Psihoterapeite Ancāne: Sabiedrībā pandēmijas laikā valda dusmas, nevis bailes

Laiks, kad Covid-19 uzliesmojumu, mirstības pieaugumu un mājsēdi piedzīvojam atkārtoti, ir krietni smagāks nekā pirmajā reizē, jo katrs šāds notikums patērē iekšējos resursus. Bez tam politiķu rīcība bieži vien ir bezatbildīga. Un tas viss sadusmo iedzīvotājus, intervijā Latvijas Radio atzina Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja, profesore Gunta Ancāne.

Intervija ar profesori Guntu AncāniKristaps Feldmanis

Viņasprāt, tieši nepareizais uzskats, ka cilvēki pandēmijas dēļ ir nobijušies, nevis dusmīgi, rada vislielākās problēmas. Patiesībā tieši dusmas ir spēcīgākā šī brīža emocija sabiedrībā, un, ja ar cilvēkiem, kuri ir dusmīgi, tiek runāts kā ar tādiem, kuri ir nobijušies, tad iznākums var būt vien sliktāks. 

Kristaps Feldmanis: Sāksim ar diagnozi. Pirms intervijas jau nedaudz parunājām un jūs minējāt, ka visam šim šobrīd notiekošajam ir vienkārši uzstādīta nepareiza diagnoze. Ko jūs ar to domājāt, un kāda tad ir tā īstā diagnoze, jūsuprāt?

Gunta Ancāne: Jā, manuprāt, mums vajadzētu precizēt to emocionālo stāvokli, kāds tad ir cilvēkiem šobrīd. Visbiežāk skanošais vārds "bailes", es domāju, ir galīgi aplama diagnoze. Daudz precīzāk, droši vien būtu runāt par dusmām. Un, paraugoties apkārt, kas notiek  rakstītajos medijos un komentāros vai uz ielas, vai ko runā par policistiem, ārstiem, skolotājiem – nu ir tik daudz dusmu, ir tik daudz pat naida, ir tik daudz pat sarūgtinājuma, ka to neredzēt būtu milzīga kļūda, jo, ja mēs dusmīgus cilvēkus uzrunājam tā, it kā viņi būtu bailīgi, tad mēs patiesībā sadusmojam šos cilvēkus vēl vairāk. Varbūt tie cilvēki, kuri par tām bailēm sāka runāt, varbūt paši ir no kaut kā nobijušies, varbūt viņi nespēj, varbūt viņi negrib ieraudzīt, ka patiesībā lielākā daļa sabiedrība ir tiešām dusmīga par notiekošo.

Bet, ja mēs skatāmies uz citām Eiropas Savienības valstīm – lielākajai daļai tomēr iet labāk ar vakcinēšanos un uzticību, un sadarbošanos. Ar ko un vai mēs atšķiramies?

Sāksim vai precīzāk turpināsim ar tām pašām dusmām. Mums vadošais afekts patiesībā ir ļoti labs – dusmas ir spēcīgas jūtas sekojošai vajadzībai: ja kāds pārkāpj personības robežas, tad ieslēdzas dusmas un cilvēks ir spējīgs protestēt, sevi aizsargāt un pateikt, kas nav labi un… mums ir mazlietiņ problēmas ar šīm emocijām.

Mums kā tautai vēsturiski, gadsimtiem ir bijušas lielas problēmas iemācīties, kā konstruktīvi ar dusmām apieties un kā konstruktīvi dusmas izpaust.

Rīgas Stradiņa universitātes profesora Denisa Hanova grāmatā par aristokrātiju 17.–19. gadsimtā viņš piemin faktu, ka Rietumeiropas civilizāciju veidoja nacionālās aristokrātijas, un šajā pašā grāmatā viņš ar lielām skumjām piemin faktu, ka latviešiem savas nacionālās aristokrātijas nav bijis. Tātad mums nav bijusi cilvēku grupa, kurai pārticība un laika resursi ir atļāvuši šīs lietas pārdomāt, izstrādāt savstarpējās kultūras, savstarpējo attiecību civilizētas metodes, veidus. Vienā vārdā – labu uzvedību un labas manieres. Un mums ar tām dusmām ir tā, ka mēs esam iemācījušies tās turēt sevī bezgalīgi ilgi vai arī, kad vairs nevar, tad notiek tas, ko tautā sauc par dusmu izgāšanu. Un te mēs varētu atcerēties Aristoteli, kurš ir teicis viedus vārdus par šo punktu. Viņš ir teicis tā: "Dusmoties ir viegli. Grūti dusmoties ir uz īsto cilvēku, īstajā mērā, īstajā vietā, īstajā laikā un īstajā veidā". Lūk, mēs varētu katrs meklēt šo prasmi runāt īstajā veidā un īstajā mērā par savām dusmām. Un katru reizi, kad kaut kas mums nepatīk, mēs sakām – "šis mums nepatīk". To sauc par dusmu konstruktīvu izlikšanu darbībā, un tas vienmēr kaut ko maina cilvēka dzīvē vai tautas dzīvē, bet… mēs to nedarām. Un, dzīvojot šajās divās galējībās – vai nu dusmas sevī apspiežot vai pēc tam izgāžot –, abi ir nekonstruktīvi veidi, un mums dusmas nepalīdz sevi aizsargāt, un rezultātā iznāk, ka mums ir tādas specifiskas dusmas kā tautai, kas izriet no bezspēcības, bezpalīdzības izjūtas, no dziļa izmisuma, sarūgtinājuma, aizvainojuma, no sajūtas, ka lietas ir dikti nepatiesi un netaisnīgi, un, kā bērni saka – negodīgi notiekošas. Un kopā ar tām dusmām veidojas tāds ļoti rigīds [neelastīgs] emociju komplekts, ar kuru cilvēkiem, kuri vada valsti, tikt galā ir diezgan sarežģīti. Tajā pašā laikā tieši jau no tiem valsts vadītājiem arī šādas jūtas cilvēkos ir veidojušās.

Jūs jau pieskārāties jautājumam par politiķiem. Es tieši vēlējos vaicāt – kā jūs skatāties uz politiķu darbībām un procesiem šajā laikā, kāds ir jūsu komentārs šajā ziņā?

Nu, smagi. Komentārs ir smags. Daļa politiķu ir tādi kā mazi bērni. Es teiktu – infantili. Nu, viena no infantilitātes pazīmēm ir nespēja uzņemties atbildību. Viņi vienmēr atrod kādu, kuru vainot. Pat situācijās, kur diskusijas vispār nav iespējamas. Piemēram, veselu gadu gāja pandēmija un veselības ministre šaubījās – pirkt vai nepirkt vakcīnas. Un cilvēkiem no ārzemēm ir jāiejaucas,  un premjerministram ir jāiejaucas, kad Latvijas veselības ministrija negrib pirkt vakcīnas vai šaubās pirkt vakcīnas. Tas ir klasisks piemērs, kas velk sev līdzi ne tikai nevēlēšanos uzņemties atbildību viena cilvēka, bet nu jau plašākā līmenī. Jo, ja viņi gribētu uzņemties atbildību, tad viņi ieliktu cilvēkus, kam ir ārsta izglītība vai kāda cita izglītība vai vismaz veselais saprāts, veselības ministra vietā. Un mēs nebūtu tajā situācijā, kur mēs esam šodien. Jo tas, ka ministrei bija šaubas par to, vai pirkt vakcīnas, iedeva milzīgi aplamu, šķērsu ziņu sabiedrībai – ka par to ir iespējams šaubīties. Un tie pirmie iespaidi cilvēkos ieguļas visdziļāk, un tad, kad nāca jau tās saprātīgās un prāta pilnās runas no ekspertiem, ka vakcīnas ir vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, tajā brīdī tām jau bija jācīnās ar to iepriekš iedoto, pirmo, aplamo ziņu, ka par vakcīnu nozīmību ir iespējams šaubīties. Es kā šīs valsts pilsone, protams, jautāju – ko darīja Veselības ministrija un veselības ministrs vasarā, kad bija pilnīgi skaidri nomodelēts, ka būs situācija tieši tāda, kāda tā tagad ir.

Tagad mēģina savu atbildību uzlikt uz ārstiem, tagad mobilizēs kā kara apstākļos, māsas mobilizēs. Kur ir tie ārsti un kur ir tās māsas, kuras mobilizēt?

Un šajā steigā un neprātā, un tādā bērnišķīgā rīcībā ir viens ārkārtīgi nopietns jautājums, kas netiek vispār cilāts – tas ir par kvalitāti. Savā ziņā paldies "kovidusam", kas parāda, cik mēs esam vieglprātīgi vadījuši savu valsti 30 gadus un cik mēs tomēr esam daudz ko vēl nesasnieguši, cik daudz vēl mums ir jāsasniedz. Un tas noved pie nākamās domas, manuprāt, – cik svarīgi mums ir sakārtot vienu no pirmajiem jautājumiem par vienotas nācijas, vienotu apzināšanos, vienotu sevis apzināšanos, ka mēs meklējam, ar ko mēs varētu lepoties, ja jau mēs esam cilvēki, kas šeit dzīvojam.

Runājot par individuālo līmeni šajā situācijā – atkal ir mājsēde, atkal ir ierobežojumi. Arī tiem, kuri ir izdarījuši visu un ir vakcinējušies. Kā jūs redzat šo otro periodu, kad tas viss notiek atkal. Tas ir smagāk nekā pirmajā reizē? Tas tiek uztverts citādi?

Protams, ka tā ir smagāka situācija. Mēs jau varam lielas grūtības izturēt, ja tās nav pārāk ilgstošas, un lielākā daļa mēs tiekam ar dažādām problēmām galā, bet, tiklīdz tā situācija ieilgst, tad cilvēks smeļ no savām rezervēm, cik ir ko smelt.

Un vienā brīdī viņš ir izdedzis, pārguris. Tādas jūtas parādās kā izmisums, bezcerība, bezpalīdzība, dzīves jēgas zudums. Krīt cilvēka pašcieņa un pašvērtējums.

"Es nesaprotu, kas notiek, es nespēju pieņemt lēmumu, es nespēju būt izlēmīgs/-a, jo informācijas ir tik daudz un dažāda. Un man pietrūkst zināšanu, un tad es skatos, kuri ir tie gudrie cilvēki uz kuru viedokli es varētu paļauties." Bet gudros cilvēkus mēs esam tā kā drusciņ "nopļāvuši". Mēs esam padarījuši situāciju tādu, ka katra viedoklis ir vienādi nozīmīgs, un šajā situācijā pazaudējuši eksperta viedokļus. Līdz ar to paši sevi ielikuši slazdā. Ja es meklēju gudru cilvēku, ekspertu domas, man nav iespējas tās atrast, jo katram ir savs viedoklis un katrs to diezgan nikni aizstāv. Un te ir tā saskaldīšanās un sadalīšanās mazajās grupiņās, kas ved izmisumā un destrukcijā, un ne pie kāda laba rezultāta nevar novest.

Vai mēs varam runāt arī par kādām fundamentālām, tādām lielām izmaiņām, ko sabiedrība izdzīvo šīs pandēmijas dēļ? Varbūt mēs iegūstam no šī visa?

Domāju, ka sabiedrība iegūst. Mēs esam iegūšanas procesā. Viena lieta, ko mēs iegūstam, ir prasme apieties ar dažādām datorprogrammām, lai sazinātos un sastrādātos tiešsaistē. Mēs apgūstam ļoti svarīgas tehnoloģijas, kas mums noderēs nākotnē neapšaubāmi. Mēs iegūstam arī iespēju pārdomāt vai tas rigidais [neelastīgais] darba laiks no plkst. 8 līdz 17 vai nu kā tur ir, mums ir tas optimālākais. Vēl viena lieta – es domāju, ka kovids izgaismo vienu milzīgu problēmu mūsu attiecībās – 30 gadus mēs neesam kopuši cieņpilnas attiecības. Attiecības starp cilvēkiem Īrijā, Anglijā vai Vācijā ir tik patīkamas,  salīdzinot ar to, kas notiek Latvijā, kur cieņa netiek izrādīta – pat pieklājības līmenī ne.

Jā, izlikties mēs protam un pieglaimoties mēs protam, bet mēs lielākoties neprotam uzvesties cieņpilni.

Un tagad Covid-19 mums spiež aizdomāties, jo, uzvedoties bez cieņas, nu, piemēram, cilvēks, kurš nonāk slimnīcā – nez vai vinnētājs būs cilvēks, kurš uzvedīsies bez cieņas. Es paņēmu tādu galēju piemēru. Bet arī visos citos gadījumos – ja mēs kasierei veikalā varam uzsmaidīt un pateikt "paldies" par viņas darbu un būt laipni ar viņu, tad viņai, protams, ir vieglāk strādāt un rinda virzīsies ātrāk nekā, ja mēs tur staigāsim burkšķēdami, purkšķēdami un nezinu… par kaut ko atkal... kaut ko vainodami.

Nobeigumā es gribētu jums arī lūgt padomu. Kā jūs ieteiktu rīkoties cilvēkiem, kuri jūt, ka ar visu šo netiek galā – atkal ierobežojumi, jauni viļņi, saslimšanas, un tas kļūst par smagu. Kā rīkoties?

Ja es netieku galā, tad es strādāju ar sevi. Meklēju gudrus sarunu biedrus vispirms. Un atgādinu sev, ka viena no psihiskās veselības pazīmēm ir spēja izturēt neskaidrības situācijas. Neskaidrības situācijās mēs meklējam savos iekšējos resursos šo izjūtu, pat sajūtu, ka "viss būs labi, es tikšu ar to galā!", un mēs meklējam, ko mēs varam šajā situācijā darīt to labāko priekš sevis, to adekvātāko, priekš kā mums nebija laika un iespējas brītiņu iepriekš. Kad būtu tiešām svarīgi meklēt palīdzību? Kad parādās tādas domas un tāda sajūta, ka "es vairs nekā nesaprotu, es esmu kā karuselī sagriezies un apmulsis, un man liekas, ka mana dzīve ir viens vienīgs haoss, es nezinu, no kura gala sākt ritināt, man liekas, ka man ir visas pasaules slimības, sākot ar depresiju un beidzot ar vēzi, un es tulīt nomiršu vai man jātaisa pašam gals. Dzīvei nav jēgas." Jā, nu tad, ja ir tādas smagas domas, tad gan, tad ir vērts meklēt palīdzību un meklēt, kur ir ārsts psihoterapeits. Nu, vienu sarunu, tādu nopietnu, protams, var lūgt arī draugam vai draudzenei, ja ir forši vecāki, tad vecākiem varbūt vai brāļiem un māsām.

Bet svarīgi saprast vienu lietu, ka katram ir pašam savas grūtības risināmas un neviens nav piedzimis, lai risinātu otra grūtības,

tāpēc brāļus un draugus, un māsas, un visus radus un tā.. tos nevajadzētu pārāk apgrūtināt, tos varētu ar vienu vai divām sarunām apgrūtināt. Ja nu ir tiešām grūti, priekš tā ir ārsts psihoterapeits vai ārsts psihiatrs, ko nu kurš izvēlas, kurš ir trenēts palīdzēt emocionālā līdzsvara zaudēšanas brīdī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt