Sadaļas Sadaļas

Eirovīzija

Šī ir Eirovīzija! Citāda diskusija ar Tomu Grēviņu un Nansiju Garkalni

Eirovīzija

Starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss. Pirmais pusfināls

No dienesta bruņotajos spēkos līdz grima mākslai. Janas Kozlovas stāsts

No dienesta bruņotajos spēkos līdz grima mākslai. Janas Kozlovas stāsts

Jana Kozlova ir grima māksliniece. Šogad līdzi Samantai Tīnai devusies arī uz Roterdamu pucēt dziedātāju uznācienam uz lielās Eirovīzijas skatuves. Viņa ir neskaitāmu mūzikas video un modes sesiju make up māksliniece, četru bērnu māte, kura ir dienējusi LR Nacionālajos bruņotajos spēkos.

#ImTheQueen

65. starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā Latviju šogad pārstāvēs Samanta Tīna ar dziesmu “The Moon Is Rising”. Dziedātāja jau vairākkārt minējusi, ka uz Eirovīzijas skatuves vēlas kāpt ar dziesmu, kurai ir dziļš vēstījums – par spēcīgām un iedvesmojošām sievietēm. LSM.lv sadarbībā ar Latvijas Televīziju piedāvā video stāstu sēriju par spilgtām Latvijas sievietēm.

Laura Lauziniece: Jana, kā tu nokļuvi Nacionālajos bruņotajos spēkos?

Jana Kozlova: Es ļoti mērķtiecīgi uz turieni aizgāju. Jau no agras bērnības vienmēr esmu vēlējusies tikt armijā. Ļoti gribēju. Pamatiemeslu es nepateikšu, bet ar mani diemžēl ir tā: ja es to gribu, tad es to varu!

Un tad, kad sasniedzu pilngadību, es ņēmu tēvu aiz rokas un aizvilku uz kara komisariātu. Tur mums skaidri un gaiši pateica: “Meitenes armijā neņem!”

Vēlāk es, godīgi sakot, speciāli aizgāju mācīties medskolā, ar nolūku, ka dabūšu mediķa diplomu un tikšu armijā.

Un Tu tiki?

Jā, protams. Jo tad, kad es aizgāju mācīties, pēc pusgada ieraudzīju, ka kursabiedrenes staigā formās. Pateicu, ka arī gribu, un biju tur momentāli. Protams, sāku es ārrindā. Kā tagad atceros, 13. kājnieku bataljonā. Pirmo pusgadu rāvos uz visām pusēm. Un pēc sešiem mēnešiem komandieris jautāja: “Tu gribi normālu armiju? Ierindā. Tā pa īstam?” Es atbildēju: “Kā tas ir, normālu? Protams, ka gribu. Kas tie par jautājumiem?” Faktiski, mēs bijām daži pirmie cilvēki, ar ko tika dibināts otrais kājnieku bataljons Ādažos. Kam pēc tam sekoja misijas un viss pārējais. Vārdu sakot, tas pēc kā es gāju, to visu es dabūju.

Tur ir milzīga fiziska slodze. Vai sieviete to vispār spēj izturēt?

Tad, kad es aizgāju dienēt, valstī bija obligātais dienests. Uz to brīdi mēs bijām divas. Virsniece un es. Protams, medicīnas vadā bija vairāk sieviešu. Bet mēs bijām atsevišķi kājnieku bataljonā. Protams, sievietes var ļoti daudz. Protams, to brīdi nekad neaizmirsīšu – kājnieku komandiera kursu. Biju vienīgā sieviete, kura paņēma to kursu. Es biju ļoti uzstājīga.

Kāda bija attieksme no kolēģiem vīriešiem?

Saproti, viss ir atkarīgs no tā, kā tu to pasniedz, kā tu to dari un kā tu sevi parādi. Protams, tad, kad atnāk jauniņie, kuri lielākā daļa ir garāki par tevi, viņi uz tevi skatās diezgan neticīgi. Bet tad, kad viņi redz, ka tu reāli ej līdzi un dari to pašu, un pat vairāk kā viņi, un ka tu galu galā spēj to izdarīt, tad attieksme mainās.

Nav tā, kā pieņemts domāt, ka sievietei armijā gan jau kāds nes somu. Nē, man nekad neviens neko nenesa!

Ir bijis tā, ka tu pat divas somas nes. Un ir bijis tā, ka vairākas nedēļas, vairāki mēneši jāpavada ļoti ekstremālos apstākļos. Ārā bez teltīm, vienkārši ierakumos, septembrī, oktobrī un novembrī. Tas bija nežēlīgi. Pa dienu līst, tu viss esi slapjš un smilšains, un uz nakti tas viss piesalst, jo ugunskurus jau nedrīkstēja. Un tā nav nedēļa vai divas, tas ir ilgstoši.

Kāpēc tu to darīji?

Man bija ļoti svarīgi piepildīt to, ko es biju gribējusi. Varbūt pierādīt sev, varbūt vecākiem, pārējiem to, ka sievietes nav tikai šīs trauslās, sievišķīgās būtnes. Ka viņas var daudz vairāk. Ka mēs varam ārkārtīgi daudz. Jo es uz armiju aizgāju pēc mugurkaula traumas. Pēc auto avārijas man bija kakla skriemeļa lūzums. Vārdu sakot, galva nost no visa pārējā. Bet man ļoti paveicās, un

es saku paldies tam cilvēkam, nezinu, kurš tas ir, bet avārijas vietā mani no mašīnas izvilka kāds policijas darbinieks. Viņš izdarīja to ļoti profesionāli, jo man nebija bojātas mugurkaula smadzenes.

Vienkārši tas bija nost un es paliku ilgstošu laiku guļot. Un tad, kad mani izrakstīja ārā, es aizgāju pie vecākās māsas un teicu: “Es gribu te strādāt!” Viņa jautāja: “Kāpēc man tevi būtu jāņem?” Es atbildēju: “Tāpēc, ka es vislabāk zinu, kā jūtas tas, kurš tur guļ.” Un tas nostrādāja! Mani uzreiz paņēma darbā, šķiet, ka es jau aiznākamajā dienā gāju strādāt. Un, jā, līdz tam brīdim, kamēr es aizgāju armijā, es paralēli studijām strādāju mugurkaula ķirurģijā ar cilvēkiem, kuri ir uz gultas. Tur pieredzēju ļoti daudz ko. Varbūt pieredzētais arī deva skatījumu uz dzīvi no malas.

Avārija man bija sava veida lūzuma punkts. Līdz tam es vienkārši dzīvoju, gāju uz darbu, strādāju, dzīvoju ikdienu tā, kā visi citi.

Man nebija baigo ambīciju vai vēlmju īstenot mistiskus sapņus, taču avārija lika saprast, ka viss var beigties jebkurā dienā, jebkurā sekundē, jebkurā vietā. Un tu nezini, kad tas būs. Tad principā, kāpēc atlikt idejas vai vēlmes kaut kā īstenošanai, ja tu nezini, cik tev ir dots?

Kā tu no armijas nonāci līdz skaistuma pasaulei? Tikko stāstīji par dubļiem un smiltīm, bet vēl vakar sociālo tīklu video redzēju, kā tu grimē Samantu Tīnu. Neliekas kopā.

Tas bieži vien neliekas kopā. Tās ir pilnīgi, absolūti dažādas jomas, kas ir pilnīgi neraksturīgas un perpendikulāri pretējas. Teikšu, ka krāsoties es nekad nemācēju. Tad, kad biju armijā, tur taču neviens nekrāsojās. Pārsvarā mati bija nogriezti ar lielāko dakšu – 1,3 centimetri. Pārsvarā biju ārā vai svīdu bruņu vestē vai ķiverē. Tad tu esi poligonā visu nakti, tad saule svilina un ir nežēlīgi karsts. Kāds make up? Un vispār, tas bija pilnīgi lieki! Es darīju to, ko es gribēju, man krāsoties vispār neinteresēja. Un tad, diemžēl vai par labu, kā jau es minēju, traumas nekad nepaiet bez sekām, arvien biežāk bija tā, ka tā slodze tomēr bija nesamērojama. Un par to, kā pēc avārijas tiku armijā – nestāstīšu. Nu un, protams, ka sekas nāca, palika arvien grūtāk, pastāvīgi bija tādi reiboņi, ka nācās ejot turēties pie sienām. Kā saka, man reibst, bet dzert nevajag.

Es pieļauju, ka es esmu maksimāliste. Ja es to nevaru izdarīt labi – tā, kā es to esmu iedomājusies, tad es to nedaru vispār.

Es aizgāju no armijas prom, aizgāju mājās un teicu vīram: “Nu, ko tagad darīt? Zini, es varbūt aiziešu uz kursiem? Man jau ir faktiski četrdesmit gadu un es neprotu krāsoties!” Bērnu ir daudz, gan jau būs jāmeklē darbs. Un es izdomāju, ka man noteikti vajadzēs reprezentabli izskatīties. Aizgāju, iemācījos. Vīram teicu: “Šis būs tikai hobijs.” [smejas] Un tas hobijs ir pārvērties absolūtā pilnas slodzes darbā jau sešus gadus, un es esmu pilnīgā draivā par to, ko es daru.

Tu esi četru bērnu māte, bet zinu, ka vidējam bērnam turpinās cīņa ar audzēju.

Jā, Tomiņam ir labdabīgs audzējs. To uzzināt bija riktīga šoka terapija. Man ļoti nav pieņemams, ka cilvēki savu darbu nedara no sirds. Labi, ka mēs nokļuvām pie fantastiska daktera, kurš pateica: “Mammīt, kur jūs bijāt agrāk?” Kur, kur? Aktīvi staigājām uz poliklīniku pie LORa.

Tajā brīdī, kad atnāca slēdziens par audzēju, burtiski pazuda pamats zem kājām.

Ar Tomiņu pa slimnīcām dzīvojam nu jau piekto gadu. Es, godīgi sakot, vairs pat operācijas neskaitu. Protams, es esmu normāla sieviete – es raudu, es pārdzīvoju, bet es to daru tad, kad viņš to neredz! Jo, manuprāt, mammai jābūt stiprai. Bet mēs to izcīnīsim, es to esmu teikusi gan dēlam, gan dakterim. Mēs to dabūsim gatavu!

KONTEKSTS:

Ikviens ir aicināts dalīties arī savā sevis pieņemšanas un drosmes iemantošanas stāstā, publicējot īsu video vai fotogrāfiju sociālajos medijos, pievienojot tēmturus #ImTheQueen #BeAQueen #TheMoonIsRising un atzīmējot @SamantaTina "Instagram" vai "Facebook" profilus.

2021. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa fināls notiks 22. maijā, bet pusfināli – 18. maijā un 20. maijā.

Eirovīzijas noteikumi nosaka, ka 2021. gada gada konkursā var piedalīties 2020. gadā izvirzītie valstu pārstāvji, taču ne ar pērn uzvarējušo dziesmu. Uz Roterdamu dosies arī Latvijas nacionālā atlases konkursa “Supernova” 2020. gada uzvarētāja Samanta Tīna ar dziesmu "The Moon is Rising". Viņa piedalīsies konkursa otrajā pusfinālā 20. maijā.

Jaunā koronavīrusa pandēmijas dēļ 2020. gada Eirovīzijas konkurss tika atcelts. Bija plānots, ka tas notiks Roterdamā, jo 2019. gadā Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā uzvarēja Nīderlandes pārstāvis Dunkans Lorenss ar balādi "Arcade", izcīnot Nīderlandei tiesības rīkot nākamo konkursu. Nīderlande šīs tiesības realizēs 2021. gadā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Sarunas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt