Par spīti kovida pandēmijas ierobežojumiem, karantīnai, slēgtiem veikaliem svētceļojuma laikā viņš kājām šķērsoja teju visu Eiropu, līdz nonāca Baltijas valstīs. Ceļš turpinājies līdz šai dienai – tagad jau citās valstīs.
Ceļu uzsāka pirms trim gadiem
Emanuēls izgāja no savām mājām Normandijā 2020. gada 28. septembrī, un todien nebija drošs par laiku un dienu, kad atgriezīsies mājās. Viņš tikai zināja savu galamērķi – Jasnaguras klosteris Polijā. Tā ir miljoniem svētceļnieku pazīstama svētvieta, kur ticīgie dodas sastapt un lūgties Čenstohovas Dievmāti.
Emanuēls izmantojis galvenokārt Svētā Jēkaba ceļu, taču ceļojuma virziens bija nevis Spānija, kas ir ierastā svētceļnieku maršruta galamērķis, bet pretējs virziens.
Kā svētceļnieka atpazīšanas zīme pie Emanuēla mugursomas piestiprināta jūras gliemežnīca – Svētā Jēkaba simbols.
Simbolu lieto, gan lai marķētu Svētā Jēkaba ceļa maršrutu, gan paši ceļinieki, lai ceļā sastaptie nenoturētu viņus par klaidoņiem, saprastu, ka tie ir svētceļnieki.
Emanuēls atceras: "Kad devos ceļā, bija septembris, un es aizmirsu paņemt šo gliemežvāku, kas apstiprina, ka esmu svētceļnieks, nevis krāpnieks. Daudzi cilvēki par to nezina, bet tie, kuri zina, saprot, ka es neesmu bezpajumtnieks, neesmu krāpnieks, neesmu pārgājienā, bet eju svētceļojumā. Tas ir kaut kas pilnīgi cits. Es toreiz domāju, kā es pazīšanās zīmi atradīšu? Nākamajā dienā es atradu šādu gliemežvāku uz zemes, kas nozīmēja – labi, lieliski!"
Stāsts ir par attiecībām ar Dievmāti
Pirms diviem gadiem uz Aglonu Emanuēls devās ar kājām no Viļņas – galvenokārt nakšņodams meža ielokos pie kāda ezeriņa vai upes. Aglonā svētceļnieks ieradās pirms lielajām 15. augusta svinībām.
"Stundām pavadīju uz balkoniņa pie Dievmātes svētgleznas," laiku Aglonā atceras Emanuēls.
"Tās bija kādas septiņas stundas katru dienu. Tas miers, klusums un Dievmātes klātbūtne bija brīnišķīgs, taču nebija ilgs, jo sākās gatavošanās lielajam festivālam."
Tas bija vēl pandēmijas ierobežojumu laiks, ko Emanuēlam bija iespēja mierīgi pārlaist savā teltī pie ezera ar skatu uz baziliku. "Man tolaik bija sakrājušās daudzas rožukroņa lūgšanas no ceļā sastaptajiem ļaudīm, kas man palīdzējuši un izteikuši vēlmi, lai noskaitu lūgšanas par viņu nodomiem. Parasti par katru cilvēku skaitu vienu," savu ikdienu Aglonā atminas Emanuēls. "Atceros, ka klostera māsa man palīdzēja tās visas apkopot lūgšanā ar nosaukumu – svētceļnieka Emanuēla nodomiem."
Aglonā Emanuēlam bija iespēja gan paēst maltītes, gan ieiet dušā, pateicoties Aglonas prāvesta Daumanta Abricka gādībai. Vēl joprojām arī viņam Emanuēls sūta savas svētceļojuma piezīmes par to, ko piedzīvo ceļā.
"Savās piezīmēs to tik tieši nerakstu, jo auditorija ir gana plaša un atšķirīga, tomēr stāsts ir par manām attiecībām ar Dievmāti. Ceru, ka tas atklājas caur to, ko var dēvēt par laipnību, devību, pretimnākšanu, jaunām draudzībām, ko sajūtu no ceļā sastaptajiem ļaudīm, un "nejaušām veiksmēm"," tā stāsta Emanuēls.
"Svētceļnieka ceļš ir skaists, un tas mani māca lēnām, maigi un laipni.
Tas, ko aprakstu, ir tas, ar ko esmu ar mieru dalīties, taču ir pārdzīvojumi un piedzīvojumi, ko paturu pie sevis, lai par tiem meditētu, izjustu, atstātu sev...
Un reizēm vispār nav tādu vārdu vai tie ir vārdi, kas nav domāti, lai tos pateiktu skaļi."
Ceļš "nedrošos" apstākļos
Savās piezīmēs, ko Emanuēls šo gadu laiku izsūta ceļā sastaptajiem, viņš atzina, ka pamanījis izmaiņas sevī, kas savukārt nozīmē, ka vairs tik ātri nevar tikt uz priekšu:
"Pamanīju, ka esmu strauji samazinājis sava ceļa tempu – biežāk vēlos apsēsties, lai pavērotu skaistus skatus, izmantoju katru reizi, ja manā ceļā pagadās kāds ērts soliņš."
Vienlaikus viņam ir prieks, ka var ilgāku laiku veltīt konkrētas valsts iepazīšanai.
"Jā, tāds nu es esmu – vienmēr redzu glāzi līdz pusei pilnu!"
Ārstu Emanuēls nebija apmeklējis piecus gadus un priecājas, ka rumāņu ārsti viņa veselību novērtējuši kā normālu, ņemot vērā, ka viņa dzīve pēdējos gados noris, kā viņš pats raksturo, "kādam šķietami nedroša". Tas, kas viņam tagad piekodināts: vairāk atpūtas! Tagad Emanuēla svētceļojuma grafiks ir maigāks: viena diena ceļā – divas atpūtā.
Šobrīd Emanuēls ir Rumānijā, kur pēc likstām uz robežas – savas nezināšanas dēļ šķērsoja Ungārijas un Rumānijas robežu nevis robežpunktā, bet mežā, – bija spiests šķirties no soda naudas. Naudu viņam saziedo labi cilvēki. Tāpat arī reizēm izgulda mājās ar siltu dušu un iespēju uzlādēt telefona baterijas. Skaisti un izjusti ir francūža izsmalcinātie vietējo maltīšu baudīšanas apraksti – pie lauku tantiņām, kas cienā ar tikko slauktu pienu (paskaidrojums lasītājiem: "Tas ir piens, ko nepārdod veikalā tetrapakā"), vai paša lasītas un gatavotas gailenes, kas augušas turpat uz sliekšņa – viņa telts priekšā.
Rumānijā teltī ir piedzīvoti gan rīti, kad pamodies plūdu peļķē, gan aizvadītas naktis, kad skaidri aiz telts sienām dzirdēti rosāmies vilki, lāči un putni, kas nakts klusumā mežā noris ar tādu kā divtik jaudīgāku uztveres un dzirdamības līmeni – šķiet, ka tas putns, kas dīrā savu vakara maltīti, ir vismaz lāča izmēros.
"Ko es daru? Sāku dziedāt – ieslēdzu teltī gaismiņas un dziedu, jo visos gadījumos, kad lāči uzbrukuši cilvēkiem, viņi bijuši situācijā, kad cilvēks ir kļuvis agresīvs vai nejauši nonācis situācijās, kad lācis jūtas apdraudēts, piemēram, kopā ar lācēnu.
Es dziedu, lai nenobaidītu lāci un izklausītos mierīgs un pilnīgi miermīlīgs."
Noteikumi disciplinē atcerēties – šis nav izpriecu gājiens
Pēc smagas bērnībā pārciestas slimības tā atgriezās pieaugušā vecumā, un Emanuēls saprata, ka tikai spēcīgas pārvērtības viņā pašā ļaus atveseļoties.
"Dažkārt nerunāju veselu nedēļu, jo esmu viens pats mežā. Man ir savi noteikumi, atbilstoši tiem es daudz lūdzos, daudz meditēju.
Viens no noteikumiem – ejot gar baznīcu, man jādodas tajā iekšā un tur jāpavada vismaz stunda, skaitot rožukroni. Ikreiz, kad redzu krustu, aizdomājos."
Emanuēls uzsver, ka šie noteikumi disciplinē viņu atcerēties, ka šis nav izpriecu pārgājiens, bet gan svētceļojums.
"Vakar teicu sev, ka pēc divām dienām, ko atpūtos upes krastā, laiks doties ceļā. Pie upes ciema nomalē vietējie romu bērni izbūvējuši sev tādu kā peldbaseinu – no plastmasas, akmeņiem, zariem. Es atpūtos šajā ūdens vannā, nomazgājos, arī apģērbu izmazgāju te. Un nācu vakaros mērcēties, līdz pilnīgas baudas sasniegšanai, kad saule norietējusi un iestājusies nakts. Saule te tiešām ir karsta laikā, kad nelīst lietus. Tāpēc telti uzbūvēju koku ēnā – tā, lai to tik viegli nepamana vietējie peldētāji. Reizēm pat pats nākot uz telti – pat mazāk kā piecu metru attālumā – to uzreiz nepamanu, tik labi esmu noslēpies, pareizāk sakot – noslēpta ir telts."
Rumānijā Emanuēls jau gandrīz mēnesi bauda meža veltes, cilvēku bezgalīgo sirsnību (pat robežsargi, kas viņu aizturēja, pēc tam aicināja viņu pie sevis nakšņot uz vairākām dienām) un nekur nesteidzas.
