Velo, laiva un māja
Latvijas Radio ar Aigaru Lauzi tikās viņa lauku mājās Smiltenes novada „Zeltiņos”. Lauku mājās iekārtotajā darbnīcā jeb, kā Aigars saka, studijā ir skatāma veloamfībija „Z- Tritons”. Aigars ir gatavs nodemonstrēt, kā tā var pārtapt no velobraucamā par laivu un nakts mājām ceļotājam.
“Tā kā trīs vienā. Tā ir pavisam maziņa mikromāja diviem cilvēkiem. Kravas velosipēds, elektrisks, arī var tur divi, trīs cilvēki sasēsties. Ja sākotnēji likās, ka tas produkts ir tādam kā man “crazy”, tad tagad tas ir ģimenes [braucamais]. Un tagad tā interese ir arī Vācijā, ka ģimenes grib braukt pie mums rudenī, tiklīdz Covid-19 [beigsies], robežas atveras un braukt pie mums īrēt. Tā visa doma par distancēšanos un būšanu pie dabas jau bija jau arī pirms tam aktuāla, Covid-19 vienkārši ir tagad vēl vairāk uzsvēris to, ka ir kaut kāda atgriešanās pie vērtībām, pie dabas,” saka Aigars.
Veloamfībijas prototips jau ir izmēģināts gan sauszemes ceļos, gan arī ūdenī. Tas ir aprīkots ar daudzām ceļošanai nepieciešamajām lietām.
Aigars stāsta par tām: “Ir gaismas, ir taure, pagriezieni, tad vislabākā lieta ir elektromotors, es ieslēdzu, un rats griežas. Šī, piemēram, ir mūsu suņa Kobes sēdvieta. Produkts ir “zaļš”, aprīkots ar sešiem saules paneļiem.”
Ideja radās ceļojot
Bet ideja par šāda transporta līdzekļa izveidi Aigaram radās, vēl esot pasaules ceļos. Viņš četrus gadus ar velosipēdu veica 30 000 kilometrus no Londonas līdz pat Tokijai.
Pasaulē redzētais bija galvenais rosinājums veidot veloamfībiju.
“Redzot Dienvidaustrumāziju, redzot, kas notiek pasaulē, pārapdzīvotību Āzijā. To, ko visu es uz tā riteņa redzēju, kaut kādā ziņā tas negatīvais aspekts arī radīja papildus vēlmi radīt kaut ko, kas adresē arī mūsu pasaules problēmas. Tāpēc sapratu, ka tās nav vienkārši amfībijas, bet Noasa šķirsts. Iedomājamies – plūdu skartas kaut kādas teritorijas. Man draugi sūta [ziņu] no Džakartas Indonēzijā, ka (..) pilsētā cilvēki varētu braukt uz darbu ar kaut ko šādu, kas paredz gan dzīvošanu, gan pārvietošanās līdzekli,” stāsta Aigars.
Pagājuši trīs gadi, un šķietami neiespējamā iecere ir īstenojusies, apvienojot velosipēdu, laivu un arī māju vienā veselumā.
Bez šaubām
Palīdzējuši arī daudzi paziņas, draugi, bet galvenais palīgs un atbalstītāja ir dzīves biedre Lija.
Viņa atzīst, ka ir vienkārši jānotic arī, ja ideja sākotnēji šķiet visai dulla: “Nedrīkst būt šaubu vispār, jo, protams, tādi unikāli projekti, ja tu nošaubies, tad tur viss saļogās.”
To apliecina arī Aigars: “Tandēms mums ir ļoti spēcīgs, mēs reāli esam kā riteņa tandēms: tajā brīdī, kad viens palaiž kājas vaļā no riteņa tandēma, tur viss saļogās. Ja ar Lijas spēku kaut kas saļogās, tur ir čau.
Tieši tas, ka Lijai nekad nav bijušas ne kripatiņas šaubas par to, ko mēs darām, man tas ir bijis nenormāls spēks.”
“Ir idejas un ir jādara, tev pašam ir jātic un vajag, lai ir domu biedri, kas tev tic. Vai tā ir ģimene, vai tie ir draugi, vai kaut kādi cilvēki. Vienkārši ir jādara, ir jākustas, arī tad, kad tev liekas, ka spēka vairs nav, bet vienmēr cilvēkam vēl kaut kādi 10-15 procenti ir, kurus tu sāc tērēt un tev tā enerģija rodas un tas ritenis aiziet,” saka Lija.
Sākt ražot Latvijā
Šobrīd, kad Aigars var jau iepazīstināt ar veloamfībijas prototipu, par to arī radusies plašāka interese. Tātad jādomā par ražošanu, bet šajā ziņā bez investīcijām neiztikt.
Aigara sapnis ir, ka to varētu īstenot tepat Latvijas uzņēmēji: “Mēs varētu sadarboties ar kādu ražotāju Vācijā, vai kur šobrīd ir interese, vai kur citur, kas mums mūsu vietā atrisina kādas problēmas. Bet, protams, lielais sapnis ir, ka mēs paši varam ar to tikt galā. Latviešu uzņēmēji var uztaisīt mums korpusu, latviešu ražotāji var sametināt mums smuki rāmi, un mēs paši nodarbojamies ar komplektāciju, ar elektronikas saslēgšanu, marketingu un pārdošanu. Nu, tas ir ideālais stāsts.”
Aizvadītie trīs gadi pēc pasaules apceļošanas ir rezultējušies ne tikai ar ieceres īstenošanu par veloamfībiju, bet daudz paveikts arī, lai jaunu elpu iegūtu vecvectēva mājas. “Vecvectēvs to ir uzcēlis, 1909. gadā nodota. Tika uzcelta kā vasaras māja firstam Līvenam, viņš pats te nekad neatnāca dzīvot un atdeva par labu darbu manam vecvectēvam, kurš cēla Smiltenes slimnīcu. Viņš tā kā namdaris bija firstam Līvenam.
Un, lūk, es jau ar nekad tā nebiju domājis tā kā īsti atgriezties, es biju domājis - kādā metropolē palikšu un taisīšu savas amfībijas
Japānā vai Ķīnā, vai kaut kur, bet tad, kad Malaizijā vai Mjamā biju, es sapratu - nu jā, kāpēc kaut kur citur, kāpēc ne šeit,” stāsta Aigars.
Sarunas laikā Aigars to uzsvēr vairākkārt, ka tieši pasaules apceļošana un pasaules pieredze ir bijis pamats, lai atgrieztos un īstenotu idejas, kuras arī bez veloamfībijas viņam netrūkst.
