Vai tas ir normāli?

Noziedzība: Kas ietekmē cilvēka izvēli veikt likumpārkāpumu - pieredze, traumas

Vai tas ir normāli?

Pieredzes ietekme centienos tikt galā ar spriedzi un krīzēm

Emocijas: kā tās atpazīt un kā iemācīties ar tām būt kontaktā?

Kāpēc svarīgi prast nosaukt savas emocijas? Skaidro psihoterapijas speciālisti

Cilvēkam, kurš neatpazīst un netiek galā ar savām emocijām, var attīstīties psihosomatiskās saslimšanas, Latvijas Radio raidījumā “Vai tas ir normāli?” norādīja ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis. Savukārt augstu emocionālo inteliģenci raksturo gan emociju apzināšanās, gan robežu noteikšana, gan empātijas spēja, skaidroja lektore, psihodrāmas psihoterapijas speciāliste un supervizore Jolanta Baltiņa. 

Emocionālā inteliģence attiecas uz spēju uztvert, kontrolēt un novērtēt emocijas. “Emocijas ir mūsu smadzeņu radīts produkts, kad mēs saprotam, ko mēs gribam, negribam, kas patīk, nepatīk. Tā ir arī atgriezeniskā saite par pasauli, vai šī vide ir vēlama, vai, iespējams, mums jāattīstās, jāaug ārā no situācijas, kurā šobrīd esam, un emocijas ir tās, kas mums to pasaka,” skaidroja Pūliņš-Cinis. 

“Emocijas spēlē lielu lomu arī komunikācijā; ja nemākam emocijas atpazīt, sliktāk funkcionējam sociāli. Ja cilvēks neatpazīst un netiek galā ar savām emocijām, attīstās arī psihosomatiskās slimības,” viņš norādīja. 

Piemēram, situācijās, kad cilvēks ir dusmīgs, taču šo emociju ilgstoši neapzinās vai neizpauž, var rasties galvas sāpes, paaugstināts asinsspiediens, kuņģa čūlas un vēdera aizcietējumi, uzsvēra Pūliņš-Cinis: “Tur ir ļoti lielas dusmas, kas nav atrisinātas, jo ir bail no pamešanas, bail, ka būs sods pretī. Kad cilvēks sāk paust un apzināties savas dusmas, sāk apzināties savas emocijas, tas pāriet”.

Savukārt augstu emocionālo inteliģenci raksturo gan emociju apzināšanās, gan robežu noteikšana, gan empātijas spēja un spēja labvēlīgi izturēties pret citiem, skaidroja speciālisti.

To, kādā līmenī ir šīs spējas, ietekmē vairāki faktori. 

 

“Ļoti liela ietekme ir tam, kādā ģimenē cilvēks ir audzis, kā mācījies runāt par emocijām, kā piedzīvojis to izglītības sistēmā. Tātad, vai puiši drīkst raudāt, vai to drīkst darīt meitenes. Tas atstāj ļoti lielu iespaidu uz emociju apzināšanos un izpaušanu,” skaidroja Baltiņa. 

“Ir cilvēki, kas spēj vairāk definēt un nosaukt savas emocijas, un ir pieauguši cilvēki, ar kuriem mēs to mācāmies - atpazīt emocijas, tās nosaukt,” viņa norādīja. 


Pūliņš-Cinis piekrita, ka emocionāli inteliģents cilvēks spēj iedot vārdu katrai emocijai, un neaprobežojas ar "labi" vai "slikti". Cilvēks spēj paust emocijas un sasniegt vēlamo rezultātu. 

“Piemēram, skaudība un greizsirdība ir nesmukās emocijas, ko nepatīkami just un nepatīkami par tām runāt, bet mēs varam skatīties, ko tā emocija mums saka – ka mums kaut ko gribas, mums kaut kā pietrūkst, mums gribas to, kas ir viņam,”  stāstīja ārsts. 

“Mēs varam rīkoties sociāli pieņemami uz šo skaudību, teiksim, ja man to gribas, es iešu uz to, lai to sasniegtu, nevis iešu ieriebt viņam un tenkošu par viņu. Es izmantošu to savā labā kā ziņu, un tā ir viena no emocionālās inteliģences pazīmēm, ka mēs varam sasniegt emocijas mērķi, izmantot to tālāk sociālā interakcijā,” psihoterapeits skaidroja. 

Baltiņa norādīja, ka tāpat jāprot reaģēt arī uz otra cilvēka emocijām: “Ja kāds ir dusmīgs, tas nenozīmē, ka man uzreiz otrs jāmēģina nomierināt, bet jāskatās, vai dusmas ir mani apdraudošas vai ne, un kā es tajā situācijā varu arī ļaut tām dusmām būt tajā otrā cilvēkā, nemēģināt tās apslāpēt”.

“Tas ir līdzīgi par sērām un skumjām – "tu tikai neraudi, viss būs labi". Bet man ir skumji, kāpēc es nedrīkstētu raudāt?


Tā kā ļaut piedzīvot otram šīs emocijas, no kā izriet empātiskā līdzpārdzīvošana, tas arī ir svarīgi, ja runājam par augstu emocionālo inteliģenci,” viņa skaidroja. 

Vienlaikus jāsaprot, kā otra emocijas ietekmē pašu. “Protams, ka ir sociāli vēlamāk, ja cilvēks spēj izjust otru cilvēku, spēj just līdzi, ieklausīties, bet tajā pašā laikā ir arī vērtīgi saprast, kur es esmu šajā situācijā, vai man, iespējams, nav šīs emocionālās kapacitātes, un tad arī atļaut sev nebūt tai empātiskajai kapacitātei, nekā mēģināt izlikties vai kaut ko tēlot,” norādīja Pūliņš-Cinis. 

“Ir ari sociālās klišejas, kā vajag uzvesties, kā vajag piedzīvot. Bet jābūt godīgam pret sevi un otru un pateikt, ka es nevaru izdzīvot šīs emocijas, un ņemt sev laiku vai doties prom no šīs situācijas un pēc tam strādāt ar to,” piebilda Bāliņa. 

Psihoterapijas speciāliste ieteica praktisku uzdevumu, kā ikdienā trenēt spēju atpazīt emocijas: “Neatkarīgi no tā, vai kāds cits vai es pats sev jautāju – kā es šobrīd jūtos, neatbildēt ar labi, slikti vai normāli, bet trenēties atrast citus vārdus tam. Ja es saku labi, slikti vai normāli, tie ir vērtējumi, tās nav emocijas. Tas ir it kā vienkāršs uzdevums, bet diezgan cimperlīgs, tas ir liels izaicinājums dažiem cilvēkiem”. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt