Tomēr, tiekoties ar svētceļnieku grupu no Gulbenes, viņi atzīst, ka šādā laikā ir vieglāks ceļš, līdz šim grupa ir saudzēta, jo stiprs lietus gājis viņiem garām. Svētceļnieki ir priecīgi un sestdien plāno sasniegt savu galamērķi – Aglonas baziliku.
Svētceļnieki pēc rīta mises Viļānu baznīcā saņem īpašu sev veltītu svētību. Viļāni jau kuro gadu ticīgo grupai no Gulbenes ir vieta, kur apstāties un atvilkt elpu.
Grupā ir 33 svētceļnieku. Daudz ir bērnu, divi no viņiem ir īpaši lutināmi un pieskatāmi.
Mazajai Bernadetei ir gads un septiņi mēneši, Bernadetes mammai Līgai šajā gada svētceļojuma mērķis ir ļoti emocionāls.
„Man bija ļoti smaga grūtniecība. Arī ārsti teica, lai es lūdzos. Neviens nevarēja apsolīt, ka viņa būs vesela, un par to, ka viņa ir vesela, ir pateicība Dievam, un tas labākais, ko es varu izdarīt, ir aiznest viņu atpakaļ pie Dieva. No Dieva saņēmu, pie Dieva nesu,” saka svētceļniece Līga Strapcāne.
Ceļš kopā ar mazajiem uz Aglonu mammām nebūt nav sarežģīts, pārējie svētceļnieki labprāt bērnus pieskata, uz maiņām stumj ratus un, ja vajag, mazos nes klēpī.
Svētceļojums pat sākotnēji nepazīstamus cilvēkus satuvina. Cilvēki, dodoties ceļā, meklē mieru un labestību. „Šis ir laiks, kad vari atslēgties no visiem darbiem, no visām domām par visām praktiskām lietām, (..) par problēmām, kā būs ar darbiem, ar visu, šeit var izslēgt telefonu un no visa būt brīvs, vismaz šo laiku,” stāsta svētceļnieks Žanis Strupka.
Kasparam pirmais svētceļojums bija pirms sešiem gadiem. Šobrīd atbraucis no darba ārzemēs, vēlas sakārtot savu iekšējo pasauli. „Es jutu aicinājumu - kaut kas manā dzīvē gāja ne tā, un es atcerējos pirmo svētceļojumu, kad es jutos piepildīts, sajutu lielu enerģiju, arī garīgo atjaunošanos un vēlējos pārlādēt baterijas un piepildīties ar Dieva svētību,” stāsta Kaspars Rimša.
Ticīgie atzīst, ka svētceļojumā svarīgs ir ceļš un laiks, kas pavadīts lūgšanās. Ieklausoties sevī un apkārtējos, brīnumus var sastapt ik uz soļa. „Mēs no rīta piecēlāmies, un līst kārtīgs lietus. Māsiņa saka, varbūt to konferenci noturēt, un mums ļoti garš ceļš līdz Lubānai - 30 kilometri. Noturēja konferenci, un tanī mirklī lietus beidzās, un debesis pašķīrās, tur līst, tur līst un mums nelīst. Un tā visu ceļu,” novērojusi svētceļniece Diāna Strupka.
Nesteidzīgi ejot, sveicinot ceļā sastaptos cilvēkus, lūdzoties un dziedot, kopā ar mazajiem svētceļniekiem Gulbenes grupa jau 13.augustā sasniegs savu galamērķi, kopā noejot 170 kilometrus.
