"Ir vērts cīnīties ģimenes dēļ," Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" atzīst Lilija Geža, stāstot kopā ar vīru Vadimu savu attiecību stāstu un pieredzes stāstu, izvēloties būt par vecākiem adoptētiem bērniem.
"Kur problēma pateikt, ka esmu kļūdījies.
Smagas krīzes esam piedzīvojuši un pārvarējuši ar vēlmi būt kopā un cīnīties par laulību. Nevis mums nesanāk un šķiramies.
Varbūt bieži runājam paaugstinātos toņos, bet mums ir mērķis izrunāt to, kas sāp, tam jābūt ar cieņu, ar mīlestību. Ja ir pāršauts pār strīpu, atvainojamies. Ir jāizrunā viss, kas sāp, kas nepatīk. Tam obligāti jābūt laulībā," turpina Lilija.
Viņa stāsta, ka arī saviem bērniem Aleksandram un Anastasijai māca, ka drīkst teikt to, kas nepatīk vai ko negribas. Tad tiek meklēts kompromiss un visa pamatā ir cieņa un mīlestība.
"Kad ir krīze vai esam ļoti saguruši, kopā lūdzamies, arī kopā ar bērniem. Katru svētdienu ejam uz baznīcu. Ja nesaņem sakramentu, spēks mazinās," uzskata Lilija.
Gežu ģimene dzīvo Inčukalnā, Lilija atzīst, ka tā ir ideāla vieta bērniem un negribas, ne uz Rīgu, ne Siguldu pārcelties, jo te visapkārt ir daba.
Pirms tam Lilija un Vadims piecus gadus dzīvojuši Vācijā, kur Vadims studējis doktorantūrā fiziku. Viņš atklāj, lai arī bijuši dažādi piedāvājumi, tomēr izlēmuši atgriezties Latvijā. Šobrīd Vadims strādā Latvijas Universitātē un ir līdzdibinātājs jaunuzņēmumam, kas izstrādā programmatūru inženieriem metālapstrādē.
Lilija strādā Siguldas bāriņtiesā, tāpat viņa ir pabeiguši treneru kursus, lai mācītu citus vecākus. Abi arī vadīs mācības topošajiem adaptētājiem.
“Pareizāks vārds ir nevis mācīt, bet dalīties, dalāmies ar to, kam paši esam gājuši cauri, lai cilvēki nekāpj uz tiem pašiem grābekļiem,” atzīst Vadims.
“Stāstām, kādas ir bijušas kļūdas, kas nav arī izdevies, svarīgi ir nevis iedot vadlīnīju, bet pašiem sajust, kas ir katra ceļš,” uzskata Lilija.
Siguldā Lilija vada atbalsta grupu adoptētājiem, aizbildņiem, audžu ģimenēm pusgadu. Savukārt Inčukalnā viņi ir nodibinājuši frisbija komandu, kuras treneris ir Vadims. Viņš arī ir saņēmis labākā frisbija trenera balvu Latvijā šogad. Vēl abi aktīvi darbojas Siguldas katoļu baznīcā, strādājot ar pāriem, kas vēlās salaulāties.
“Jo vairāk mēs dodam cilvēkiem, jo vairāk mums pašiem ir. Jo vairāk darām, ir vairāk ir iespēju un laika. Viss sakārtojas, atrodas cilvēki, kas bērnus pieskata. Grūti pateikt, kā tas ir, mēs vienkārši darām,” savu aizņemtību vērtē Lilija.
“Mums tomēr prioritāte ir ģimene, jo šajā skrējienā var šo orientieri pazaudēt. Ir brīži, kad pasakām nē, atsakām, un šo dienu veltām ģimenei. Mēs orientieri liekam uz saviem bērniem, jo viņi daudz prasa mīlestības un laika.”
Kad vairākus gadus nav pieteikušies pašiem savi bērniem, Lilija un Vadims nolēmuši adoptēt bērnu.
“Astoņus, deviņus gadus dzīvojām skaistu dzīvi sev. Savstarpējā mīlestība auga, visu ko esam piedzīvojuši, gan smagus, gan skaistus brīžus, gribas to mīlestību dot tālāk.
Mēs izlēmām, ka gribam bērnus. Savi bērni nepieteicās. Rakstījām iesniegumu, jo bērnunamos ir daudz bērnu, kas gaida uz ģimeni. Mēs savukārt vecāki, kas gaida bērnus. Izlēmām, ka tas ir mūsu ceļš,” stāsta Lilija.
Aleksandrs Gežu ģimenē ienāca pirms apmēram 2,5 gadiem, Anastasija – pirms pieciem mēnešiem.
“ Man nepatīk teicieni par klikšķiem. Tā var arī nebūt. Man nebija tādas jūtas, ak, mans bērniņš. Man nebija tādas emocijas. Es skatījos uz bērnu, sapratu, ka tas ir bērns, kuram vajadzīgi vecāki un es vēlos bērnu.
Šī mīlestība auga līdz ar tām dienām, kopš viņš ir pie mums. To es gribu uzsvērt, jo ir vecāki, kuriem ir bailes, ka nav šīs jūtas, šis klikšķis.
Pēc pieredzes varu teikt, ka šī mīlestība aug,” par savām attiecībām ar bērniem atzīst Lilija.
Viņa uzskata, ka vecākiem, kas adoptē bērnu vai kļūst par audžuvecākiem savas attiecības ar bērniem.
“Ir vecāki, kuriem ir atstumšanas sajūta, ka bērns viņiem neiet pie sirds. Viņiem neveidojas attiecības. Tās visbiežāk pašu vecāku piedzīvotās traumas. Viņi netiek galā ar bērnu. Tad jāskatās, vai cilvēki ir spējīgi audzināt bērnu. Ir ģimenes, kas šo situāciju pieņem kā normu, lai arī nav jūtas pret bērnu. Ar laiku sāk rasties vardarbība, jo viņi nevar paciest bērnu, bet nevar arī atdzīties sev, ka tas nav mans bērns. (..) Svarīgi vecākiem ir dāvāt mīlestību un visu laiku dot bērnam, nevis glābt šo bērnu, ir daudz jāiegulda mīlestības un pacietības,” atzīst Lilija.
“'Anastasijas ienākšana ģimenē bija lielāks izaicinājums mūsu kā vecāku pacietībai, mūsu spējai, kas slēpjas aiz konkrētās vajadzības.
Visbiežāk tas ir mīlestības un uzmanības trūkums. Fokusējamies uz to, ko mēs varam izdarīt un dot. Stāsts vēl nav beidzies, pēc gadiem droši vien būs cits viedoklis,” analizē Vadims.
“Kad bērns ienāk ģimenē, liekas, tas nesanāk vai tas, reizēm ir sajūta, ka viss slikti, tad jāmēģina izcelt mazie solīši, kas izdodas. Tas jāpieraksta, lai saprastu, ka ir progress.”
Lilija atklāj, ka ienākot viņu ģimenē, Anastasijai sākuma bijušas bailes aiziet uz citu istabu un viņa teikusi, ka nekad nespēlējas. Šobrīd jau par to ir aizmirsts.
“Vajadzības ir tās pašas, kā visiem bērniem. Jāņem vērā, ka tas, ko dara bērns, tā nav slikta uzvedība, tās ir smadzeņu, kas dzīvojušas pastāvīgā stresā, darbības sekas,” norāda Lilija.
Lilija un Vadims stāsta saviem bērniem par adopciju, stāsta par viņu bioloģiskajiem vecākiem. “Nevis to, ka viņi ir slikti, bet ka viņiem nebija tādu zināšanu un varbūt nemācēja, varbūt par viņiem nerūpējās pašu vecāki, tāpēc tā ir sanācis. Tie ir cilvēki, kas jums devuši dzīvību, bet mēs esam jūsu vecāki,” skaidro Lilija.
Lilija un Vadims Geži arī vēlas sabiedrībā mainīt uzskatu, ka tie bērni, kas ir uzņemti ģimenē, ir uz laiku vai ir citādi. Ne visi sabiedrībā tā uzskata.
“Es katram saku, ka tie ir mani bērni, citādi nevar būt,” norāda Lilija un piebilst, lai ko citi cilvēki teiktu, viņa jūtas kā mamma uz pilnu klapi.
