Basels Jakubs Vahbe: Es esmu Vasels Jakubs Vahbe. Esmu dzimis Libānā, atbraucis sākotnēji mācīties to, ko es mīlu, to, kas man patīk – būt par ārstu. Protams, dzīve sagriezās un iepazinos ar sievu. Sapratu, ka mani vairāk piesaista Latvija. Sāku attīstīt zināšanas, pabeidzu rezidentūru kā neiroķirurgs, sāku 2013. gadā strādāt šeit – BKUS un ar 2018. gada maiju kļuvu jau par virsārstu neiroloģijas, neiroķirurģijas klīnikā. Un mēs kopš 2017. gada sākām attīstīt arī epilepsijas ķirurģiju. Protams, negribas, lai cilvēks slimo, bet, ja viņš slimo, mēs esam gatavi ārstēt.
Kristaps Feldmanis: Mēs esam Bērnu slimnīcas pagalmā, kā jau minējāt – esat ārsts. Varbūt jūs varat pastāstīt vairāk – kādēļ tā izvēle ir kritusi tieši uz medicīnu, uz veselības aprūpi?
Basels Jakubs Vahbe: Saprotiet, varbūt tāpēc, ka es vienmēr gribēju palīdzēt. Sākotnēji, kad es biju mazs, man piedzima brālis, man bija 4–4,5 gadi, un es jau gribēju palīdzēt mammai. Ar katru gadu es jutu, ka tās lietas man saista, es gribu palīdzēt cilvēkiem. Tā es esmu audzināts un uzskatu, ka šajā gadījumā es esmu pareizi audzināts.
Kristaps Feldmanis: Un jūs teicāt, ka kopš 2013. gada esat šeit – Bērnu slimnīcā. Tas arī ir laiks, kad sākāt strādāt ar bērniem? Kāda ir jūsu pieredze tieši darbā ar bērniem?
Basels Jakubs Vahbe: Kad rezidentūrā mēs strādājām, ar bērniem bija pāris mēnešus, tā saucamais cikls. Bet, kad es sāku patstāvīgi ar bērniem – tas bija no 2013. gada. Bērns vienmēr ir prieks saviem vecākiem. Neviens nerada bērnu, lai redzētu, kā viņš mokās. Tāpēc mēs uzskatām...
Manā filozofijā un mūsu klīnikas vadītāja filozofijā ārstējam cilvēku it kā tas būtu mūsu pašu bērns. Un tas ir ļoti pareizi, manuprāt.
Ja bērns mocās, tad arī vecākiem ir grūti to noskatīties, tāpēc ne tikai cilvēka miesa ir jāārstē, bet arī vecāku dvēsele ir jāārstē. Jāatbalsta viņus, jāpalīdz ar padomu, jāpalīdz ar vārdiem. (..) Vēl pie tā – bērni paši par sevi ir nevainīgi, tādi forši. Vienmēr ir patīkami strādāt ar bērniem. Dažiem, protams, ir savi kompleksi, bet, ja mēs skatāmies uz bērniem – ir tādi, no kuriem nāk pilnīgi prieks acīs un ar viņiem ir prieks kontaktēties un darboties. Kad mēs parādam, ka mēs gribam labāko, viņi uzticas un viņi jūtas droši mūsu klātbūtnē. Tas prieks viņu acīs un smaids sejā – tas ir baigais apbalvojums.
Kristaps Feldmanis: Nesen jums piešķīra arī Latvijas pilsonību. Kādas tad ir tās sajūtas par šādu atzinību, pagodinājumu vai kā jūs to pats saucat?
Basels Jakubs Vahbe: Ja mēs domājam par ikdienas dzīvi, tad piederības sajūta varbūt nedaudz ciešāka. Es tagad oficiāli skaitos... Visu laiku mani radi, piemēram, šeit, Latvijā, visi uzskata: "Tas ir mūsējais", slimnīca saka: “Tas ir mūsējais!” Bija arī šoks, kad vienreiz daktere [Arta] Bārzdiņa – mūsu anestezioloģijas un intensīvās terapijas vadītāja, viņa man uzdeva jautājumu: "Cik ilgi jau esat mūsu pilsonis?". Es pateicu: "Ziniet, es neesmu vēl jūsu pilsonis", tas bija baigais tāds šoks. Bet tad, kad reāli bija tā, ka speciāli sanāca kopā mūsu Saeimas komisija un nolēma vienbalsīgi, ka man pienāktos, ka es esmu ne tikai noderīgs, bet, ka es esmu piederīgs šai zemei, tad gan man bija lepnuma sajūta, silta sajūta, ka kaut kāds labums ir izdarīts un varbūt es esmu atradis vietu reāli sev, šajā zemē. Ka es esmu ne tikai atradis, bet arī pelnījis to vietu, jo piederības sajūtas ir ne tikai oficiāli papīros, bet es uzskatu, ka tas ir jānopelna. Man ir ne tikai tiesības, bet man ir arī pienākumi šeit, Latvijā. Un, ja viņi uzskata, ka es varu gan saglabāt savas tradīcijas, gan pagātni... Kā Judina kungs [Saeimas deputāts] teica, ka nu atstāt Libānas pasi vienā kabatā un otrā kabatā ielikt Latvijas pasi. Es uzskatu, ka pareizāk tomēr abas pases vienā kabatā, jo es uzskatu, ka varbūt tās ir divas dažādas puses no manis, bet tās ir neatdalāmas. Tāpat ar vienu kāju cilvēks nevar staigāt, kā ar divām.
Un puse no manas sirds un dvēseles pieder Libānai un puse pieder Latvijai. Es uzskatu, ka tas ir liels gods un liela lepnuma sajūta, ka es esmu varbūt pelnījis…
Brīžiem es domāju, vai tiešām es esmu pelnījis tik daudz, bet, atskatoties, varbūt nav pareizi teikt, ka lepojos, bet es teiktu godīgi – ir darīts daudz, bet, protams, tās foršās sajūtas ir neaizvietojamas. Kaut tas ir pelnīts, tomēr ir prieks no tā.
Kristaps Feldmanis: Jūs minējāt, ka turat abas pases vienā kabatā. Tātad nevarētu teikt, ka jūs vai nu vairāk ar vienu vai otru valsti asociētu? Tās abas jums šobrīd ir sirdī?
Basels Jakubs Vahbe: Saprotiet, šis ir ļoti diskutabls jautājums, cik cilvēks jūtas piederīgs. Man vienmēr patīk apgūt labās lietas no jebkuras vietas, kur es esmu. Piemēram, ja es braucu uz kādām apmācībām, tad, protams, visu, ko es varu iemācīties tur, ir jāņem sev. Sevis uzlabošanai ne tikai zināšanu ziņā, bet arī garīgā ziņā. Jā, man ir labas tradīcijas, laba audzināšana. Nav nevienas valsts, kas būtu ideāla. Tās lietas, kuras es neuzskatu par pareizām, no tām lietām ir jāšķiras. Tieši tāpēc, ja es domāju par piederību, kur es piederu vairāk, es teiktu – es patveros Latvijā no Libānas trūkumiem un taisni otrādi. Jo, piemēram, no tā, kas man nepatīk šeit, es atrodu risinājumu savā audzināšanā un taisni otrādi – to, ko es esmu apguvis šeit, ko es uzskatu par ļoti labu, ar to es varbūt sargājos no tām sliktajām lietām, kas ir manā dzimtenē. Ja es domātu, vai es esmu piederīgs... Es nevaru pateikt, ka esmu 50% libānis. Es varu vienkārši pateikt tā, ka mana DNS ir Libānā, bet mana dvēseles DNS ir pilnīgi sajaukta pašlaik.
Kristaps Feldmanis: Un, runājot par latvietību – ko nozīmē būt latvietim, jūsuprāt? Vai tas ir nolikt svecītes krastmalā, svinēt Līgo svētkus vai piedalīties vēlēšanās? Ko nozīmē būt latvietim un vai tas vispār ir definējams?
Basels Jakubs Vahbe: Es uzskatu, ka būt latvietim nozīmē būt gan godīgam, gan uzticīgam savai zemei, jāmīl sava zeme un arī jāciena kultūra.
Ja mēs domājam par Libānu un Latviju, tad ir līdzīgas lietas – mēs neesam lielas nācijas, daudzi ir mēģinājuši mūs iekarot. Pēc būtības Latvija, tāpat kā Libāna, ir izgājusi caur elli, lai dabūtu savu identitāti.
Tāpat, kā es skatos, piemēram, Latvijas Valsts svētkus vai Dziesmu un deju svētkus un tad jūtu siltuma un lepnuma sajūtas iekšā, ka tāda maza nācija var panākt šitādu skaistumu vai, piemēram, kad mēs braucam uz kādu vietu, kur es neesmu bijis un es skatos – tik forša daba, tik labi cilvēki tur dzīvo. Tad uzreiz ir tāda lepnuma sajūta. Tādos momentos es identificējos kā latvietis. Un, es domāju, ka katrs latvietis – īsts latvietis laikam jūtas tāpat.
Kristaps Feldmanis: Un Libāna? Jums sanāk apciemot arī savu dzimteni?
Basels Jakubs Vahbe: Es cenšos reizi gadā. Diemžēl pēdējos gados nav sanācis tik labi. Protams Covid-19 palīdzējis vai tieši nepalīdzējis. Satikt savus vecākus – tas ir pavisam citādi, kā runāt pa telefonu vai sarakstīties "Whatsapp". Kad mamma "čubina", paņem rokās, tad uzreiz sajūtas, ka es atkal esmu mazs bērniņš. Neskatoties uz to, ka man jau bārda sāk sirmot. Es cenšos. Diemžēl apstākļi var sagriezties citādāk... Brīžiem tikai redzēt, pabučot mammu un tēti – tas ir vērts, visu pasauli vērts.
Kristaps Feldmanis: Kad ar jums sarunāju interviju, tad viens tāds stingrs "nē" bija sarunām par politiku, jo vēlējos arī parunāt nedaudz par šo situāciju Izraēlā, Gazas joslā, jo tā tomēr ir jūsu dzimtenes kaimiņvalsts un reģions, no kura nākat. Respektēju, ka jūs par to nevēlaties runāt, bet varbūt jūs varētu paskaidrot, kādēļ šie ir temati, par kuriem nerunājat?
Basels Jakubs Vahbe: Saprotiet, man ir trīs tēmas, kuras es uzskatu par tabu. Pirmkārt – es nekad neuzbāztos ar reliģijas lietām. Es nekad neuzbrukšu kādam virsū un nemācīšu, kā viņam dzīvot. Reliģija – pārsvarā tas ir starp sevi un Dievu. Otra – tā ir politika, jo tā nekad nav bijusi man saprotama lieta. Es uzskatu, ka viņi ir nabagi. Lai cik viņi domā, ka viņiem ir labi, viņi nekad neiepriecinās visus cilvēkus, nekad nevarēs nomierināt visus cilvēkus. Tā kā viņi vienmēr būs ienaidnieki kādam citam. Un trešais pēc būtības ir sekss. Nevis kā dzimumakts, kā bioloģiskais process. Bet vienkārši kā izklaides process. Nu tādas lietas, es uzskatu, ka ne tikai džentelmeņiem, bet nevienam nav jādiskutē vienkārši atklātā veidā. Ir labākas tēmas, kuras diskutēt.
Kristaps Feldmanis: Skaidrs! Paldies par izsmeļošo skaidrojumu! Es gribētu tomēr parunāt par Covid-19. Tas jums kā ārstam arī ir noteikti bijis ļoti pamanāms un garām nav paskrējis. Ko jums kā ārstam un arī kā vienkārši iedzīvotājam, kā vienkārši cilvēkam nozīmējis šis pandēmijas laiks?
Basels Jakubs Vahbe: Ziniet, Covid-19 mums varbūt iemācīja baidīties, jo tādas lietas kā gripa mēs jau mūžam zinām un lielas problēmas nav bijušas. Bet Covid-19 ir pārņēmis visu pasauli, un ir cilvēki, kuri tam vēl joprojām netic, diemžēl. Bet arī, ja mēs domājam par Covid-19, problēma ir tā izplatīšana – mums jāapdomā mūsu kultūra. Mūsu dzīves kultūra. Nevis nācijas kultūra, bet dzīves kultūra.
Ja mēs necienām viens otru kā cilvēku, mēs nesargājam sevi un citus, tad mēs esam viens otram drauds. Tas nav pareizi.
Ir daudz diskusiju par vakcināciju. Es domāju – vakcīnas ir pierādījušas savu efektivitāti. Ne tikai par Covid runājot, bet arī par citām lietām. Ja kas – es nevaru iepriecināt savus ienaidniekus – pēc vakcinācijas nekas man nenotika. Varbūt bija labāka recepcija [zona] telefonam. Tas ir saistīts ar 5G vai nē – to es nemācēšu pateikt. Tas ir mūsu joks tagad. Bet katrā gadījumā es uzskatu, ka, ja mēs saprotam, kur ir tā problēma, tad varbūt arī mēs mācēsim [apturēt vīrusu], jo tas nav tikai ārstiem uzdevums, bet reāli tas ir visu cilvēku uzdevums. Mums jāskatās – tas reāli posta mūs gan ekonomiski, gan sociāli. Tā ikdienas dzīve nav tāda, kā bija. Mēs nevaram pat apciemot viens otru kā normāli cilvēki. Ir cilvēki, kuri ir zaudējuši darbu, ir cilvēki, kuri nevar nopirkt pat apakšveļu vai zeķes tīri tās pandēmijas dēļ. Tieši tāpēc es uzskatu, ka, ja mēs šajā gadījumā padomājam ne tikai par sevi, par savu izklaidi, par savām vajadzībām, bet par visu cilvēku vajadzībām, es domāju, ka mēs panāktu ātrāk izkļūtu no tā stāvokļa.
Kristaps Feldmanis: Un pašā noslēgumā. Kas būtu tā pirmā lieta, ko jūs gribētu izdarīt, kad… ja viss atkal atgrieztos tādās sliedēs, kā bija ierasts pirms pandēmijas? Kā jums pietrūkst šīs pandēmijas laikā?
Basels Jakubs Vahbe: Pats pirmais? Visvairāk es gribētu apciemot savus vecākus. Bet vēl ir citas lietas – protams, es gribētu kādreiz sēdēt ar cilvēkiem, normāli parunāt. Kā saka – tusēties. Tā es ar gribētu. Nu, bez bailēm. Vienkārši kā cilvēki!
