Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Kāds rakstnieks, atgriežoties no grāmatu gadatirgus Buenosairesā, nejauši ieklīst bukinista grāmatnīcā, un tās īpašnieks parāda viņam manuskriptu. Šis teksts it kā esot Svētā Augustīna konkubīnes vēstule viņam pēc daudzu gadu neredzēšanās. Rakstnieks saprot, ka vēstule visdrīzāk ir viltojums, jo tādu tekstu nejauši atrast bukinista veikaliņā ir pārāk neticami, bet tomēr nopērk šo manuskriptu. Tālākais Gordera sacerējuma teksts ir konkubīnes, kurai Gorders devis vārdu Florija Amālija, vēstule, kas lasītājam skaisti ļauj pietuvoties Svētā Augustīna dzīves stāstam. Augustīna darbā "Atzīšanās" viņa konkubīne ir pieminēta ne reizi vien, taču atšķirībā no daudzajiem Augustīna draugiem un paziņām viņa ne reizi netiek nosaukta vārdā. Skaistais vārds Florija Amālija ir tikai un vienīgi Gordera rakstnieka fantāzija. Toties Augustīna grāmatā vairākkārt un ar lielu mīlestību tiek pieminēts viņa un konkubīnes dēls Deodatus (Dieva dotais). Augustīns arī apraksta savas šķiršanās iemeslus no konkubīnes. To panāk Augustīna māte, sameklējot, pēc viņas domām, Augustīnam labāku sievu. Šo lasot, vai arī jums šķiet, ka cilvēku tikumos gadsimtu gaitā nekas nav mainījies?
Florijas Amālijas vēstule Gordera versijā sākas ļoti poētiski:
SVEICIENI NO
FLORIJAS AMĀLIJAS
AURĒLIJAM AUGUSTĪNAM,
HIPONAS BĪSKAPAM
Patiesībā šķiet dīvaini Tevi šādi uzrunāt. Kādreiz, sen, sen atpakaļ, es vienkārši būtu rakstījusi: "Mans rotaļīgais, mazais Aurēlij!"
Kas tad bija Augustīns, kuru tik mīļi uzrunā Florija Amālija? Kad viņš dzīvojis un kādēļ mums varētu būt interesanta viņa dzīve? Augustīns ir atstājis par sevi daudz rakstisku liecību. Viņa rakstu akadēmiskā izdevumā ietilpst četrdesmit astoņi sējumi. Taču labs sākuma punkts, lai iepazītos, ir viņa autobiogrāfija. Tās virsraksts latviski ir pārtulkots kā "Atzīšanās". Tā ir viena no pirmajām autobiogrāfijām cilvēces vēsturē. Augustīns dzimis 354. gadā Ziemeļāfrikā, tagadējās Alžīrijas teritorijā. Tajā laikā tā bija prominenta Romas impērijas daļa. Augustīna dzīves laikā kristīgā ticība Romas impērijā no mazas sektas, kurai piederēja tikai kādi desmit procentu iedzīvotāju, kļuva par dominējošo, pat oficiālo impērijas reliģiju. Arī Augustīna dzīve ir šo notikumu tiešs atspulgs. Augustīns šajos gados no persiešu pravieša Mani dibinātas manihejiešu sektas sekotāja jeb ķecera kļuva par kristītu katoli un beigās par bīskapu. Arī šā iemesla dēļ daudzās pasaules universitātēs lekciju kursi gan par kristietības vēsturi, gan par Rietumu civilizācijas vēsturi kopumā kā obligāto lasāmvielu ietver Augustīna sacerējumus un it īpaši viņa "Atzīšanos". Mēs esam pieraduši, ka autobiogrāfijas parasti raksta cilvēki cienījamos gados kā tādus savas dzīves kopsavilkumus. Augustīns turpretī savu autobiogrāfiju rakstīja, esot trīsdesmitgadnieks, tātad varētu teikt – jaunībā. Viņš sasniedza 76 gadu vecumu un mira 430. gadā.
Teksts, kura oriģināls ir latīniski, ir skaists kaut vai tīri no valodas viedokļa vien. Augustīns, pirms pievērsās katolicismam un kļuva par bīskapu Hiponas pilsētā, savu iztiku pelnīja, mācot retoriku. Retorikas skolotājs Romas impērijā bija ļoti pieprasīta profesija. Šo runāšanas un rakstīšanas mākslas izkoptību var saskatīt arī viņa sacerējumos. Grāmatas latviešu tulkotājai Laurai Hansonei šo labskanīgumu ir ļoti labi izdevies atveidot. Varu vēl piebilst, ka vārds "labskanīgums" šajā gadījumā īpaši labi atspoguļo situāciju.
Laikā, kad "Atzīšanās" tika uzrakstīta, ne tikai grāmatas, bet arī vēstules diktēja. Tas tika darīts arī tādēļ, ka tekstus rakstīja uz papirusa ruļļiem, kurus nebija viegli ritināt uz priekšu, un vienam cilvēkam ar rakstīšanas procesu bija gandrīz neiespējami tikt galā. Tādēļ diktēto pierakstīja vairāki rakstveži. Parasti viens ritināja rulli, cits rakstīja. Ir vēl viens iemesls lietot vārdu – "labskanīgs", jo teksti arī lasīti tika skaļi. Tolaik nebija tik daudz cilvēku, kuri prata lasīt. Līdz ar to lasītnepratējiem nācās cerēt, ka kāds viņiem rakstīto lasīs priekšā. Visbiežāk tas notika vai nu baznīcā, vai kādā citā publiskā pasākumā. Vēl vairāk, vēsturnieki apgalvo, ka arī vienatnē lasītpratēji grāmatas lasījuši balsī. Tāds bija paradums. Ja nu kāds pēc šī raksta vēlēsies sameklēt un palasīt Augustīna "Atzīšanos", varbūt pamēģiniet to darīt skaļi. Pamanīsiet, ka šādi teksts tiek uztverts citādi, nekā ja tas tiek lasīts klusu pie sevis.
Lai sniegtu priekšstatu gan par teksta formu, gan arī nelielā piemērā parādītu tā saturu, atļaušos nocitēt nelielu fragmentu no "Atzīšanās":
"Mans Dievs, tu, kas salasi mani no izkaisītības, kurā biju sevi saraustījis, kad novērsies no tevis viena, izgaisu daudzos…"
Gan skan skaisti, gan arī vedina aizdomāties par sacītā jēgu. Un nav svarīgi, vai lasītājs tic Dievam, vai varbūt tāpat kā es nevar sevi uzskatīt par baznīcai piederīgu. Pēdējā gadījumā šīs rindas raisa vienkārši pārdomas par pieturas un atbalsta punktu meklēšanu cilvēka dzīvē. Arī mūsdienās mēdz teikt – gribu mazāk sadalīties starp simts un vienu darbu… Gribu būt viens vesels.
Piebildīšu, ja kādam šāda teksta interpretācija šķiet pārāk brīva, tad varu tikai teikt, ka vēl viena Augustīna grāmatas tēze ir par to, ka tekstus, arī tik kanoniskus un šķietami neaizskaramus kā Svētie Raksti, ne tikai drīkst, bet katram ir pat absolūti nepieciešams interpretēt, darot to, protams, ar cieņu, ar pietāti. Tikai domājot par tekstu, to lasot lēni un pārlasot atkal, cenšoties izprast un tātad interpretējot, ir iespējams pietuvoties teksta būtībai. Iespējams, katram tā šķitīs nedaudz citāda.
Daļa Augustīna teksta pirmajā brīdī var likties pat ļoti sadzīviska. Piemēram, apraksts, kā viņš kopā ar draugiem bērnībā zaga bumbierus kaimiņa dārzā. Bet arī šajā sadzīviskumā ir ļoti interesantas un svarīgas pārdomas. Piemēram, par to, kā patiesi apzināties grēka būtību?
Vai cilvēks, kurš nekad nav pārkāpis nevienu bausli, var patiesi, nevis ar prātu vien, bet ar sirdi zināt, kas ir grēks?
Pārdomas, pašnosodījums par izdarīto, nožēla un, iespējams, arī formāla vai neformāla grēku izsūdzēšana ir būtiska, lai ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi saprastu, kas ir labs un kas ļauns. Zīmīgi, ka Augustīna grāmatas, par kuru šobrīd runājam, virsraksts var tikt iztulkots arī kā "Grēku izsūdzēšana". Bet šai tēzei par baušļu ievērošanu ir arī antitēze. Tikai izejot ārpus rāmjiem, pārkāpjot noteiktas, pieņemtas normas, ir iespējams radīt kaut ko patiešām jaunu. Tas attiecas gan uz mākslu, gan zinātni, gan vienkārši uz katra mūsu dzīvi. Ne velti Vecajā Derībā Ādams un Ieva, tikai nepaklausot Dievam un apēdot aizliegto augli, uzzina, kas ir labs un kas ļauns. Viņi ēd no laba un ļauna atzīšanas koka… Protams, robeža starp jauna radīšanu un pašmērķīgu izrādīšanos ir ļoti neskaidra. Katram sava.
"Atzīšanās" tekstu veido 13 nodaļas, sauktas par grāmatām. Pirmās deviņas ir Augustīna jaunības gadu dzīves stāsts no piedzimšanas līdz kļūšanai par katoli. Tās visbiežāk studentiem tiek piedāvāts lasīt kristietības un Rietumu vēstures kursos. Pēdējās četras tiek uzskatītas par filozofisku teksta daļu. Tajās Augustīns dalās pārdomās par tādām abstraktām lietām kā, piemēram, laiks. Citējot Augustīnu:
"Es atzīstos tev, Kungs, ka joprojām nezinu, kas ir laiks, un es arī atzīstos tev, Kungs, ka zinu, es saku to laikā." (11.25.32)
"Tevī, mana dvēsele, es mēru laiku. Nepārkliedz mani, tas ir, neļauj pārkliegt sevi iespaidu troksnim." (11.27.36)
Ar nolūku nepiedāvāšu šeit savu šā fragmenta interpretāciju. Atstāšu šo interpretācijas un sacītā būtības apjausmas prieku katram lasītājam pašam. Vienīgi pievērsīšu lasītāja uzmanību tam, ka Augustīns nekautrējas atzīties, ka viņam pašam nav atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Arī tā ir māksla, ko mums no viņa vajadzētu mācīties.
Tāpat Augustīns šajās pēdējās grāmatas nodaļās domā pats un aicina domāt mūs par to, cik daudz mūsu dzīvē nosaka liktenis, piemēram, piedzimt vienā vai citā laikā, vienā vai citā vietā, turīgiem vecākiem vai ne tik turīgiem. Vārdu sakot, viss, ko kāds sauc par likteni, citi par Dieva gribu.
Bet tomēr mūsu spriedumi, mūsu rīcība konkrētās dzīves situācijās ir pašu brīvas gribas izpausme. Pēc Augustīna domām, mūsu griba ir tā mūsu dzīves komponente, kurā vistuvāk esam savam ES. Mana griba ir tas, ko neviens nevar man uzspiest vai atņemt. Citi to var gribēt vai pat spēt ietekmēt. Tomēr tā būs mana griba tikai tad, kad ES to būšu pieņēmis kā savu.
Šī, iespējams, ir laba atziņa, lai beigtu stāstījumu par Augustīnu, kurš apmēram tūkstoš gadu pēc savas nāves, 1298. gadā, tika kanonizēts un pāvests Bonifācijs VIII iecēla viņu svēto kārtā. Tagad mēs par Augustīnu runājam kā par Svēto Augustīnu.
Augustīns. Atzīšanās. Liepnieks un Rītups, Rīga, (2008); 743 lpp; no latīņu valodas tulkojusi (izcili) Laura Hansone
Gaarder, Jostein. Vita Brevis: Floria Aemilia's Letter to Aurel Augustine. Orion: (1997) 164 pages
Mans stāsts Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar citiem akcentiem par Augustīnu video versijā ir atrodams bibliotēkas "YouTube" kanālā.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
