Martai ir sieva Linda, un abas kopīgi audzina divas meitas, ar kurām Martu nevieno asinsradniecība, bet gan ļoti spēcīgas rūpju un ģimeniskuma saites. Man ir vīrs Pjotrs, un šobrīd es gaidu jau otro bērnu, tā ka tehniski es tīri labi varētu ierakstīties normatīvās "normālības" definīcijā, bet noteikti nepiederu pie sievietēm, kuras tradicionālās dzimumlomas ģimenē pieņem bez kurnēšanas. Kopš man ir bērns, esmu sapratusi, ka cīņa par dzimumu līdztiesību un abu vecāku vienlīdzīgu iesaisti bērna aprūpē man ir gan personiski, gan politiski svarīga. Strādāt neesmu pārtraukusi ne uz mirkli, bet kā par brīnumu joprojām jūtos visai normāla.
Ideja veidot raidierakstu bez moderatora, bez sarunas mākslīgā dzinēja radās pēc tam, kad es šā gada sākumā savu vīru Pjotru uzaicināju uz sarunu – bija pagājuši teju divi gadi, kopš bijām kļuvuši par Jana (kuru gan saucam tikai un vienīgi par Jašu) vecākiem, un man gribējās uz šo visnotaļ satricinošo posmu kopīgi atskatīties. Kas katram visvairāk palicis atmiņā? Kas šajā laikā bijis visgrūtākais, un kas visvairāk mainījies? Vai mēs, kas ikdienā runājam diezgan daudz un lielākoties par visu spējam mierīgi vienoties, patiesībā esam par visu vienisprātis?
Saruna tika publicēta manā Satori.lv ikmēneša slejā un izpelnījās visai lielu lasītāju atsaucību – citi vecāki tajā atpazina pašu piedzīvoto šoku, ko sev līdzi nes bērna ienākšana ģimenē, neskaitāmās izmaiņas, kam grūti pielāgoties, kā arī smieklīgos pārpratumus ("Vai tev šķiet, ka mums vajadzēja pabūt ilgāk divatā, pirms radīt bērnu?" "Tāds jau vispār bija sākotnējais plāns – dzīvot visu dzīvi divatā!") gan par mazām, gan par lielām lietām.
Šī doma – ka vecāki, pāri podkāstā sarunātos par pašu attiecībām un vecāku būšanas pieredzi, patika arī Latvijas Radio lieliskā podkāsta "Dokumentārijs" producentei Justīnei Savitskai un manai labai paziņai Martai Hercai (varu gan teikt, ka podkāsta "Normāla ģimene" tapšanas laikā ar Martu esam kļuvušas jau par draudzenēm – tik atklātas un dziļas sarunas arī mūsu starpā pieprasīja šī tēma!), kurai ir bagātīga podkāstu ierakstu pieredze (Marta veidojusi gan podkāstu ciklu "Dokumentārijs" ietvaros, gan strādā pie lieliskā podkāsta "MUŠA" veidošanas).
Ko tad mēs īsti nolēmām darīt?
Mēs ļoti vēlējāmies realizēt un klausītājiem piedāvāt pavisam eksperimentālu formātu – sarunas bez vadītāja, kur katrā sarunā piedalītos divi dalībnieki (vienā gan beigās sanāca trīs) – vecāku pāris. Mums šķita svarīgi veidot intīmu gaisotni, kas klausītājam liktu justies tā, it kā viņam nejauši (bet leģitīmi!) radusies iespēja noklausīties pavisam privātu sarunu, kurā pāris apspriež savas attiecības, kopīgo bērnu audzināšanas un ģimenes dzīves organizēšanas pieredzi.
Mūsu mērķis ir panākt, lai starp dalībniekiem veidojas maksimāli atklāta saruna, kurā neviens necenstos sevi prezentēt "nopulētā", īpaši pozitīvā veidā. Esam uzmeklējušas cilvēkus, kuri mūsos bija radījuši iespaidu, ka ir gatavi par sevi nedaudz pasmieties un nebaidītos no kāda nejauša ķīviņa vai pārpratuma palaišanas ēterā. Jo tas, ka esat kopā un ka jums caurmērā ir labas attiecības, jau vēl nenozīmē, ka visas problēmas ir atrisinātas, vai ne? Mēs negribējām dzirdēt par ideālo kopdzīvi, bet gan par problēmām, kuras cilvēki ir centušies un spējuši atrisināt, joprojām risina vai varbūt ir pieņēmuši lēmumu, ka tomēr jāšķiras...
Uzmeklējām ģimenes, kuras varbūt neierakstās stereotipiskās normālības rāmjos, bet tik un tā uztur veselīgas attiecības, spēj savā starpā komunicēt un veido laimīgas, mīlošas ģimenes. Piedalīties aicinājām pārus, kuru kopdzīve sākusies un bērni pieteikušies gluži nejauši, bez ilgtermiņa plāna, bet tomēr par spīti visam šis modelis izrādījies noturīgs un attiecības – sapratnes un mīlestības pilnas. Ir arī cits pāris, kur abi bija visu rūpīgi izplānojuši un godīgi dalījuši bērna kopšanas atvaļinājumu, kas bijis priekšnosacījums bērnu radīšanā – skaidri parādot, ka mūsdienu sievietēm nav tikai viens iespējamais liktenis un lēmumus par savu dzīvi viņa var pieņemt pati. Ir arī pāris, kam bērna dzīves sākums bija gauži skarbs, jo viņi grūtniecību un dzemdības piedzīvoja Covid-19 posmā, un priecīgās gaidas smacēja smagu ģenētisku risku draudi bērnam.
Podkāstā piedalās viendzimuma pāris un runā par vecāku būšanas pieredzi, kas neiekļaujas heteronormatīvā ideālā, piedalās arī poliamors pāris, kas kopā ar partneres bijušo vīru un viņa jauno draudzeni ir izveidojuši lielu, foršu un labi funkcionējošu ģimeni. Jo ne jau likumiskas saites un romantiskas saistības dod garantiju tam, ka viss izdosies, bet drīzāk mīlestība, empātija, un gatavība radīt jaunus kopābūšanas un atbalsta modeļus.
Par podkāsta autorēm
Marta ir pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē, veido stāstniecības podkāstu "Muša", ir divu Latvijas Radio "Dokumentārija" stāstu autore un dokumentālās filmas "Mēs tikai tagad sākam" režisore.
Agra ir publiciste, žurnāliste un aktīviste, kura pēta un raksta par tēmām, kas saistītas ar mātišķību (gan kā institūciju, gan pašas privāto pieredzi), dzimumu līdztiesību, seksuālo vardarbību un sieviešu reproduktīvajām tiesībām. Viņa ir apkopojusi citu jauno vecāku (galvenokārt mammu) stāstus platformā "Instagram" publicētā projektā "My First Year Too" (ilustrējusi Elīna Brasliņa), iniciējusi #MeToo stāstu sēriju Latvijas medijos, organizējusi pētījumu par institucionalizētas vardarbības izpausmēm dzemdībās un raksta sleju interneta žurnālā "Satori".
Ir arī pāris, kur viens no vecākiem nav bioloģiski saistīts ar abu bērniem, bet kļuvis par brīnišķīgu, mīlošu vecāku, un arī pāris, kas pagājušajā gadā izšķīrās, bet ir palikuši labi draugi un ir gatavi klausītājiem pastāstīt par grūtā lēmuma pieņemšanu. Uzreiz jāsaka, ka
šīs sarunas nav pamācošas – tajās nedzirdēsiet padomus par attiecību veidošanu un uzturēšanu, lai gan daži pāri dalās ar pieredzi par to, kas palīdzējis samazināt spriedzi un strīdu skaitu ikdienā!
Grūti pat teikt, vai atrast pārus dalībai podkāstā "Normāla ģimene" bija viegli vai sarežģīti. Meklējumu process bija aizraujošs, un zinājām, ka podkāsta eksperimentālā komponente ar mums būs līdz pašam galam: jā, mēs kaut ko par pāriem zinājām, un jā, mēs ar viņiem visiem aprunājāmies, pirms atstāt viņus divatā uz podkāstu ierakstu. Bet tur jau tas labākais (un biedējošākais): mēs nezinājām, kā viņi runās divatā, tikai viens ar otru tad, kad neviena cita nebūs klāt, līdz brīdim, kad tas jau nebūs noticis un mums beidzot būs iespēja sarunu noklausīties. Tā ka var teikt: mēs izveidojām podkāstu, kura rezultāts ir pārsteigums ne tikai klausītājiem, bet arī mums pašām, un kaut kādā ziņā droši vien arī pašiem dalībniekiem.
Vēl mēs gribējām kaut ko par dzirdēto pateikt arī pašas – piedāvāt klausītājiem tādu kā kopsavilkumu katras sarunas beigās. Taču mēs drīz vien sapratām, ka nekādā gadījumā negribam analizēt un šķetināt pāru pieredzi – viņi taču nebija piekrituši piedalīties psihoterapijas seansā! Tā vietā mēs ļoti dabiski un likumsakarīgi esam nonākušas pie domas, ka padalīsimies pašas ar savu pieredzi. Jo, galu galā, katra pāra teiktais izraisīja mūsos kādu reakciju, lika kaut ko atcerēties, lika iztēloties, kā mēs rīkotos viņu vietā.
Tāpēc mēs viņus neanalizējam – mēs katras sērijas beigās nedaudz pašķetinām pašas sevi.
Katram no mums ir savs stāsts, un arī katrām attiecībām ir stāsts. Jā, mēs izvēlējāmies uzrunāt pārus, balstoties uz to, ko mēs par viņu attiecību formātu un ģimenes situāciju zinājām, bet nereti īstais stāsts atradās kaut kur pavisam citur. Īstais stāsts ir tur, kur aizved saruna, kad tai ļauj pašai savu vaļu...
Raidieraksta pirmā epizode
