Kas ir veselībpratība? Intervija ar Stradiņa universitātes pētnieci Inesi Stars

Neskatoties uz ilgstošiem epidemiologu un ārstu aicinājumiem vakcinēties pret Covid-19, joprojām liels iedzīvotāju skaits to nedara. Tiesa, medicīnas nozares aicinājumu ignorēšana sabiedrībā nav reta parādība. Piemēram, šogad ir visu laiku zemākais krūts vēža skrīninga aktivitātes rādītājs, to veikušas ap 30% sieviešu. Kas ir indivīda veselībpratība, kāda tajā ir veselības izglītības un nozares komunikācijas loma? To Latvijas Radio lūkoja noskaidrot intervijā ar Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docenti Inesi Stars.

Intervija ar Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docenti Inesi StarsSintija Ambote

Jūs rakstījāt disertāciju par pusaudžu veselībpratības konceptu izglītībā. Pastāstiet par šo jēdzienu – veselībpratība. Ko tas nozīmē?

Tās ir cilvēku spējas rīkoties ar veselības informāciju. Mums ir jābūt zinošiem, kur meklēt un piekļūt šai veselības informācijai. Reizēm tā informācija pati ‘’nāk virsū’’, kā tas ir šobrīd Covid-19 situācijā, bet ir situācijas, kas ir sarežģītākas un individuālas pacientiem, kur viņiem pašiem kaut kas jāatrod. Tāpat ir jāsaprot informācija, piemēram, vai to, ko ārsts man ir teicis, vai es to pareizi sapratu.

Tāpat mūsdienās ļoti būtiska lieta ir spēja izvērtēt veselības informācijas drošību un uzticamību.

Šim ir ļoti liela saikne ar medijpratību. Arī komunicēt ir jāprot veselībpratības ietvaros – jautāt par visām lietām, kas ir neskaidras saistībā ar veselību. Savukārt pēdējais ir arī izmantot visu šo veselības informāciju.

Kurā brīdī indivīdam veidojas izpratne par veselībpratību?

Veselībpratību nekad nav par agru sākt trenēt. Tā veidojas ļoti agrā bērnībā. Tad, kad bērnam vaicājam par to, vai nomazgātas rokas vai iztīrīti zobi, viņš saņem informāciju par higiēnu. Pirmkārt, tā ir ģimene, kur cilvēks iegūst sākotnējo informāciju, tāpēc liela loma pašu vecāku veselībpratībai. Tālāk tas ir bērnudārzs, un tad nāk skola kā viens no kritiskiem punktiem veselībpratības veidošanā. Un tā nav tikai veselības mācība, bet skola ar visu savu vidi.

Kāda veselības izglītība ir bijusi skolā līdz šim?

Veselībpratības jēdziens nāk no 1974. gada. Tieši Amerikā bija tāda publikācija par šo izglītību skolās, kur šī veselībpratība bija salikta ar skolēniem un skolu. Tur bija atziņa, ka skolām ir jāmāca bērniem arī par veselību, lai viņi sasniegtu minimālos veselībpratības standartus. Mums veselības izglītība skolā vēsturiski ir dažādi mainījusies. Ir bijusi atsevišķa veselības mācība, šobrīd veselības tēmas ir integrētas citās jomās – ir veselības un sporta joma, ir dabaszinību joma, sociālo mācību joma un, protams, higiēna. Savā promocijas darbā es runāju ar pašiem pusaudžiem par to, kā viņiem veselības izglītībā skolā pietrūkst.

Diezgan daudzi norādīja, ka viņi gribētu vairāk informācijas par mentālo veselību, par depresiju, ēšanas traucējumiem, par trauksmi un stresu.

Kādas ir stresa pārvaldīšanas stratēģijas un tā tālāk. Man gan promocijas darbs bija pirms Covid-19 krīzes. Tagad tas varētu būt īpaši aktuāli, dzīvojot šādos apstākļos. Tāpat bija pusaudži, kuriem ļoti interesēja onkoloģijas prevencija. Es domāju, ka veselības izglītība vienmēr ir bijusi skolās un ir arī šobrīd, bet tās tēmas, manuprāt, būtu jāpavaicā vairāk arī pašiem pusaudžiem, ko viņi gribētu zināt. Savukārt, runājot par nākotni, tad es paskatījos – tagad ir "Skola 2030" programma, un šajos materiālos ir pieminēts, ka skolēni būs zinoši arī par infekciju slimību prevenciju.

Cik liela loma tam, ko mēs apgūstam ģimenē vai skolā, ir tādā situācijā, ko novērojam tagad cīņā ar dezinformāciju?

Es domāju, tam ir ļoti liela loma. Kaut vai šie jautājumi par to, vai spējam atšķirt baktēriju no vīrusa. Tas ir tas, kam jābūt zināmam. Arī klausoties kolēģus, kas šobrīd cenšas informēt sabiedrību par epidēmiju, tad vairāki no viņiem ir teikuši, ka cilvēkiem klibo zināšanas bioloģijā. Veselībpratība ir arī zināšanas par veselību. Par to, kā izplatās infekcijas un tā tālāk.

Veselībpratībai ir trīs līmeņi. Vienkāršākais ir funkcionālais, kad es saprotu elementāras lietas. Tad ir interaktīvais līmenis, kad es spēju jau komunicēt, ievākt informāciju, jautāt un diskutēt par veselību.

Un tad ir kritiskās veselībpratības līmenis, ka ir izpratne par līdzatbildību, spēju ar savu veselību ietekmēt sabiedrību kopumā. Un šis līmenis nozīmē arī to, ka es šajā infodēmijas laikā spēju saprast, kuram materiālam es varu ticēt, jo autors ir drošs, un es varu atrast sākotnējo publikāciju un tā tālāk. Man nesen bija arī seminārs skolotājiem, kur es viņiem stāstīju tieši par šo kritisko veselībpratības līmeni, ka to var sākt attīstīt arī gana ātri skolā no kādiem 11 gadiem līdz ar kopējo kritisko domāšanu. Taču tam noteikti ir atsauce uz mūsdienām uz esošo situāciju.

Vai cilvēku uzticība medicīnai arī saistāma ar veselībpratību? Un cilvēki, kas baidās, dusmojas vai citu iemeslu dēļ nevakcinējas, vai tas arī var būt saistāms ar kaut kādu viņu pieredzi un neuzticību medicīnai?

Tā ir drūma situācija, jo veselības aprūpe ir stabils faktors, lai veicinātu veselībpratību. Ja cilvēki neuzticas veselības aprūpei, tad ir liela varbūtība, ka viņi neuzticas arī informācijai, ko mediķi saka, un sāk uzticēties citai informācijai, kas diemžēl ir radi, draugi, "Facebook", un tad tā situācija ir smagnēja.

Man ir grūti spriest par kopējo situāciju, cik ļoti cilvēki uzticas vai neuzticas medicīnai. Un tas būtu ļoti vērtīgs pētījums Latvijā. Man jau gribētos teikt, ka tik traki nav un cilvēki vairumā uzticas ārstiem.

Šobrīd ir populāri runāt vēl arī par organizāciju veselībpratību, kas ir jauns virziens. Ja organizācijas nav veselībpratīgas un neveicina iespēju cilvēkiem iegūt kvalitatīvu informāciju, rada viņos bailes, pretrunas, tad mēs varam runāt, ka veselībpratība nav spēcīga. Tāpēc šobrīd tiek runāts par to, ka organizāciju veselībpratība ir kritiski svarīga individuālā veselībpratībā. Ir personas veselībpratība un arī iespēja aiziet uz iestādi, kur ir pieejama informācija saprotamā veidā, un tur ir atsaucīgs personāls. Tad tas cilvēks to pakalpojumu izmantos arī vairāk un būs atvērtāks.

Kāda ir veselības nozares atbildība veselības komunikācijā un arī mediju atbildība? Vai jums ir kāds vērtējums, cik labi tas līdz šim darīts, skaidrojot veselības pratības aspektus sabiedrībai? Par piemēru minot arī vēža skrīningu, par ko it kā tiek runāts gadu no gada, bet aptvere ir zema. Un tāpat arī par to, kas notiek šobrīd ar Covid-19 epidēmiju. Vai tās ir sekas tam, ka tā komunikācija ir pietrūkusi vai bijusi nepareiza?

Mēs dzīvojam laikmetā, kad veselības ziņas mums pienāk no visām pusēm. Un tas ir milzīgs veselībpratības izaicinājums. Nevar jau teikt, ka nav šo ziņu. Par veselību komunicē visi, kam nav slinkums, neskatoties uz to – ir vai nav izglītība.

Un te ir tas milzu slogs uz kritisko veselībpratību. Spēt izvērtēt, kas ir drošs avots, kas ir meli.

Bet es domāju, ka kopumā par veselības lietām ir komunicēts. Mums ir Slimību profilakses un kontroles centra un veselības dienesta mājaslapas, kur mēs varam atrast paši speciālistu informāciju. Taču mūsdienās strauji pieaug prasības pēc kvalitatīvas un pārskatāms, viegli saprotamas informācijas. Tas ir veselības komunikācijas speciālistu lauciņš. Tostarp pārdomāt,  kādi vispār ir sabiedrības mediju lietošanas paradumi. Un komunikācijai jābūt atbilstošai viņu izglītības līmenim, – lietot konkrētu, nepārprotamu valodu un izvairīties no pretrunām vienas ziņas ietvaros. Bet arī neizvairīties no pretrunīgiem viedokļiem. Es šeit runāju par Covid-19 vakcināciju, kur ir dažādi viedokļi. Bet, ja pacientam ir jautājumi, tad tas būtu normāli, ka viņam kāds eksperts izstāsta, kādi tad ir zinātnē balstīti pierādījumi un tā tālāk.

Kā jums kopumā šķiet, cik kvalitatīva ir veselībpratība mūsu sabiedrībā šobrīd?

Mums ir vajadzīgi pētījumi arī par Latvijas pieaugušo cilvēku veselībpratību. Es ceru, ka Veselības ministrija tādu varēs īstenot pēc Covid-19 krīzes. Bet man ļoti patīk atziņa, ka neviens nekad līdz galam nevar būt veselībpratīgs. Mēs nekad nevarēsim teikt, ka mana veselībpratība ir pabeigta un ka varam jebkurā kontekstā būt veiksmīgi ar savu esošo veselībpratību, jo tā ir nemitīgi jāpielāgo. Jā, varbūt tagad mēs redzam, ka tas mājasdarbs veselības izglītībā nav līdz galam izdarīts un kaut kas ir trūcis. Bet, no otras puses, es domāju, ka no šīs krīzes mēs visi tomēr iziesim veselībpratīgāki un aizdomāsimies vairāk par informācijas uzticamību, par interesi par veselību un pētniecības nozīmi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt