Par bērnu sākt domāt pēc 30 gadu vecuma var izrādīties par vēlu. Saruna ar vīriešu reproduktīvās veselības ārstu Ābeli

Ar dakteri Andri Ābeli sarunājamies par vīriešu reproduktīvo veselību un to, kā uzlabot spermas kvalitātes rādītājus, kuri strauji pasliktinās.

Kristaps Feldmanis: Mūsu saruna galvenokārt ir par vīriešiem un viņu veselības paradumiem, par to, kā vīrieši piedzīvo un izdzīvo saslimšanu, taču ārstēšanās process ir pacienta un ārsta sadarbošanās. Tādēļ par pašiem ārstiem – vai ir arī atšķirības starp ārstiem vīriešiem un ārstēm sievietēm tajā, kā viņi uztver savu profesiju, pieiet darbam? 

Andris Ābele: Tam nevajadzētu neko mainīt, vai ārstē vīrietis vai sieviete. Es saku – nevajadzētu, taču atšķirības, protams, ir. Nelielas, bet ir. Tāpat kā armijā mūsdienās ir sievietes, tāpat arī ārstes ir sievietes. Lielāko daļu sievietes ir ārsti. Jautājums, vai sievietes ir uroloģes – jā, sievietes ir uroloģes, jo ne jau visi pacienti uroloģijā būs vīrieši. Būs arī sievietes, bet, ja mēs fokusējamies uz uroloģiju un androloģiju, kur ir tā ķirurģiskā daļa, tad, savā ziņā, manuprāt, to vieglāk izdarīt vīrietim, jo tas ir fizisks darbs, bet es neredzu problēmu, kāpēc to nevarētu darīt arī sievietes.

Vīrieši savā ziņā varbūt labāk izprot vīriešu domāšanas veidu. Un katram pacientam ir jāatrod savs ārsts, un ne visi pacienti vīrieši var atklāties sievietēm. Viņiem tas nav viegli, un dažreiz tāda "saruna vīru starpā" ir daudz vienkāršāka, ja ārsts ir vīrietis, bet citādi gan profesionālā ziņā, gan kvalitātes ziņā es tur lielu starpību neredzu.

Kas jūs pašu ieinteresēja doties medicīnā?

Tas bija pragmatisks ceļš. Mācoties skolā, man vienkārši labi padevās bioloģija un ķīmija. Loģiski man bija startēt dabaszinībās, un no tā man patika medicīna un bioloģija. Abos startēju, un izvēlējos medicīnu, lai gan bija man doma savā laikā startēt uz arhitektiem. Tur vajadzēja labi zīmēt, bet tas man nepadevās. Paliku medicīnā un to nenožēloju.

Un kādēļ izvēlējāties kļūt tieši par urologu?

Tas katram ir individuāli. Kad tu studē, tu izej cauri visām specialitātēm un saproti, kas tev labāk patīk. Uroloģija mani piesaistīja ar atšķirību, kas nav daudzās specialitātēs, ka tu vari būt gan kā ķirurgs, gan arī kā konsultants un strādāt ambulatori. Un tad, kuru no virzieniem izvēlēties, tā ir paša izvēle. Tas šajā profesijā ir unikāli, ka vari izvēlēties, kur strādāt – ķirurģijā, ambulatori vai no visa kopā. Gan ambulatorais darbs ir ļoti piesātināts un interesants, gan arī ķirurģiskais darbs.

Tālāk jau izvēlējāties apgūt androloģiju – zinātni par vīriešu reproduktīvo veselību un funkcijām. Ļoti specifiskas zināšanas…

Viss jau attīstās pēc vajadzības. Ir skaidrs, ka tā ir salīdzinoši jauna specialitāte. Kāpēc tā izveidojās – jo pieprasījums auga. Pēc būtības androloģija ir ļoti līdzīga uroloģijai, bet šeit mēs vairāk pievēršam uzmanību tieši vīrieša reproduktīvajai funkcijai, viņa seksuālajām funkcijām, hormonālajām izmaiņām, kontracepcijai. Tas ir tas, uz ko uroloģija tik ļoti nefokusējas. Līdz ar to tas aspekts uroloģijā tika atstāts nedaudz novārtā, bet

to pacientu skaits, kuriem vajag palīdzību tikt pie bērniņa, ir ļoti liels un kļūst arvien lielāks.

Androloģija tajā ziņā apvieno gan uroloģiju, gan endokrinoloģiju, reproduktoloģiju, arī nedaudz ģenētiku un seksoloģiju. Ļoti daudzas specifiskas medicīnas nozares. Skaidrs, ka androloģijā tas būs komandas darbs, lai mēs tiktu pie rezultāta. Viens speciālists nespēs palīdzēt. Reproduktoloģijā nepieciešams strādāt ar pāri. Andrologs strādā ar vīrieti, ginekologs ar sievieti, bet bieži vien tas darbs iet roku rokā.

Andris Ābele atbild uz anketas jautājumiem

Trīs lietas, ko jūs vēlētos, ka jūsu pacienti dara:

• Ievērot veselīgu dzīvesveidu – fiziskās aktivitātes, uzturēšanās svaigā gaisā, sabalansēta diēta, šķidrums pietiekošā daudzumā.
• Regulāras veselības pārbaudes, arī vecumam atbilstoša vakcinācija.
• Savlaicīgi pieņemtu lēmumu par bērniņa plānošanu.

Trīs lietas, ko jūs vēlētos, ka jūsu pacienti dara:

• Nesmēķē, nelieto alkoholu.
• Neignorē simptomus, lai cik nesvarīgi tie liktos.
• Neignorē mentālās veselības traucējumus – vīriešiem bieži ir trauksme, depresija, atkarības, un to nevajag ignorēt.

Ko jūs darāt, lai vairotu kvalitatīvās dzīves gadus?

• Es ievēroju labu miega režīmu, lietoju D vitamīnu, veicu visu nepieciešamo vakcināciju savā vecuma grupā. Ievēroju sabalansētu darba un atpūtas režīmu.

Vai ir lietas ar kurām nelepojaties, ka tās darāt?

• Arī es esmu tikai cilvēks, un saldumi ir tas, ar ko man nākas cīnīties ikdienā.

Šķiet, Latvijā andrologu nav pārāk daudz…

Latvijā mums ir divi sertificēti andrologi, un es pagaidām vēl mācos. Man ir palicis pēdējais rezidentūras gads.

Vai kopumā ir sajūta, ka šīs specialitātes ārstu loks kļūst plašāks?

Es gribētu cerēt, ka jā, bet man ir grūti atbildēt par citu kolēģu skatījumu. Bet tas, ko es redzu – pieprasījums pēc šiem speciālistiem tikai palielinās..

Palielinās tādēļ, ka ģimenēm biežāk ir problēmas ieņemt bērniņu vai tādēļ, ka vīrieši biežāk pievēršas savai veselībai?

Gan, gan. Problēmu ir daudz. Šajā ziņā ir satraucoši dati par spermas kvalitāti pasaulē, un Latvija ir daļa no pasaules.

Pēdējos 50 gados, katru gadu skatot datus, spermas koncentrācija un spermatozoīdu daudzums ir samazinājies vismaz par 50%.

Skaidrs, ka šie auglības rādītāji vīrietim pasliktinās; tas rezultējas tajā, ka vairāk pāru nespēj tikt pie bērniņa. Šajos pāros, kuriem ir grūtības tikt pie bērniņa gada laikā, vismaz pusei vīriešu ir spermas kvalitātes problēmas. Ar to saskaras apmēram katrs septītais pāris. Bet datos redzam, ka pasliktinājums neapstājas, tas iet uz leju, un šīs problēmas būs arvien biežākas.

Jau iezīmējāt to, ko dara andrologs, taču varbūt kādam tomēr ir bail pie jums atnākt. Kliedējiet bažas – kas notiek brīdī, kad vīrietis piesakās vizītei un ienāk androloga kabinetā?

Kā pie jebkura ārsta, sākumā mēs izrunājamies, kur ir problēma, kāds ir kopējais slimību fons, kādas zāles tiek lietotas, cik sena ir problēma, un tad jau mums daudz kas ir skaidrs. Tātad, pirmkārt, tā ir saruna.  Sarunas laikā noskaidrojam, ko darām tālāk. Otrkārt, tā ir apskate. Vīrietis ir jāapskata kārtīgi, lai mēs saprastu. Andrologam tas galvenais orgāns ir sēklinieki un dzimumloceklis. Vismaz vienu reizi veicam pilnu apskati. Un, treškārt, parasti ir vēlams uztaisīt sonogrāfiju. Parasti sēkliniekiem, atsevišķos gadījumos arī dzimumloceklim un varbūt arī prostatai vai kādam citam orgānam. Vēlāk sastādām izmeklējumu un ārstēšanas plānu, veicam papildu izmeklējumus, tiekamies vēlreiz un uzzīmējam ārstēšanu. Tad tiekamies kādā laika periodā, lai novērtētu, vai ir uzlabojums, nav uzlabojuma, ko mainīt un tamlīdzīgi.

Ko vīrietim nozīmē atzīt, ka viņam, iespējams, ir reprodukcijas traucējumi, un meklēt palīdzību pie ārsta?  

Tas jau vien, ka viņš ir atnācis, ir ļoti liels solis uz priekšu, jo jāsaprot – jo ātrāk sāksim problēmu risināt, jo ātrāk mēs arī tiksim pie rezultāta. Bieži vien tas vēlamais rezultāts ir bērniņš. Piemēram, pāris ilgstoši mēģina risināt jautājumu paši, bet rezultāta nav, un mēs zaudējam laiku. Un laiks ir lielākā vērtība. Kad mēs runājam par bērniņu, ir viena tendence, kuru mūsdienās novērojam – lēmums tikt pie bērniņa pārim tiek pieņemts arvien vēlākā vecumā. 30 līdz 34 gadi ir vecums, kurā pāris plāno pirmo bērniņu. Tagad viņi plāno, piecus gadus nevar tikt [pie bērniņa], tad ir jau 36 vai 37 gadi, un, jo ilgāk mēs atliekam problēmas risināšanu, jo grūtāk ir to atrisināt, – tāpēc ka gan vīrietim, gan sievietei šīs auglības spējas pēc 35 gadiem samazinās.

Ir bijuši gadījumi, kad vīrietis nevēlas atzīt, ka problēma ir arī viņā, un tad nabaga sieviete tiek izmeklēta, sūtīta pie ginekologa, taisītas dažādas diagnostiskas laparoskopijas, visa pārbaudīta, un nevar viņai neko atrast, bet vīrietis nevar aiziet un uztaisīt spermas analīzi. Tomēr nododot šo analīzi, izrādās, ka tur nav spermatozoīdu.

Tātad – lai cik mēs gribam palīdzēt, bez vīrieša spermatozoīda tas neizdosies.

Viena atziņa ir skaidra – auglības problēmas jāsāk risināt iespējami ātri. Un lielākajā daļā gadījumu problēmas atrodam abiem partneriem. Pirmo soli jau ir grūti spert, bet pēc tam prieks par rezultātu būs lielāks, nekā neērtības dalīt šo pieredzi ar dakteri.

Kā ir ar ieteikumu pieņemšanu un līdzestību no vīriešu puses?

Viss jau ir atkarīgs no motivācijas, un tikt pie bērniņa ir liela motivācija. Tas liek saņemties iziet cauri daudzām neērtībām. Protams, tas nav viegli un nav arī lēti, jo valsts atbalsta, vismaz vīriešu izmeklēšanā, nav. Vizītes pie androloga netiek apmaksātas no valsts. Visi izmeklējumi, sonogrāfija ir dārgi. Arī spermogramma ir dārga. Līdz ar to ir jābūt arī finansiālām iespējām to darīt, bet viennozīmīgi lielākā daļa iziet šo visu ārstēšanas ciklu līdz galam, un jāsaka, ka lielākajai daļai tas nemaz nav ilgstoši. Tie ir daži mēneši, gads vai vairāk. Dažiem ir nepieciešama arī operatīvā ārstēšana, lai šos spermatozoīdus dabūtu.

Jebkurā gadījumā absolūti lielākajai daļai mūsdienās mēs varam palīdzēt.

Ko nozīmē "operatīvā ārstēšana"?

Tas nozīmē – ja vīrietis nodod analīzi un tur nav šo spermatozoīdu, tad šie spermatozoīdi jāsāk meklēt jau pašā sēkliniekā, un to dara operācijas laikā.

Kopējo problēmu jūs jau iezīmējāt – palielinās pacientu skaits un spermas kvalitāte krītas. Vai ir pētījumi, kas atbild uz to, kādēļ tas tā notiek?

Viennozīmīgas atbildes man nav. Protams, ir dažādas hipotēzes, tiek izvirzītas dažādas iespējamības. Viens, ko mēs varam ietekmēt, ir savlaicīga plānošana. Tas ir tas, kas notiek –

ir tendence sakārtot savu dzīvi, karjeru un māju, kas mums liekas daudz svarīgāk, un tad sākam domāt par savu bērniņu, bet fakti liecina, ka bieži tad jau ir par vēlu,

jo, pieaugot vecumam, ne tikai pasliktinās spermas kvalitāte, bet paaugstinās hronisku saslimšanu risks, mēs sākam lietot zāles, onkoloģisko saslimšanu riski pieaug, un tas viss šo situāciju pasliktina. Tātad – plānojam bērniņus savlaicīgi. Vislabākā auglība ir ap 25 gadiem, nevis atliekot uz 35 gadiem, kā mēs to darām mūsdienās.

Kas ietekmē spermas kvalitāti? Tur ir vairākas ietekmes – viena ietekme ir dažādu ārējo faktoru kopums, un te mēs runājam par reproduktīvajiem orgāniem. Sēklinieku attīstība sākas jau vienā, divās nedēļās pēc bērniņa ieņemšanas. Tātad ļoti, ļoti agri. Tas ir laiks, kad bieži topošā māmiņa nezina, ka ir stāvoklī, un jebkuras kaitīgās vielas – vai tas būtu alkohols vai nikotīns, vai tā būtu dažādas kosmētikas lietošana pārmērīgā daudzumā, kas nonāk māmiņas ķermenī, – tas viss ietekmē tās dažas šūnas, kas vēl tikai attīstās, un skaidrs, ka to attīstība tiek traucēta. Gala rezultātā, kad bērniņš piedzimst un pēc pubertātes sakarā ar to, ka pašā sākumā jau sēklinieku attīstība tika traucēta, arī vēlīnās stadijās to attīstība vairs nav pilnvērtīga. Tas ir viens no izskaidrojumiem, kādēļ ar katru paaudzi pasliktinās spermas kvalitāte un mazinās arī testosterona līmenis, kas ir nepieciešams normālai spermatoģenēzei.

Otrs, es uzskatu, lielais faktors, kas ietekmē mūsu reproduktīvo veselību, ir mūsu dzīvesveids. Tas nu gan ir mainījies pēdējos 50 gados. Ja skatāmies uz spermas kvalitātes datiem, tad jāsecina, ka ir atšķirība starp datiem. Krasāks pasliktinājums ir Ziemeļamerikā, Eiropā un Austrālijā – valstīs, kas ir augsti attīstītas. Agrāk uzskatīja, ka tas neskar Āziju, Āfriku vai Dienvidameriku, bet pēdējo gadu dati rāda, ka tur notiek tieši tas pats process, bet novēloti.

Ja skatāmies uz spermas kvalitāti Baltijas valstīs un Latvijā, tad vidēji tā ir labāka nekā citās Eiropas valstīs, bet tas varētu būt saistīts ar to, ka mēs "rietumnieciskajā dzīvesveidā" ielēcām vēlāk.

Runājot par alkoholu, Latvijā tas ir līderos. Arī dzīvesveids  – mēs esam mazkustīgāki, mēs mazāk pavadām laiku svaigā gaisā un saulē, vairāk dzeram kafiju, mazāk dzeram ūdeni, vairāk dzeram saldās limonādes, neveselīgāk ēdam. Tagad tikai retais var atļauties nopirkt bioloģisku pārtiku. Maz guļam, pērkam pusfabrikātus… Ja skatāmies uz reproduktīvo funkciju, šīs šūnas ir ārkārtīgi jutīgas pret jebkādām izmaiņām. Spermatozoīdi vīrietim būs pirmie, kas reaģēs uz dažādām saslimšanām, stresu, hronisku neizgulēšanos. Spermogramma ir labs vīriešu veselības indikators. Ja būs laba spermogramma, tad viss ar vīrieša veselību kopumā būs labi.  Ja spermogramma ir slikta, tad ir jāmeklē – kādēļ.

Pārsvarā arī izdodas noteikt iemeslus spermas kvalitātes pasliktinājumam?

Tas ir mūsu darbs to noteikt. Bieži to arī izdodas noteikt. Ir arī skaidrs, ka bieži, mainot dzīvesveidu, ar to arī pietiek, lai uzlabotu auglību un iestātos grūtniecība. Mēs sniedzam topošajiem tēviem informāciju par to, kā dzīve ir jāpārkārto, lai spermas kvalitāti uzlabotu. Bieži pietiek, bet ir, kam ar to nepietiek un vajag papildus ārstēšanu. Dzīvesveids un kaitīgo faktoru atmešana, svara samazināšana vai dažiem ar mazu svaru – tā normalizēšana – ir tas, ar ko mēs sākam. Tas dažreiz neprasa naudu, bet tikai izpratnes veidošanu par savu veselību. To es gribētu, lai mēs mācām bērniem jau skolā.

Tas nozīmē, ka, jau plānojot bērnu, būtu svarīgi kādu laiku pirms tam atmest visus kaitīgos ieradumus?

Es ietu soli tālāk un ieteiktu vispār to nedarīt, nelietot alkoholu un nesmēķēt. Tiklīdz mēs saprotam, ko tas nodara mūsu ķermenim…

Jebkurš alkohola daudzums pasliktinās spermas kvalitāti.

Ne tikai spermas kvalitāti, bet arī kopējo veselību. Šķiet – "ai, nu glāze vīna vakarā jau nekas nav", bet ir gan – mūsu organismam alkohols nav nepieciešams vispār. Organisms var bez tā pilnīgi mierīgi iztikt. Tāpat arī dažādu nikotīna produktu vai pārmērīga saldumu lietošana – tas ir noziegums, kuru izdarām pret savu veselību. Ja to saprotam agrīni, 20 vai 30 gados, tad vēl varam mainīt savu dzīves gājumu, bet, ja to saprotam 60 gados, kad jau ir kāda nopietna saslimšana, tad es uzskatu, ka lielais ieguvums jau ir palaists garām un tagad cīnāmies ar sekām. Protams, var uzlabot dzīves kvalitāti, ja maina paradumus, bet uzlabojums būs nesalīdzināmi mazāks, nekā to darot agrīni. Un atkal, – plānojam bērniņus agrīni un izvairāmies no kaitīgajiem produktiem.

Te gan ir viena būtiska atšķirība – sievietes piedzimst ar gatavu olšūnu komplektu. Viņai tās jau ir ķermenī, un katra alkohola lietošana atstāj ietekmi uz olšūnu kvalitāti. Vīrietim ir nedaudz citādi, vīrietim spermatozoīdi izstrādājās visu laiku no jauna. Sākot no pubertātes, sāk veidoties spermatozoīdi un līdz sirmam vecumam tas notiek. Viens spermatozoīds attīstās aptuveni divarpus mēnešus. Ja mēs atmetam alkohola lietošanu, atmetam smēķēšanu, sākam sportot, kārtīgi izguļamies, tad pēc divarpus trīs mēnešiem mums izveidosies pilnīgi jauna spermatozoīdu paaudze, uz kuru šī kaitīgā ietekme nebūs novērota un līdz ar to mēs sagaidām, ka arī šī kvalitāte būs krietni labāka.

Vēl ir uzskats, ka telefons kabatā veicina neauglību…

Īsti pierādīts, ka elektromagnētiskais starojums ietekmētu kaitīgi, nav. Drīzāk netieši – ja mums kabatā ir telefons, mēs to gribam paskatīties, tādēļ mēs vairāk sēžam un skatāmies telefonā. Tas, kas tiešām ir pierādīts, – planšetdatoru un klēpjdatoru lietošana. Ja mēs to liekam klēpī, tas uzsilst, bet sēkliniekiem ir nepieciešama tieši vēsāka temperatūra. Tādēļ neliekam datoru klēpī un nekarsējam sēkliniekus. Tur ir pierādīta negatīvā ietekme.

Tad arī pirts nenāk par labu? 

Visos ieteikumos ievērojam mērenību. Pirts procedūrām nav nekādas vainas, bet nevajag pirtī sēdēt trīs stundas simt grādu temperatūrā.

Minējāt, ka gads ir tas laiks, cik ilgi būtu jāmēģina tikt pie bērniņa pirms vēršanās pie jums?

Jā. Tas izriet no Pasaules Veselības organizācijas neauglības definīcijas. Ja pāris gada laikā netiek pie bērniņa pie nosacījuma, ka ir regulāra dzimumdzīve, ar "regulāru" domājot vismaz divas līdz trīs reizes nedēļā, un tad, ja šajā laikā grūtniecība neiestājas, tad abiem ir jāvēršas pie speciālista. Izņēmums, ja sievietes vecums ir virs 35 gadiem, tad mums ir mazāk laika un tad mēs gaidām sešus mēnešus. Bet neviens jau neliedz vērsties pie ārsta arī daudz ātrāk.

Tādu vīriešu ir arvien vairāk, kas vienkārši nāk pie mums pārbaudīt savu auglību.

Mēs varam izrunāt visus tos pašus jautājumus. Īpaši šo profilaktisko vēršanos pie speciālista iesakām, ja dzīves laikā ir bijusi kāda sēklinieku trauma vai operācija. Vai ja vīrietis redz, ka viens sēklinieks ir krietni lielāks vai mazāks par otru. Vai ja nevar vienu sēklinieku atrast. Ja bijušas kādas komplikācijas, iekaisumi vai nopietnas infekcijas. Tad es iesaku atnākt un pārbaudīt, lai sirds ir mierīga.

Reizēm ģenētisku saslimšanu gadījumā ir tā, ka spermatoģenēze ir vēl agrīni pēc pubertātes, bet vēlākos gados tā krietni samazinās. Šo stāvokli vajadzētu "noķert" līdz 20 gadu vecumam, lai pēc tam būtu vieglāk. Spermatozoīdus var sasaldēt. Skaidrs, ka 18–20 gados vēl nevēlas bērniņu, jo nav attiecību, bet spermatozoīdus var sasaldēt un izmantot desmit gadus vēlāk, kad attiecības būs, jo novecojot ir iespējams, ka pašam spermatozoīdu vairs nebūs. Ja tie būs noglabāti spermas bankā, tad tie glabāsies un tos varēs izmantot pēc nepieciešamības.

Tad jau šķiet, ka būtu jāiesaka katram iespējami savlaicīgi atnākt uz profilaktisku pārbaudi.

Jā! Šī iemesla dēļ mums ir arī šī saruna – lai veidotu izpratni iedzīvotāju un arī dakteru vidū. Ja mēs redzam, ka pēc pubertātes neattīstās sēklinieki, ir zems testosterona līmenis un ir skaidrs, ka ir problēma, nevajag to ignorēt. Tas būtu jāredz gan vecākiem, gan ģimenes ārstam un jāizmeklē, kādēļ pubertāte neiestājas. Tā ir viena no vīriešu lielākajām problēmām – mums ir tendence ignorēt simptomus, kuri sākumā var būt niecīgi un nespecifiski, bet, manuprāt, sākumā ir vērtīgi aiziet un pārbaudīties, izslēgt smagākas saslimšanas, lai nenonāktu pie tā, ka pēc desmit gadiem nevaram tikt pie bērniņa.

Cik bieži tomēr nākas konstatēt, ka palīdzēt nevarēs?

Tie ir salīdzinoši reti gadījumi. Es teiktu, ka kāds viens līdz pieci procenti. Iedrošinājums ir tāds, ka palīdzēt mēs varam faktiski jebkurā gadījumā. Pat ja neatrodam spermatozoīdus, tad mēs varam izmantot donora spermu. Tas ir tas, ko pāri arī dara. Šie jautājumi ir jāpārrunā, jo 100% garantijas medicīnā nav, taču iespēja izmantot donora spermu un olšūnu pastāv, un pāri to izmanto.

Ja pie jums iziet ārstēšanās ciklu un tomēr neizdodas tikt pie bērniņa, tad ir vērts nākt atkal un atkal?

Mēs cīnāmies, līdz esam sasnieguši rezultātu! Tas gan ir grūti! Pārim ir grūti, jo vajag lielu pacietību, bet arī ārstam ir grūti, jo strādā vesela komanda. Un medicīniskā apaugļošana ne vienmēr ir veiksmīga ar pirmo reizi. Mēs mēģinām otro un trešo reizi, līdz sasniedzam rezultātu. Ejam soli pa solim. Ja redzam, ka nestrādā viena ārstēšana, mēģinām nākošo, tad nākošo un nākošo. Līdz rezultātu sasniedzam un lielākajai daļai arī palīdzam tikt pie bērniņa.

Ko sakāt par pacientu paradumiem meklēt informāciju un ārstēties ar interneta un mākslīgā intelekta palīdzību?

Es teiktu tā – no tā mēs vairs nevaram izvairīties, un tagad galvenais ir mākslīgais intelekts. Tas nav tas sliktākais veids, kur meklēt informāciju. Problēma ir tajā, ka informācijas ir pārāk daudz. Nespeciālists nevar pats atlasīt, kura informācija attiecas uz konkrēto gadījumu un kura ne. Tāpēc vajag konsultēties ar speciālistu – tas var būt jebkurš ārsts, kurš sapratīs problēmu, un tad jau tālāk pateikt, vai vajag iet pie konkrētā speciālista. Latvijā jau ir grūti tikt pie ārsta. Ir garas rindas, bet privātajās klīnikās ir dārgi. Neredzu neko sliktu, ka pacients atrod informāciju un to izmanto. Tas, ko nevēlos, lai pacients sāk pašārstēšanos un pašdiagnostiku. Tas ir nepareizi. Mēs arī automašīnu vedam uz servisu un dodam speciālistiem, nevis paši labojam. Ar veselību ir tāpat.  Tas, ko mēs varam darīt paši, – mainīt dzīvesveidu.

Vēl jau var doties pie zīlniecēm, dziedniekiem, līst zem priedes saknes pusnaktī…

Es to neatbalstu. Lai gan psiholoģiski ir zināms šis placebo efekts, ka, darot lietas, kuras no zinātniskā viedokļa ir bezjēdzīgas, bet psiholoģiski noskaņojoties pozitīvi, tas nostrādā. Skaidrs, ka tad, ja pacients pozitīvi skatās uz iznākumu, viņam būs veiksmīgāki rezultāti.

Ja tas nenodara kaitējumu, bet pašiem rada labu sajūtu, tad lai dara?

Jā!

Ko 20 darba gadu laikā esat sapratis par medicīnu un savu specialitāti?

Profesija un nozare ir ārkārtīgi interesanta. Tā strauji attīstās. Nāk jaunas iespējas, kā varam palīdzēt. Gan operatīvā ziņā, gan ar daudz mazinvazīvām pieejām. Ātrāk varam izrakstīt pacientu, rodas jaunas zāles. Iespējas palīdzēt kļūst lielākas, bet arī ir skaidrs, ka ir nepieciešama lielāka zināšanu bāze nekā pirms desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem. Tādēļ katrā nozarē notiek specializēšanās. Tas, ko es gribētu, – lai ir lielāks valsts atbalsts.

Un ko esat sapratis par pacientiem?

Pacienti mainās. Redzu, ka jaunā paaudze atbildīgāk pieiet savai veselībai. Un tomēr, runājot par vīriešiem, es ieteiktu neignorēt ieteikumus un reizi gadā aiziet uz profilaktiskām pārbaudēm. Tāpat kā mašīnu vedam uz tehnisko apskati, tāpat mums par savu veselību jārūpējas.

Tas nav normāli, ja vīrietis par savu mašīnu rūpējās vairāk un labāk nekā par savu veselību. Šī dogma ir jāmaina!

Veicot agrīnas diagnostikas un dažādus skrīningus, mēs varam uzlabot kopējo vīriešu veselību. Diemžēl vīriešu dzīvildze Latvijā ir viena no zemākajām mūsu reģionā. Ja salīdzinām ar sievietēm, vīriešu dzīvildze ir apmēram deviņus gadus īsāka. Lielākā daļa nāves gadījumu ir novēršami, bet mēs nevaram novērst, ja vīrietis nevēršas pēc palīdzības.

Atskatoties uz paveikto, kas ir tie momenti, kuri sagādā lielāko prieku darbā?

Lielākais prieks ir, kad pāris tiek pie bērniņa. Tas ir nenovērtējams prieks un gandarījums visam smagajam darbam.

Jums arī atsūta ziņu, ka ir izdevies?

Jā! Parasti gan sūta ginekologam, jo sievietes ir daudz emocionālākas šajā ziņā, bet to nodod visai komandai… Tas, ka dzimst bērniņš, ir aisberga redzamā daļa. Bet viss tas darbs, kas stāv aiz tā, ir daudz lielāks. Aiz tā stāv ne tikai andrologi, bet arī ginekologi, embriologi, māsiņas un citi speciālisti.

Kādreiz arī nolaižas rokas?

Jāsaprot, ka neskatoties uz centieniem, ir gadījumi, kad mēs nespējam palīdzēt. Šajā gadījumā jāsaprot, ka mēs esam tikai cilvēki. Tas arī godīgi jāpasaka pacientiem, ka ir gadījumi, kuros šī brīža medicīna nespēj palīdzēt. Tā gan ir mazākā daļa.

Kā jūs tiekat vaļā no šīs darba ikdienas, kad aizejat mājās? 

Tas ir aktuāli visiem, kuri strādā. Pirmkārt, svarīgi, lai darbs patīk. Būs izaicinājumi, būs sarežģījumi, kas liks vairāk iedziļināties, lasīt, pētīt, veidot konsīlijus un analizēt. Tas ir tas, kas liek būt tonusā. Medicīna nav darbs no deviņiem līdz pieciem. Tas ir darbs cauru diennakti. Par kaut kādiem gadījumiem tu domā arī vakarā un no rītiem – kā palīdzēt. Labs miegs atsver visu. Tas ir tas, kā es cenšos saglabāt savu veselību. Izgulēties un rūpēties par savu veselību. Kustēties. Mans hobijs ir makšķerēšana. Cik nu sanāk, būt pie dabas un atslēgties. Telefons jau tāpat ir blakus, un reizēm nākas palīdzēt arī attālināti, bet tāds ir šis darbs.

Ja jūs varētu mainīt kādu lietu valsts atbalstā vai vīriešu veselības paradumos, lai ievērojami uzlabotu veselību, kas tas būtu?

Es vēlētos, ka vīrieši un pacienti vispār nelietotu nikotīnu saturošus produktus.  Alkoholu arī, protams.

Citas sarunas ar ārstiem un datu analīze

Komiksi un karikatūras

Komiksi un karikatūras

Komiksi un karikatūras

Komiksi un karikatūras

Vairāk