Jaunās māmiņas Laumas stāsts. Jau no paša sākuma manī bija pārliecība, ka šoreiz viss būs labi

Projekta "My First Year Too" autores aicina vecākus stāstīt savus patiesos, unikālos un reizē neizskaistinātos stāstus par savu pieredzi pirmajā gadā jaunajā lomā, bet sabiedrību – klausīties, noticēt un izprast, ka šī milzīgā un nereti šokējošā pāreja no viena eksistences veida citā nav nedz vienkārša, nedz viennozīmīga, nedz arī tikai un vienīgi rožaina. Viens no izstādes "Vecāku būšana. Pirmais gads portretos" mērķiem ir akcentēt vardarbīgu dzemdību pieredzi Latvijā, par šo tēmu  notika diskusija.

Stāsta jaunā māmiņa Lauma: "Kopš Beatrises piedzimšanas ir pagājuši pieci mēneši, un es pilnīgi godīgi varu teikt, ka nekad dzīvē neesmu tik daudz smaidījusi un bijusi laimīgāka. Es, iespējams, uz visu skatos nedaudz atšķirīgi, jo pirmos divus bērniņus zaudēju vēlā grūtniecības stadijā, tikai ar gada starpību. Es nebiju gaidījusi, ka varēšu ar tādu mieru gaidīt vēl vienu bērniņu, bet kaut kā jau no paša sākuma manī bija pārliecība, ka šoreiz viss būs labi. 

Vecāku būšana. Pirmais gads portretos

Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.

Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem

Arī to, ka tā būs meitiņa, jutu jau no paša sākuma. Viņas atnākšana līdzinās brīnumam. Ar meitiņas tēti iepazinos tikai pāris mēnešus pirms pandēmijas sākšanās, un, kad sākās pirmais lockdown, es ar pēdējo lidojumu, pirms tika aizvērtas robežas, aizlidoju pie viņa uz Londonu. Jau pāris nedēļas vēlāk biju stāvoklī. Mums abiem nav bijusi tā skaistākā pieredze par bērnu tēmu, tāpēc tas šķita pilnīgi neticami gan man, gan Gregam. 

Par to, ka Beatrise piedzima ar ķeizargrieziena palīdzību, es galīgi nepārdzīvoju – galvenais, ka viņai viss ir kārtībā! Pazīstot to ārprāta sajūtu, kad uz dzemdībām ej kā uz karātavām, jo zini, ka to beigās tevi sagaidīs stindzinošs klusums, man ķeizargrieziens nelikās nekas briesmīgs. 

Kopš Grega un Beatrises ienākšanas manā dzīvē esmu kā uz laimes mākoņa, un katru dienu pateicos par to, ka man ir dota šī otrā dzīve. Protams, reizēm ir pārgurums, bet tas viss nav pat salīdzināms ar iepriekšējām reizēm, kad no sērām un izmisuma man bija izraudātas jēlas acis. 

Beatrise ir arī ārkārtīgi priecīgs un smaidīgs bērns. Kad stāstu, ka mums nemaz neiet grūti, mani vienmēr brīdina – pagaidi vēl pāris nedēļas, tad paliks grūtāk. Ķeizargrieziena bērni sākot raudāt vēlāk, bet tad tā riktīgi! Bērni mainās. Gaidu un gaidu, kad paliks grūti, bet meitiņa vēl joprojām smaida un gandrīz vienmēr no rīta līdz vakaram priecājas par dzīvi. 

Aizvakar pirmo reizi kopš bērēm, kas bija pirms četriem gadiem, biju pie otrā dēla kapa vietas, kas atrodas ļoti skaistā mežā. Stāvēju pie Gabriela koka ar Beatrisi rokās un čukstēju viņai ausī, lai viņa nekad dzīvē nezaudē cerību un turpina tikpat dievīgi visu laiku smaidīt. 

**Beatrise – latīņu izcelsmes vārds, kas tulkojumā nozīmē "radīt prieku"**

KONTEKSTS:

Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti