DAŽAS ATZIŅAS:
- Bērnus var dzemdēt tad, kad to var atļauties!
- Rutas uzstādījums bija: "Ja tu neiesi bērna kopšanas atvaļinājumā, es nedzemdēšu!". Māris tam pilnībā piekrita – vienam vecākam nav "jāiznes" visa bērnkopība un mājsaimniecība uz saviem pleciem!
- Nevienam no vecākiem nav jāupurē sava karjera un dzīve, lai audzinātu bērnus, turklāt mūsdienās ir augušas prasības pret dzīves kvalitāti – lai nodrošinātu ģimenei nepieciešamo, bez diviem strādājošiem vecākiem neiztikt.
- "Eksperti" un padomdevēji jāizvēlas rūpīgi – par bērnkopību katram ir viedoklis, un mūsdienu izpratne par bērna audzināšanu ir ļoti mainījusies, bet ne visi to grib atzīt un pieņemt.
- "Uz papīra" visi atbalsta ģimenes, bet faktiski valsts nespēj pieņemt ne partnerattiecību likumu, ne gadiem atrisināt bērnudārzu rindas, ne nodrošināt pienācīgu un savlaicīgu veselības aprūpi.
Atmiņas par bērnību
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio podkāsts "Normāla ģimene" eksperimentālā formātā vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes savās virtuvēs spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Kā tapa podkāsts, lasi šeit.
Podkāstu klausies:
Ruta un Māris iepazinās Jaungada naktī – divmetrīgais džeks Rutas draugu kompānijai, kura, kā izrādījās, abiem bija kopīga, pievienojās bārā "I Love You", un kopš tā brīža abi bija nešķirami. Pēc pusgada Māris jau pārvācās pie Rutas uz viņas īrēto Tallinas ielas dzīvokli. Atskatoties abiem šķiet, ka spēja labi sadzīvot 28 kvadrātmetru šaurībā bija laba zīme. Toreiz abi vēl studēja, un, attīstoties attiecībām, pieauga arī paši. Radās darba iespējas, auga ienākumi, abi sāka justies stabilāki gan kā indivīdi, gan kā pāris.
Pēc trīs gadu kopdzīves Māris Rutu bildināja. 2018. gadā viņi apprecējās. Māris vienmēr zināja, ka vēlēsies bērnus, un bija tam gatavs ātrāk nekā Ruta, bet Rutas uzstādījums bija: "Bērnus var dzemdēt tad, kad to var atļauties." Lai gan pati to neuzskata īsti par bērnības traumu, tomēr labi atceras spriedzi bērnībā, kad periodiski naudas bija par maz: "Nāku no mākslinieku ģimenes, tā ka reizēm nauda bija un tās bija pietiekami daudz, bet reizēm tās arī trūka."
Rutai kā bērnam vienmēr uz 1. septembri bija satraukums: varēs visu vajadzīgo nopirkt vai nevarēs?
Tāpēc kopdzīvē ar Māri viņa uzstāja – pirms domāt par bērniem, nepieciešams stabils darbs un ienākumi, stabila dzīvesvieta. Māris tam piekrita. Viņš savukārt zināja, ka vēlas būt ģimenes dzīvē ļoti iesaistīts tēvs. Viņa vecāki izšķīrās, kad viņš bija pavisam mazs, un, lai gan tēvu salīdzinoši regulāri satika, zināja, ka pats sava bērna dzīvē vēlas vienmēr būt daudz klātesošāks, kā arī intensīvi iesaistīties bērnkopībā jau no pirmās dienas. "Stabilitāte ir viena no mūsu būtiskākajām kopīgajām vērtībām," atzīst Ruta.
Karjera nav jāupurē
Abu meita Līna piedzima 2020. gada maijā. Rutas grūtniecība bija diezgan viegla un mierīga – viņa brauca ar riteni, ilgstoši turpināja strādāt. Taču dzemdības bija visai sarežģītas, un nepalīdzēja arī personāla attieksme. "Nu jau ir plaši pieejama informācija par to, kādas mēdz būt dzemdības Latvijā – un tieši tādas bija arī manējās," Ruta ironizē. Abi gan bija gatavojušies, bija noslēgts līgums ar vecmāti, Māris bija Rutai blakus, bet tāpat gāja grūti. "Kad tu kaut ko teici, viņi neklausījās, bet, kad es to pašu pateicu, šķiet, sadzirdēja gan," bēdīgo realitāti atklāj Māris. Dzemdības bija smagas arī mazulim, bet viss beidzās labi.
Lēmumu par bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšanu pieņemt nebija grūti. Rūtas uzstādījums Mārim jau no sākta gala bija: "Ja tu neiesi bērna kopšanas atvaļinājumā, es nedzemdēšu!".
Māris to uzskatīja par ļoti adekvātu prasību – vienam vecākam nebūtu "jāiznes" visa bērnkopība un mājsaimniecība uz saviem pleciem.
Abi uzskata, ka nevienam no vecākiem nav jāupurē sava karjera un dzīve, lai audzinātu bērnus, turklāt mūsdienās ir augušas prasības pret dzīves kvalitāti – lai nodrošinātu ģimenei nepieciešamo, bez diviem strādājošiem vecākiem neiztikt. Ruta bija redzējusi, kā viņas māsas pēc bērnu piedzimšanas ilgstoši uz gadiem izkritušas no profesionālās aprites, un to viņa sev nevēlējās. Abiem ar Māri turklāt ir profesijas, kur šādai ilgstošai prombūtnei būtu negatīvs iespaids uz karjeras attīstību.
Sākumā abi domāja, ka vienu bērna kopšanas atvaļinājuma gadu dalīs uz pusēm – pirmie seši mēneši Rutai, nākamie – Mārim. Ruta atzīst, ka zemapziņā ir dziļi iesēdies tas, ko nepārtraukti dzirdam visapkārt – cik māte ir svarīga, un ka tēvs ir "atbalsta persona". Māris savukārt saskārās ar apkārtējo attieksmi – kas tad tas tāds ir, aprūpēt bērnu… viņš uzskata, ka viņam bija iespēja izbaudīt visu, tostarp nievājošo attieksmi, ko parasti piedzīvo jaunās mammas.
Abi tomēr mainījās, kad Līnai bija 4,5 mēneši – Māris bērna kopšanas atvaļinājumā aizgāja ātrāk. Ruta darbā katru dienu atslauca pienu, un Māris ar to bērnu baroja nākamajā dienā – vairāk nekā līdz gada vecumam. Rutai sākotnēji atslaukt pienu darbā, kur viņa kolektīvā ir vienīgā sieviete, šķita nedaudz savādi, taču viņa ir pārliecināta, ka uz to ir jāuzstāj – tas ir jānormalizē ikvienā darbavietā, jo tās ir sievietes likumiskās tiesības.
Arī Māris savā paziņu lokā bija retums:
"Es nepazinu nevienu citu tēvu, kurš devies bērna kopšanas atvaļinājumā…"
Visai nepatīkama abiem izvērtās vizīte pie ģimenes psihoterapeita centrā "Līna" vēl pirms bērna piedzimšanas. Ģimene gribēja konsultēties, kā labāk rīkoties ar bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšanu, taču atbalsta vietā speciāliste centās viņus atrunāt, uzstāja, ka mamma bērnam nepieciešama vairāk un ka mainīties vajag "jo vēlāk, jo labāk". Tas gan abus nenobaidīja, bet lika saprast, ka "eksperti" un padomdevēji jāizvēlas rūpīgi – par bērnkopību katram ir viedoklis, un mūsdienu izpratne par bērna audzināšanu ir ļoti mainījusies, bet ne visi to grib atzīt un pieņemt.
Vienlīdzība dod mieru
Rutas un Māra ģimenē bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšana līdztiesīgas attiecības nodrošināja ilgtermiņā – tagad abi, piemēram, bērna slimošanas dēļ slimības lapas ņem pamīšus, lai nevienam nav "jāuzkaras" un jākavē vairāk darba dienu nekā otram – tas pats attiecas uz dažādiem ar māju saistītiem pienākumiem, uzkopšanu, ēst gatavošanu. Māris ir gājis biedrības "Tēvi" kursos, kas viņam ļoti palīdzējis.
Viņaprāt, bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšana arī palielina empātiju:
"Tu tiešām saproti, kam otrs cilvēks iet cauri, saproti, ka zīdaiņa aprūpe nav nekas vienkāršs."
Tāpat jebkurš no vecākiem var aizvest bērnu pie ārsta, ar abiem bērns jūtas droši – ne tētim, ne mammai nav jāuztraucas. "Vienlīdzība attiecībās ļauj mierīgāk dzīvot!". Ruta uzskata, ka mūsdienās nevienam vairs nav jāpakļaujas otra iegribām un vajadzībām.
Abi smejas, ka viņu kopdzīvi var sadalīt posmos – pirms uzkopējas un pēc. Iepriekš tas bija visbiežākais strīdu iemesls – kurš un kad tīrīs māju un ka tā nav iztīrīta kārtīgi. Māris iesaka: "Ja vien finansiāli ir tāda iespēja, noalgojiet uzkopēju savam mājoklim!". Tā izbeidzās visi strīdi par kārtību…
Abiem ir skaidrs – bērnkopība nebeidzas, bērnam sasniedzot trīs gadu vecumu, – nedalītu uzmanību tam vajag krietni ilgāk. Ruta ir pārliecināta: "Ir cilvēki, kas spēj šāda apjoma uzmanību dot vairākiem bērniem, bet es tā nevaru." Jau pēc pāris brīvdienām ar bērnu viņa jūtas "izspiesta kā citrons". Arī Māris nevar iztēloties, kā tagad būtu audzināt divus bērnus.
Ruta ir jutusi sabiedrības spiedienu – ka vajadzētu trīs bērnus, ka divi ir absolūtais minimums. Bet viņa ir atbrīvojusies no vainas apziņas un saprot, ka ar vienu bērnu pietiek: "Mēs savā situācijā varam tikt galā ar vienu bērnu. Mūsu pienākums ir nevis radīt vēl bērnus, bet gan izpildīt tās saistības, kuras esam uzņēmušies – audzināt esošo bērnu, atbalstīt vienam otru…"
Abi skaidri apzinās dažādās sociālās problēmas, veidus, kā valsts ģimeni atbalsta tikai "uz papīra". "Uz papīra" bērnam no 1,5 gadu vecuma pienākas vieta pašvaldības dārziņā, bet ģimene uzaicinājumu saņēmusi tikai tad, kad Līnai bija trīs gadi. Par bērnu audzināšanas finansiālo pusi neviens cits atbildību neuzņemsies, un ģimenes dzīves kvalitāte viņiem ir svarīga.
"Upurēt neko nav vajadzības, pasaulē cilvēku pietiek – jautājums, kā mēs pret viņiem izturamies? Vai esam iekļaujoši pret tiem, kas atšķiras, pret atbraucējiem?"
jautā Ruta.
"Uz papīra" visi atbalsta ģimenes, bet faktiski valsts nespēj pieņemt ne partnerattiecību likumu, ne gadiem atrisināt dārziņu rindas, ne nodrošināt pienācīgu un savlaicīgu veselības aprūpi. Tāpēc arī Māris un Ruta ir pārliecināti, ka visu nepieciešamo spēj nodrošināt tieši vienam bērnam. "Mēs kā sabiedrība nerūpējamies par tiem cilvēkiem, kas mums jau ir!" saka Ruta. Māris piebilst, ka viņu ģimenes attiecības ir balstītas uz savstarpēju cieņu un vienlīdzību, un tieši šīs vērtības palīdzējušas kļūt par saskanīgu ģimeni – labākiem vecākiem un partneriem.
