Ģimenes studija

Būt kopā svētkos. Lanku ģimenes stāsts

Ģimenes studija

Kā mainās prioritātes ģimenē, kur kādam ir nepieciešama paliatīvā aprūpe

Pētnieks: Nedāvināt nevar. Dāvanas ir tāda līme, kas sabiedrību līmē kopā

Psihoterapeits par Ziemassvētku dāvanām: Ja nepasaki, ko vēlies, muļķīgi būt neapmierinātam

Ziemassvētku gaidīšanas laiks daudziem rada spriedzi, jo jāsagādā dāvanas ģimenei un draugiem. Bet ne vienmēr ir skaidrs, ko, kā un kāpēc īsti dāvināt; pieaugušajiem, rūpējot dāvanas bērniem, jāskatās no viņu redzespunkta - raidījumā “Ģimenes studija” eksperti dalās viedokļos par dāvanu dāvināšanas kultūru, motivāciju un emocijām.

Ģimenē ir dažādas dāvināšanas tradīcijas, vīrs un sieva kopdzīvi sāk ar dažādu dāvanu dāvināšanas pieredzi, kas var radīt nesaskaņas.

Kāda radioklausītāja raksta, ka 17 gadus mācījusi vīru izvēlēties dāvanu, ko gaidījusi.

Ir jāprot pateikt pateicību pat arī tad, ja dāvana nav īsti tīkama. Pieņemt dāvanu ar cēlsirdību ir prasme, pat ja dāvana nepatīk. Šoks, neizpratne, tad nāk izpratne – ja to dāvina tuvākais cilvēks, kurš nav sapratis, tad jādomā “ko ar to man gribēja pateikt”, bet jāiemācās dāvanu pieņemt, jo tā ir mīļa cilvēka laba vēlējumi, skaidro aktrise Aurēlija Annužīte-Lauciņa.

Psihoterapeits Artūrs Miksons skaidro dāvināšanas emocijas  - cilvēki dod mājienus, ko vēlas, rezultātā komunikācijā neprot “nolasīt”, kas tas ir. Stāsts nav par dāvanu, bet cerībām, ka otrs “nolasīs” izjūtas.

Ieteikums – nebaidīties pateikt, ko patiesībā grib, nosaucot, piemēram, četras lietas, kas ļauj domāt, kas var būt vēlamā dāvana.

Bieži arī šķiet, ka dāvana varētu risināt spriedzi ģimenē, izpirkt ar to vainu, bet tas nav iespējams, ikvienā dāvanu sniegšanā ir divas emocionālas komponentes – gan dāvanas sniegšana, gan emocionālā skaudība. Pirms dāvanas pirkšanas vajag emocionālu procesu – ko gaidi no dāvanas. Ja nevienam nav teikts, ko vēlas, ir muļķīgi būt neapmierinātam.

Aktrise Annužīte-Lauciņa kā kristiete skaidro, ka dāvināšanas pamats ir – es tev dāvinu labāko, kas man ir.

Viņa iesaka publiskās vietās dāvināt vienādas dāvanas visiem, piemēram, skolā; mājās ir individualizētas dāvanas katram bērnam.

“Ziemassvētkos būs tā dāvana, ko ar tēti izvēlēsies. Tā būs tā prieka dāvana,” pauž aktrise.

Dāvanu vide operē tādā telpā, kurā netiek skaidri paustas vēlmes. Ja pauž vēlmes, tas ir pasūtījums, skaidro Klāvs Sedlinieks.

Vēstulē Ziemassvētku vecītim pasūta dāvanu, rakstot mistiskam tēlam, jautājot no sirds, bērni nejautā dāvanas vecākiem. Ziemassvētku vecītis depersonalizē dāvanu. Šī dāvana neprasa pretdāvinājumu vienmēr, jo Ziemassvētku vecītis ir starpnieks. Ja bērns raksta vecītim, tas ir tas, kas piepilda lielās vēlmes, te nav jautājums par vecāku resursiem.

Bērns, piemēram, ieraksta vēstulē – lego komplektu vai svilpīti. Bērnam abas lietas ir vienādā vērtībā,

pieaugušie vērtē no materiālā viedokļa. Pieaugušajiem jāpaskatās no bērna skatupunkta, pauž psiholoģe Laura Liberte.

Dāvanu kritizēšana vai pat atpakaļ atdošana ir nesaprasta. Dāvināšanas nerakstīto noteikumu pārkāpšana izraisa šoku, jo tā nav pieņemts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti