virsraksts uz ārējā apvāka. Sarkano burtu fonā varēja skatīt uzņēmumu: glītas kladītes melnos ādas vākos ar zeltītu gotisku monogrammu "AH". Nākamajās lappusēs sekoja plašu fragmentu publikācija, kas lika domāt, ka šis atradums var diezgan pamatīgi mainīt rietumvācu sabiedrībā valdošos priekšstatus par nacistu Reihu un Otrā pasaules kara izraisīšanās apstākļiem. Hitlers te vairs nešķita tik nepārprotami asinskārs agresors, par kādu viņu pieņemts uzlūkot pēckara pasaulē.
Žurnālam šo unikālo arhīvu – 62 klades, pierakstītas laikā no 1933. līdz 1945. gadam, – bija piegādājis tā ilggadējs līdzstrādnieks Gerds Heidemanis. Tās esot atrastas notriektas vācu lidmašīnas atlūzās Berlīnes tuvumā 1945. gadā, vēlāk nonākušas kāda Austrumvācijas armijas virsnieka rokās, kurš tās slepeni pārsūtījis uz Rietumvāciju. Heidemanis bija "Stern" darbinieks teju visu savu apzinīgo mūžu – vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņa autoritāte bija izšķirošs arguments, lai žurnāls samaksātu deviņus miljonus marku jeb aptuveni 6,5 miljonus eiro mūslaiku naudā dienasgrāmatu īpašniekam, kurš slēpās aiz pseidonīma "Dr. Fišers".
25. aprīļa publikācijai bija tūlītējs efekts – "Stern" tirāža palēcās par aptuveni sestdaļu jeb 300 000 eksemplāru.
Tomēr preses konference, kuru žurnāls bija iecerējis kā savu zvaigžņu stundu, kļuva par fiasko.
Spožā sensācija sabruka kā kāršu namiņš pēc vienkārša jautājuma, kuru uzdeva skandalozais britu vēsturnieks Deivids Irvings, – vai ir veikta iegūto materiālu ķīmiskā analīze? Izrādījās – nē. Sargājot jauniegūto supersensāciju no informācijas noplūdes, "Stern" pirms publikācijas dienasgrāmatām bija pielaidis tikai divus vēsturniekus – britu Hjū Trevoru-Rouperu un amerikāni Gerhardu Vainbergu. Abi tobrīd bija apliecinājuši, ka, viņuprāt, dienasgrāmatas esot īstas, taču nu strauji mainīja viedokli. Rūpīgāk apsverot, atklājās vairākas apšaubāmas detaļas. Piemēram, bija vispārzināms, ka Hitleram pēdējos dzīves gados ļoti stipri trīcēja rokas, bet uz rokrakstu "dienasgrāmatās" tas nebija atstājis ne mazāko iespaidu. Jau pāris nedēļu laikā Vācijas Valsts arhīva laboratorija sniedza nepārprotamu slēdzienu: papīrs, līme, iesējums – viss bija gatavots pēckara laikā. Vienam no arhīva darbiniekiem arī izdevās atrast avotu, no kura viltotājs bija smēlies tekstuālo materiālu – 1962. gadā izdotu grāmatu "Hitlers – runas un paziņojumi".
Viltotās "Hitlera dienasgrāmatas" uzjundīja sazvērestības teorijas. Daudzi sprieda, ka te roku varētu būt pielicis austrumvācu drošības dienests "Stasi", lai mainītu rietumvāciešu priekšstatu par britu un amerikāņu lomu Otrā pasaules kara procesos un, iespējams, pabojātu Vācijas attiecības ar tās stratēģiskajiem sabiedrotajiem. Šķita neticami, ka neskaitāmās lappuses būtu viltojis viens cilvēks. Tomēr tā izrādījās tiesa – viltotājs bija Štutgartes nacistu laika antikvariāta tirgotājs Konrads Kūjaus. Viņam un arī žurnālistam Heidemanim šī afēra maksāja vairāk nekā četrus gadus aiz restēm, turklāt tiesa uzskatīja abus par praktiski vienlīdz vainīgiem. No amatiem bija jāatvadās "Stern" vadošajiem redaktoriem, kā arī britu izdevumu "The Sunday Times" un "Newsweek" redaktoriem, kuri bija plānojuši "dienasgrāmatu" pārpublicēšanu. Pamatīgi cieta arī procesā iesaistīto vēsturnieku reputācija.
