Džordža saimnieki Lauma un Gundars Latvijas Televīzijas raidījumam "Ķepa uz sirds" stāstīja: "Viņš bija ļoti brīvs garā un darbībās, viņš nemācēja spēlēties, ēšana viņam bija – kur te ēdiens. Viņš nemācēja pastaigāties. Viņam atvēra durvis un viņš pats gar šoseju skraidīja un pats sevi staidzināja. Viņam tā mijiedarbība ar cilvēku vispār nebija saprotama."
Džordžs pat nezināja, ko nozīmē cilvēka pieskāriens.
"Viņš pat nezināja, kas ir paijas. Sākumā viņš bija auksts kā sālsstabiņš, tad [atklāja] – "ē, šis ir forši, ka mani paglauda". Viņam nebija nospraustas robežas, viņš varēja lēkt un cilvēkam kost. [..] Viņam nebija bremzes iemācītas," klāstīja saimnieki.
Gundars atklāja: "Es viņu pirmajā dienā paņēmu, ievedu dzīvoklī. Mēs izstaigājam, un es viņu palaižu brīvi, un pirmā lieta, ko viņš izdara, viņš ielec dīvānā. Mēs, protams, saprotam, ka viņš testē robežas. Es viņam palūdzu: "Lūdzu, nokāp". Viņš vienkārši skatās – piespied mani. Tā arī ir tā bailīgā sajūta, ka tev jāiet klāt pieaugušam svešam sunim un tev viņš ir jāņem nost. Un jāparāda, ko drīkst un ko nedrīkst."
Brīžiem šķitis, ka suns sekundes laikā tiek nomainīts pret kādu citu.
"Bija tāds klikšķis, un viņam tādas melnas acis, pilnīgi svešs suns, atžirgti zobi. Tu skaidri zini, ka viņš vairs nespēlējas, ka viņam kaut kāds moments, un tev jāsaprot, kā pilnīgi svešam sunim nomierināties. Tas bija ļoti liels darbs nevis ar viņu, bet mums pašiem ar sevi," piebilda Lauma.
Saimnieki nepadevās, konsultējās ar kinologu, meklēja risinājumus, un pamazām kopābūšana tuvojas ideālam. Taču vienu lietu Laumai un Gundaram līdz galam atrisināt tā arī neizdodas – suņa panisku riešanu un gaudošanu, kad tas paliek viens pats.
Džordžs sāk jau satraukties brīdī, kad Lauma un Gundars velk kurpes. Saimniekiem aizverot durvis, Džordžs spēj izturēt tikai dažas sekundes, bet, saimniekiem atgriežoties, viss atkal ir labi, Džordžs nomierinās, paliek kluss un klausa komandām.
Kā iemācīt Džordžam būt vienam
Palīgā pārim devās kinologs un dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs, kurš ieteica Džordžu pirms aiziešanas vismaz 15 minūtes ignorēt. Komanda "vietā" šajā gadījumā nepalīdz, bet tikai paaugstina stresu, jo apstiprina bailes – saimnieki tūlīt ies projām. Bailes var pārvarēt, padarot aiziešanu par rutīnu.
"Tas nozīmē, ka jums to vajag darīt diezgan bieži. Dienas garumā 10 reizes tēlot, ka jūs ejiet prom vai nu pa vienam, vai kopā, bet nekur neiet," viņš skaidroja.
Džordžs redzēs, ka nav pamata satraukumam, ja saimnieki tuvojas durvīm, jo nekas slikts taču nenotiek. "Kad mēs te visi piecēlāmies, viņam jau parādījās stress, viņš saprata – tūlīt būs tā aiziešana. Viņam vajag iemācīties pret to izturēties pilnīgi neitrāli."
Saimnieka rīcība nedrīkst pastiprināt stresu vai akceptēt to.
"Atgriežoties atpakaļ, viņu atkal vajag ignorēt līdz brīdim, kamēr viņš pats nomierinās," skaidroja kinologs. Tas, ka saimnieki sunim pievērsīsies tikai tad, kad viņš būs nomierinājies, liks ātrāk pārvarēt stresu.
Otrais padoms – Džordžu vajag mācīt palikt vienam arī dzīvoklī, kurā ir saimnieks, bet otrā istabā. To Lauma un Gundars jau ir mēģinājuši, un nelieli panākumi šeit ir.
"No sākuma bija, ka viņš pīkstēja un čīkstēja pie durvīm, tagad vai nu vietā vai apguļas pie durvīm, bet lielākoties neprasās iekšā," sacīja Gundars.
Džordžam jāiemāca laiku pavadīt ar kādu nodarbi – lēnas ēšanas bumbu vai intelektuālo rotaļlietu. Noteikti jāizmanto kārumi. Tā kā Džordžs tiek barots reizi dienā, eksperts iesaka to darīt tad, kad suns paliek viens.
"Tad, kad jūs strādājat mājās, atstājiet viņu aiz durvīm, un tad lai viņš tur ēd. Lai viņš iemācās ēst tad, kad jūs neesat ar viņu, kad viņš neredz jūs un nedzird jūs," ieteica kinologs. Tādā veidā palikšana vienatnē Džordžam asociēsies nevis ar stresu, bet arī ar kaut ko ļoti patīkamu.
Tāpat situāciju laiku pa laikam vajag pamainīt – suni atstāt vienu gan vienā, gan otrā istabā, gan virtuvē. Tas nepieciešams, lai Džordžs saprastu, ka var palikt viens visur un nekas briesmīgs nenotiek.
"Ja jūs visu to vingrinājumu darīsiet un redzēsiet, ka mēneša laikā jums ievērojama rezultāta nav, tad varbūt jāpadomā par medikamentiem arī," pamācīja eksperts.
Suņiem ir pieejami arī antidepresanti, kuri noņem stresa sajūtu. Brīdī, kad stress ir mazāks, sunim ir vieglāk mācīties. "Jāsaprot viena lieta – viņš vienmēr dzīvos un darīs tādā veidā, kas viņam dod kaut kādu rezultātu, un, ja jūs varat viņam pievērst uzmanību un paglaudīt tikai par to, ka viņš apguļas savā vietiņā ļoti mierīgi, tad viņš sapratīs, ka tas ir izdevīgi, tas jāatkārto."
Ķepa uz sirds
