Jebkura kultūra noteiktos apstākļos var kļūt par ieroci, un krievu kultūras nesējiem un krievvalodīgajiem ir jāsaprot un jāapzinās, ka šobrīd ar krievu kultūras palīdzību tiek paveikti šausminoši noziegumi, Latvijas Radio raidījumā "Kas būs ar Krieviju" pauda pašreiz Berlīnē strādājošais kultūrpētnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs.
Krievu kultūra. Reizumis to piesauc kā trešo šodienas Krievijas eksportpreci līdztekus fosilajam kurināmajam un ieročiem. Tātad kā vēl vienu Krievijas režīma potenciālas ietekmes instrumentu. No otras puses, krievu kultūrā allaž ir bijuši un arī šodien ir despotiskajam režīmam opozicionāri un potenciāli bīstami elementi. Kā attiekties pret krievu kultūru šodien un kas ar to būs nākotnē?
"Man noteikti nav patlaban nekādu kvantitatīvo datu, un es nedomāju, ka tādi vispār varētu būt. Es domāju, ka tas daļēji ir atkarīgs no tā, cik tālu iet Krievijas politika konkrētā sabiedrībā – cik tuvu vai cik tālu kultūras ziņā un arī vēsturiskās pieredzes ziņā. Kas attiecas uz Krievijas kultūras tēliem un to, kā tos uztvert, vācu sabiedrībā par to es varu runāt diezgan droši un detalizēti, tā attieksme, kas ir arī vēsturiski pamatojama, ir krietni mierīgāka," stāstīja Hanovs.
Vācijā, viņaprāt, krievu kultūrai vēl joprojām ir savā ziņā stabila eksotiska gaisotne, kas spilgti saglabājusies vēsturiskajā atmiņā.
"Vēl būtisks moments, ko, man liekas, mēs Latvijā aizmirstam, ir krievu disidentu kultūras potenciāls – visi tie cilvēki, kas ir režīma upuri, kas ir aizbraukuši.
Protams, Berlīne šajā ziņā, līdzīgi kā tas ir bijis 100 gadus atpakaļ, ir spilgta un tāda pulsējoša telpa. Līdz ar to kopumā nav novērojams, ka šeit atceltu krievu vai padomju laika autoru darbus teātros vai operā. Joprojām ir Čehovs, joprojām ir Čaikovskis, bet ir skaidrs, ka šī reakcija šeit ir savādaka tādēļ, ka arī vēsture ir bijusi savādāka," pauda Hanovs.
Tikmēr Baltijas valstīs vēsturiskās traumas joprojām ir ļoti dzīvas, un nav nekāds noslēpums, ka krievu kultūra ir izteikts ģeopolitiskais elements, atzina Hanovs.
"No vienas puses, mēs varam apgalvot, ka kultūra ir absolūti cieši saistīta ar sabiedrību. Principā sabiedrība kultūru izveido, atveido, reproducē jau ļoti, ļoti sen. Amerikas antropologi, starp tiem arī Klifords Gīrcs, ir teikuši, ka kultūra nav vienkārši izcilāko darbu kolekcija un nav arī mūsu pašu fantāzijas par kādu citu. Kultūra ir jebkurš process, kas veido nozīmes," analizēja Hanovs.
Lai gan, viņaprāt, kultūra ceļo pāri robežām, tas, kas šobrīd notiek daudzās Eiropas valstīs, kurās pret krievu kultūru izturas piesardzīgi vai no tās izvairās vispār, ir saprotama reakcija uz to, ka krievu kultūra arī ir ierocis, uzsvēra Hanovs.
"Jebkura kultūra noteiktos apstākļos var kļūt par lielgabalu, tēlaini izsakoties, bet jautājums ir, vai mēs ļausim tirānam un diktatoram to darīt?
Ko mēs darīsim ar krievu kultūras telpu pēc kara? Jo jebkurš karš kaut kad beidzas. Tad ir skaidrs, ka kultūrpolitika kļūst par mūsu sabiedrības saliedētības politiku," norādīja Hanovs.
Diemžēl vēsture liecina, ka diktatoru režīmi mēdz ieilgt, turklāt šobrīd izskatās, ka Krievijas iekšpusē nav pietiekamu spēku, kas varētu gāzt pašreizējo Vladimira Putina režīmu, atzina Hanovs.
"Redziet, gan Putins, gan Hitlers, gan Musolīni, nosauciet jebkuru, viņi nav ļaunie burvji no bērnu pasakas vai pasakas pieaugušajiem. Viņi veidojas kā sistēma.
Ja mēs to salīdzinām ar metastāzēm, tad īstenībā pati sabiedrība nes tās sabojātās šūnas tālāk. Tā ir domāšana. Tās ir attiecības ar minoritātēm, vienalga, seksuālām, reliģiskām, etniskām. Tās ir liecības par sabiedrību.
Ja LGBT kopienas pārstāvji tagad Krievijā ir pielīdzināti teroristiem, tad tas kaut ko liecina arī par sabiedrību, nevis par Putinu. Viņš kā vēzis barojas no tā, kas ir sabiedrībā," pauda Hanovs.
Līdz ar to kultūrpētnieku māc bažas, ka Krievijā nav gaidāms straujš pavērsiens, kas situāciju varētu mainīt. Viņaprāt, labākajā gadījumā kara beigas būs kārtējā viltus ziņu vai viltus realitātes kombinācija – pat tad, ja Krievija karā zaudēs, tās iekšienē tiks stāstīts, ka tas ir tāpēc, ka viņi ir miera nesēji, un sabiedrība tam noticēs.
"Problēma ir tāda, ka tas ir skumjākais rezultāts arī pašai Krievijai. Tādēļ tas, ko, piemēram, mēs esam pieredzējuši pēc Otrā pasaules kara, kad intelektuāļi ir sākuši runāt, jaunā paaudze ir sākusi runāt, ir studentu nemieri bijuši un tā tālāk – tas diez vai Krievijā notiks.
Tur [valda] tas imperiālais uzvaras stāsts, pie kura sabiedrība ir pieradusi kā pie narkotiskajām vielām," norādīja Hanovs.
Lai nācija spētu attīstīties un iet uz priekšu, tai jāīsteno nožēlas politika, tai jāaptver kļūdas un nežēlība, ko tā ir izdarījusi. Līdzīgi kā tas noticis Vācijā, kur šī apziņa ienākusi dziļi sabiedrībā.
"Tas diemžēl Krievijas gadījumā var notikt ar krievu kultūru tikai ārzemēs. Tātad tā būs emigrācija, kas pēc būtības varētu šo jauno krievu kultūras renesansi vai, es teiktu, pat ģenēzi veidot. No Krievijas, kamēr ir Putina sistēma, to nevar gaidīt," secināja Hanovs.
Viņš uzsvēra – arī krievu kultūras nesējiem un krievvalodīgajiem ir jāsaprot un jāapzinās, ka šobrīd ar krievu kultūras palīdzību tiek paveikti šausminoši noziegumi, un ir jāizjūt kauns par to.
"Mums ir jāapzinās, ka patlaban mana kultūra, kas man ir tikai daļa no vairākām kultūrām, ir ļaunuma kultūra.
Protams, patlaban uz skatuvēm ir Vāgners, ir Gētes tulkojumi un tā tālāk. Mēs tagad neaizliedzam Vāgneru tādēļ, ka Vāgnera ģimene bija kolaboranti ar nacistiem, bet šī nācija ir izdarījusi milzīgu darbu to apzinoties.
Tas ir ceļš, un, manuprāt, tam ir nepieciešamas arī ciešanas. Ciešanas, kas ir kauns, kas ir sēras, kas ir skumjas, un man ir kauns, kad es sēžu seminārā blakus ukraiņu sievietēm ap 30 gadiem, kas bēga no Ukrainas dažādiem reģioniem, un kuru bērni joprojām slēpjas zem gultas, kad Vācijā dzird kādu lidmašīnu lidojam," stāstīja Hanovs.
