Pāraprūpēts cilvēks bieži veidojas par vāju, nepārliecinātu personību, kurai grūti pielāgoties situācijām, komunicēt ar citiem un kura vienmēr skatās, ko teiks kritiķi, piemēram, vecāki. "Cilvēkam nav iemācītas spējas rīkoties pašam, jo vienmēr ir bijis kāds, kurš viņa vietā dara un rīkojas," norādīja Kārkliņa.
No vecāku puses pāraprūpi pret bērniem mēdz izprovocēt pārmērīga atbildības sajūta par savu atvasi. “Vecākiem ir milzīga atbildība par to, kā labāk izaudzināt veselīgu bērnu, kuram ir laba pašvērtība, kurš ir autonoms, kurš nav bailīgs un droši jūt savu iekšējo brīvību, tajā pašā laikā ir gatavs socializēties,” sacīja ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.
Reizēm vecāki savu nedrošības sajūtu par to, vai gana labi tiek galā ar lielo atbildību, mēdz kompensēt ar pāraprūpes varu, taču pārmērīgām rūpēm par bērnu var būt arī citi iemesli.
"Pāraprūpe kalpo vienam mērķim – tajā brīdī mēs distancējamies no sevis. Tā ir tāda aizsardzības dimensija, kas veido apgrūtinošu mijiedarbību ar otru – notiek otra pakļaušana," skaidroja Poiša. Viņa uzsvēra, ka bērns nav nācis pasaulē, lai aizpildītu vecāku iekšējo tukšumu vai piešķirtu viņu dzīvei jēgu.
"Pāraprūpi mēdz dēvēt arī par emocionālo vardarbību, kurā bērns tiek nomākts. [...] Rūpes ir kvalitatīva attieksme pret bērnu, pāraprūpe ir nomācoša.
Tā apēd bērna autonomiju un iniciatīvu," skaidroja Poiša, piebilstot, ka "tad mēs reizēm brīnāmies, ka izaug lieli cilvēki, kuri ir viegli manipulējami."
Psihoterapeite Kārkliņa norādīja, ka reizēm pāraprūpe ir novērojama viena bērna ģimenē, jo vecāki mēdz izjust izteiktas bailes par savu vienīgo atvasi.
"Hiperaprūpe ir sava veida mīlestība bez robežām, bet robežas ir svarīgas," skaidroja Kārkliņa, norādot, ka pāraprūpes gadījumā tiek pārkāptas bērna robežas.
