“Pieredze nāk no paaudzes paaudzē,” stāstīja Trimda, kurš darbojas arī sistemātiskā ģimenes psihoterapijā. “Ļoti labi var redzēt, kādu musturu pin katra no paaudzēm un pavisam noteikti [ir] kāda veida sakritības,” viņš norādīja.
Trimda sacīja, ka ikvienam cilvēkam atskaites punkts konkrētā situācijā ir viņa vecāku vai vecvecāku rīcība un piemērs.
“Mēs varam rīkoties, tikai izejot no tās pieredzes, ko darīja vecāki un vecvecāki. Sanāk tā, ka mēs rīkojamies vai nu tieši tāpat, vai tieši pretēji. Nav jau cita, atskaites punkts ir tikai tas,” viņš secināja.
“Mēs visi nesam kādas vecāku daļas līdzi, kaut ko no mammas, kaut ko no tēta un, ja skatāmies, tas nav tik vienkārši, jo mammai ir pieredze par attiecībām, kuru viņa nodod tālāk, kura ir ņemta no savas mammas, no sava tēta; savukārt no tēta atkal nāk pieredze, kuru viņš ir ņēmis no savas mammas, tēta,” psihiatrs skaidroja.
“Sanāk tā, ka bērnā ir ļoti daudz, vismaz divās paaudzēs dažādas pieredzes un viedokļi, ko viņš sevī nes,” Trimda secināja.
“Traģiskākais ir tas, ka cilvēks uzkāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Psihoanalīzē tos sauc par atkārtojumiem, kad cilvēks izspēlē to pašu scenāriju, bet viņš to dara tādēļ, ka neapzināti grib kaut ko mainīt,”
viņš piebilda un minēja piemēru, kad sieviete, kuras tēvs ir alkoholiķis, arī veido attiecības ar alkoholiķi, jo cer, ka šoreiz spēs viņu izglābt, līdzīgi kā to mēģināja, piemēram, viņas mamma.
Viņš norādīja, ka pie psihoterapeita vai kāda cita speciālista pārmantotās pieredzes ļoti labi var piedzīvot un pašķetināt, kas tad cilvēkam ir no mammas, kas no tēta, un atrast to, ko ir vēlme paturēt vai tieši otrādi – atmest.
“Var teikt – attiecību grūtības ir radušās attiecībās, līdz ar to, lai kaut ko mainītu, nepieciešamas arī attiecības, būt attiecībās ar psihoterapeitu, un tikai tādā veidā var sākumā saprast, kāds musturs tiek pārnests un tad galvenais – piedzīvot jaunu pieredzi,” norādīja Trimda.
Viņš skaidroja, ka psihoterapijā klients izveido savu pieredzes telpu, taču šoreiz par piemēru kļūst speciālists.
“Piemēram, viens no tādiem biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēks neprot strīdēties vai izvairās no strīdiem, ir tāds, ka viņš neprot dusmoties, viņš neprot ielikt emocijas vārdos,” viņš stāstīja.
“Cilvēks iet pie psihoterapeita pusgadu un vienā brīdī sadusmojas un saka: “Bāc, es pie tevis eju jau pusgadu, maksāju 30 eiro pa 45 minūtēm un jēgas nekādas nav, es tevi būtu gatavs nožmiegt.” Kas notiek šajā situācijā – cilvēks dusmojas, bet ko psihoterapeits dara, viņš ir kontaktā ar klientu, viņš pieņem viņu, viņš nekritizē, nevaino, un klientam ir jauna pieredze,” psihiatrs skaidroja.
“Ja visu laiku bērnībā, kad viņš ir dusmojies, viņu ir likuši kādā tumšā istabā vai teikuši, lai nedusmojas, te viņš iegūst jaunu pieredzi, un tā ir unikāla vērtība, ka es varu dusmoties un ar mani nenotiek nekas slikts. Tad viņš to pieredzi var pārnest ģimenē, darbā un citās vietās,” norādīja Trimda.
Viņš skaidroja, ka jaunas pieredzes veidošana ir daudz vērtīgāka par padomiem, jo to, ka par emocijām jārunā un otra viedoklis jāciena, zina visi, taču ar to vien nepietiek.
