Ziemassvētku noskaņu Bebrenes pagastā veido gan krāšņie adventes rotājumi, gan arī siltā tēja un kraukšķīgās piparkūkas. Bet vissirsnīgākie un emocijām bagātākie ir pašu iedzīvotāju dažādie, tomēr tik cieši kopā savītie likteņstāsti par Ilūkstes novadam dāvātajiem vairāk nekā 80 dzīves un darba gadiem, kā arī ģimenēs ievērotajām Ziemassvētku tradīcijām.
“Gan svētu nakti dziedam, gan dzeju skaitām. Arī to seno Ulmaņlaika dzeju par apdegušiem pīrāgiem un rakstītām kamanām. Kāds pašpiko savos mobilajos, ja dāvanas saņemot, aizmirstas, varbūt atkārtoties negribas,” stāsta Bebrenes pagasta iedzīvotāja, skolotāja Valērija Puida.
“Pēdējie gadi jau ir smagāki: no dzīves aizgāja dzīvesbiedre. Pirms trīs gadiem nācās apbedīt dēlu. Bet tā ir dzīve. Dabai mēs pretoties nevaram. Kādreiz svinējām plašākā draugu, kaimiņu, radu lokā. Pēdējos gadus gan vairāk ģimenē,” stāsta Bebrenes pagasta iedzīvotājs, skolotājs Pēteris Skimblis.
Līdztekus ģimeniskām vērtībām Ziemassvētku laikā ilūkstieši lielu vērību pievērš arī kristīgajai un garīgajai pasaulei: apmeklējot baznīcu, kur lūdz par Jēzus Kristus dzimšanu, arī par novada līdzcilvēku labklājību un veselību.
Tāpat gada nogalē ir nozīmīgi akcentēt arī katra ieguldītās pūles sava dzimtā novada attīstībā. Tāpēc par Ziemassvētku tradīciju Ilūkstes pusē kļuvusi arī vietējo iedzīvotāju sumināšana. “Kas ir lielākā vērtība? Kam aug meži? Kam audzējam lopus? Kam kuļam sviestu? Tikai cilvēkam. Tāpēc gribas runāt par Bebrenes pagasta cilvēkiem,” saka Pēteris Skimblis.
“Cilvēkam ir svēta Latvija, kas ir Latvijā piedzimis un izaudzis tais gados, ka Latvijas zeme ir kaut kas svēts, kaut kas liels, tāpat kā Ziemassvētki,” saka Valērija Puida.
Ziemas saulgriežus sagaidot, šķiet, ka Ziemassvētku brīnums slēpjas pašos cilvēkos – mūsu sirdīs un spējā savu mīlestību un labestību dāvāt citiem. Arī Pēteris, Valērija un Dzintra savos dzīves stāstos min pa kādam vēlējumam un piekodina turpmāk domāt tikai par labo, jo tas noteikti ir pirmais solis pretī skaistiem notikumiem un piedzīvojumiem.
