Kad pirms diviem gadiem Madonas novadā dzīvojošais vācietis Mirko Hēnišs uzsāka darbu, lai izveidotu dzīvnieku patversmi, neviens lāgā neticēja, ka pamestajā pagasta notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorijā var rasties sakopta vieta pamestiem vai klaiņojošiem suņiem un kaķiem.
„Tā bija ilgi gaidīta un arī ir aktuāla, kaut arī mums nav tā situācija, ka ļoti daudz to klaiņojošo dzīvnieku, bet, kā mēs redzam, patversme faktiski ir pilna,” rāda vetārsts Kaspars Udrass.Katrs no iemītniekiem te nonācis ar savu sāpi, bet visgrūtāk šobrīd klājas liela auguma ceļmalā atrastam sunim. Badā un aukstumā novārgušais dzīvnieks joprojām cīnās par savu dzīvību.
Patversmes vadītājs Mirko Hēnišs uzsver, ka sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem Latvijā un Vācijā atšķiras:„Latvijā cilvēkiem ir jāskaidro, ka dzīvnieks nav lieta, bet ģimenes loceklis. Vācijā tas ir vairāk darīts. Prakse pierādījusi, ka Vācijā dzīvnieku patversmes galvenokārt ir biedrību pārziņā, kur cilvēki iesaistās ar sirdi un dvēseli.”
Mirko izveidoto patversmi izmanto arī apkārtnes pašvaldības, kas te nogādā savās teritorijās noķertos klaiņojošos dzīvniekus, un, lai arī saskaņā ar likumu tās apmaksā tikai 14 dienu uzturēšanos patversmē, šeit dzīvnieks pēc noteiktā laika netiek eitanizēts, tāpēc svarīgs ir sabiedrības atbalsts.
„14 dienu prakse Vācijā jau ir beigusies, atbildība par dzīvnieku turpinās arī pēc tam. Mūsu darbības pamatprincips ir dzīvnieku aizsardzība. Tas nozīmē, ka mēs rūpējamies par atrastiem dzīvniekiem, mēs uzņemamies saimnieku funkcijas uz laiku. Patiesībā mēs pildām valsts funkciju, lai rūpētos par šiem dzīvniekiem,” saka Hēnišs.
Bet kamēr Čita, Diks, Brenda, Riksis un mazie kucēni gaida jaunos saimniekus, par savu tuvāko cilvēku viņiem kļuvis Mirko. Vācietis, kurš savu misiju saskata palīdzēt tiem, ko esam pieradinājuši. Te, Latvijā.
