Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Ģimenes studija

Atbalsta iespējas un palīdzoši paņēmieni uzvedības korekcijai bērniem

Ģimenes studija

Cīņa par jaunākās meitas veselību un vēl četru pusaudžu saime. Valda un Maijas stāsts

Spēlfimas "Māsas" rosina runāt par ārpusģimenes aprūpes un adopcijas jautājumiem

Vecāku un bērnu pieredze ārpusģimenes aprūpē. Diskusija par filmu «Māsas»

Filma "Māsas" atspoguļo Latvijas "sistēmas bērnu" pieredzi un dilemmas gan par ārvalstu adopciju, gan šo bērnu vēlmi atrast savus bioloģiskos vecākus. Par spīti pēdējo gadu pozitīvajām izmaiņām statistikā, sistēmā, kas skar bērnunamus un adopcijas, joprojām redzamas daudzas problēmas, Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" vērtēja režisore, scenāriste Linda Olte, ģimenes psihoterapeite Andrija Viškere un audžuģimeņu atbalsta centra "Tilts" vadītājs Kaspars Prūsis. 

Balsis, kas aicinātu aizdomāties par tā saukto sistēmas bērnu likteņiem, pēdējos gados pieklusušas. It kā tam ir arī pamats, jo bērnunamos dzīvojošo bērnu skaits ievērojami samazinājies. Šie bērni vairs nedzīvo lielos namos, bet visbiežāk dzīvokļos, kur viņiem ar sadzīves un citām grūtībām palīdz tikt galā audzinātājas. 

"Ģimenes studija"

Izgaismo pieredzi un viedokļus par aktuālām ģimenes attiecību, veselības un izglītības tēmām.

Klausies podkāstā sev ērtā laikā un šādās lietotnēs -Spotify, Apple, Google . Jauna epizode katru darba dienu. Epizodes garums 50 minūtes.

Adopcija uz ārvalstīm ievērojami piebremzēta, palielinās audžuģimeņu skaits, un tās kļūst aizvien profesionālākas. Tā varētu turpināt, tomēr katra viena bērna sāpe, kurš joprojām aug sistēmā, paliek. To atgādina Lindas Oltes jaunā spēlfilma "Māsas", kas oktobrī būs skatāma Latvijas kinoteātros.

Filma stāsta par māsām, kas dzīvo bērnunamā, un pienāk laimīgais brīdis, kad ģimene no ASV izteikusi vēlmi viņas adoptēt. 

"Tā lielākā izvēle, kas jāizdara galvenajai varonei, ir – vai viņai doties līdzi uz šo svešo valsti ar mīlošu ģimeni, kas ir kaut kas pavisam nepierasts. Viņa tomēr cer un grib nodibināt kontaktus ar savu mammu, bet mamma nav pārāk stabila un nespēj uzņemties atbildību par savu bērnu," atklāja režisore, scenāriste Linda Olte. 

Filmas tapšanas laikā viņa iepazinusies gan ar bērnunamos dzīvojošajiem bērniem, gan audzinātājiem, gan kādu mammu, kurai atņemtas bērnu aprūpes tiesības, kas režisorei ļāvis secināt, ka kopumā sistēma, lai gan ir uzlabojusies, joprojām ir nepilnību pilna. 

"Piemēram, viens konkrētais bērnunams, uz kuru es bieži braucu ciemoties, tas agrāk saucās bērnunams, tagad tur ir vienkārši nomainīta šilte, ka tas ir bērnu un jauniešu centrs.

Tie ir tie paši bērni, tā ir tā pati māja, tie ir tie paši audzinātāji. Es ceru, ka tur kaut kas ir izmainījies, bet, kas tieši – man nav līdz galam tā pilnā bilde," atzina Olte. 

"Piemēram, tas, ka mēs varam uzņemt audžuģimenēs un adoptēt bērnus, tas ir brīnišķīgi, bet es zinu, ka bieži vien ir dažādi stāsti, ka bērni prasās no audžu ģimenēm atpakaļ uz bērnunamu tikai tāpēc, ka viņus kalpina, verdzina, pret viņiem slikti izturas un tamlīdzīgi. Tas mans vērojums ir, ka no 1000 bērniem šobrīd oficiāli bērnunamos skaitās 500, bet vai mēs droši zinām, kā viņiem visiem iet?"

Arī ģimenes psihoterapeite Andrija Viškere atzina, ka ir notikuši daudz veiksmīgi uzlabojumi, taču galvenā bērnu vajadzība – būt mīlošā ģimenē – nav atrisināta līdz galam. 

"Ir daudz labu izmaiņu noticis, cilvēki ir kļuvuši daudz apzinātāki, ir izveidoti atbalsta centri, ir daudz izglītotākas šīs uzņemošās ģimenes, tomēr, jāteic, ka nomainās nosaukumi aprūpes centriem, nomainās ēkas, sienas, bet pēc būtības tas neatrisina bērnu vajadzību būt ģimenē, jo es neteiktu tā, ka ir ļoti pieaudzis audžuģimeņu skaits, un Covid-19 laiks un šī brīža fons apgrūtina iespējas uzņemties tāda veida atbildību," vērtēja Viškere. 

"Bērni joprojām ir šajās sakropļotajās institūcijās – bērnunamos, tikai zem citiem nosaukumiem. Es teiktu tā, ka būtu nepieciešams lielāks valsts atbalsts un ieinteresētība," viņa uzsvēra. 

Audžuģimeņu atbalsta centra "Tilts" vadītājs Kaspars Prūsis vērtēja, ka statistika Latvijā liecina par pozitīvu progresu, bet par statistiku svarīgāka ir veikto pasākumu kvalitāte un tas, kā jūtas bērni. 

"Viens, ko mēs redzam statistikā, ir, ka bērnu nav tik daudz bērnunamos, bet ir vairāk audžuģimenēs. Tas ir ļoti labi, bet ir vēl viena statistika, kas netiek minēta – bērna ceļošana starp audžuģimenēm. Viņš it kā ir audžuģimenē, bet viņš varbūt piecas reizes to nomaina gada vai piecu laikā, kas varbūt ir pat sliktāk nekā tad, ja viņš būtu bērnunamā vienā vietā bijis," stāstīja Prūsis. 

"Ja papēta dziļāk inspekcijas statistiku, var redzēt, ka, ja bērns tiek ievietots audžuģimenē, tad gada laikā 20% no šiem bērniem tiks pārvietoti kaut kur citur – vai uz citu audžuģimeni, vai atpakaļ uz bērnunamu," viņš atklāja. 

Šāda pieredze bērniem un sevišķi pusaudžiem var kļūt par vienu no traumatiskākajiem pārbaudījumiem, ko piedzīvot. Tas ir kvalitātes aspekts, kas būtu jārisina. 

Dana France, kura pati par mammu kļuvusi adopcijas ceļā, dalījās ar savu stāstu, kas bijis veiksmīgs. 

"Man jau ir veiksmīgs stāsts, jo viņa bija zīdainīte. Protams, bija problēmas, jo viņa piedzima stipri pirms laika bioloģiskajai mammai – sešos mēnešos, bet šobrīd jaunkundzei viss ir tieši tik labi, ka ārsti pat nesaprot, kā tad tas ir sanācis, ka bērnam, kuram tika definētas tādas problēmas, viss ir kārtībā," viņa stāstīja. "Tā lielākā problēma, manuprāt ir, ka es pati zinu vairākas brīnišķīgas ģimenes, kuri vēlētos adoptēt, bet viņiem ir bail. Un nevis bail no problēmām, ar kurām viņi saskartos, bet no birokrātijas," uzsvēra France.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti