Spontānās un avantūriskās idejas vaininieks ir neliels ciemats Peloponesas pussalā – Arhangelos, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „ercenģelis”. Vienu nedēļu izbaudījusi Rodas salas viesmīlību, otrajā ciemošanās nedēļā Dace kopā ar draudzeni un viņas vīru devās apskatīt Peloponesas pussalu. Pusdienot viņi izvēlējās kādā restorānā, kas atradās jūras malā Arhangelos ciematā. Maltītes laikā latviete ieminējās, ka viņai vieta ļoti patīk un viņa varētu tajā arī strādāt. Restorāna saimnieks to dzirdēja un piedāvāja darbu. „Draudzenes vīrs ir grieķis un nesaprot latviešu valodu, tāpēc mēs savā starpā sarunājāmies angliski,” lsm.lv paskaidro Dace.
„Piezvanīju mammai, viņa manu lēmumu atbalstīja, un jau nākamajā nedēļā sāku darbu.
Atpakaļceļam nopirktā lidmašīnas biļete tā arī palika neizmantota, un dzīvoju Grieķijā nu jau piecus gadus,” atceras Dace.
Restorānā jauniete nostrādāja deviņus mēnešus. „Biju smaidīga, čakla un komunikabla. Pelnīju daudz naudas, jo klienti vienmēr atstāja dzeramnaudu, reizēm pat 50 eiro.
Bieži vien vietējie iedzīvotāji zvanīja un jautāja, vai es strādāju, un teica, ka ieradīsies pusdienot tikai tādā gadījumā, ja viņus apkalpošu,” savā pieredzē dalās Dace.
„Darbs sākās deviņos no rīta. Strādāju līdz diviem pēcpusdienā. Pēc tam divas stundas bija brīvas. Tās izmantoju, peldoties jūrā un sauļojoties. Un tad gāju atpakaļ uz restorānu un strādāju līdz pulkstens vieniem vai diviem naktī. Bieži vien restorānā tika rīkoti dažādi pasākumi, piemēram, kāzas vai kristības, tad strādāju ilgāk, dažreiz līdz četriem rītā," par pirmo darba vietu Grieķijā stāsta jauniete.
Lai arī jaunā dzīvesvieta bija ļoti skaista un tieši blakus jūrai, latviete atzīst lsm.lv, ka sākotnēji ir bijis emocionāli grūti. Pietrūcis savas ģimenes, draugu un dzimtenes. Arī grieķu valodu Dace nezināja un pirmajos mēnešos ar darba devējiem un viesiem sarunājās angliski. Bijuši brīži, kad gribējies visam atmest ar roku un braukt atpakaļ uz Latviju, taču viņai ļoti patika grieķu dziesmas - tās klausoties, Dace iemācījās grieķiski runāt un vēlāk pašmācības ceļā arī lasīt un rakstīt. Lēnām ieguva jaunus draugus, pārvarēja valodas barjeru un kļuva vieglāk.
„Kā jau visos piejūras ciematiņos, kad beidzas tūrisma sezona, darba ir mazāk, tāpēc vienu dienu, kad runājāmies ar saimnieku, viņam ieminējos, ka gribētu aizbraukt uz Atēnām. Ja izdosies sameklēt kādu darbu, tad ziemas mēnešus vēl labprāt Grieķijā paliktu, bet tad nu gan vasarā braukšu atpakaļ uz Latviju,” Dace stāsta lsm.lv par to, kā no Arhangelos ciemata nokļuva galvaspilsētā:
„Tā nu sagadījās, ka tieši tajā brīdī restorānā pusdienoja mans tagadējais saimnieks un viņa sieva.
Viņi vaicāja, vai es būtu ar mieru aizbraukt uz Atēnām apskatīties viņu ziedu veikalu un, ja man patīkot, palikt pie viņiem strādāt, jo viena meitene ejot projām no darba. Tā nu es aizbraucu uz Atēnām. Man ziedu veikals patika. Citiem es arī patiku un tādā veidā tiku pie jauna darba. Vasarā gan restorāna saimnieks gribēja, lai atgriežos pie viņa, taču ziedu veikala īpašnieks mani nelaida projām.”
Sarunas laikā Dace piemin, ka, dzīvojot šajā valstī, ievērojusi, cik ļoti atšķirīgi ir uzņēmumu īpašnieki Latvijā un Grieķijā: „Latvijā boss piebrauc pie veikala, iekasē naudu un aizbrauc. Grieķijā gan pirmajā darba vietā, gan arī pašreizējā un citos uzņēmumos strādā visa ģimene – vecāki un viņu bērni. Brīvdienu nav. Pat Jaungada pirmajā dienā veikals ir atvērts. Arī es strādāju bez brīvdienām, taču, ja ir kāda nepieciešamība, varu neierasties darbā. Piemēram, autovadītāja apliecību ieguvu Grieķijā. Teorētiskās un praktiskās nodarbības un arī eksāmeni notika darba laikā, taču man nebija problēmu sarunāt brīvu.
Arī tad, ja atbrauc ciemiņi, ir iespējams ātrāk aiziet no darba vai paņemt kādu brīvdienu.”
Ziedu veikals tiek atvērts pusdeviņos no rīta, bet Dace darbā ir pirmā jau pēc pulksten septiņiem, pagatavo kafiju un arī brokastis ēd darbā. Veikalu slēdz pulksten astoņos, parasti to dara Dace. Uz jautājumu par to, vai šāds ritms, kad nav laika privātajai dzīvei, netraucē, viņa lsm.lv atbild: „Iepriekš man tāds dzīves ritms tieši patika. Gribēju strādāt, strādāt un strādāt. Tagad gribētu vairāk laika pašai sev un arī atpūtai, tomēr vēl pagaidām tas netraucē. Man patīk strādāt, bet patiktu arī atpūsties, izbaudīt dzīvi un aizbraukt kādā ceļojumā.
Ļoti iespējams, ka kādā brīdī privātas dzīves trūkums sāks traucēt.
Mana mamma saka, lai atgriežos Latvijā. Kura mamma gan negrib savu bērnu sev blakus? Viņa vēlas, lai atrodu kādu labu vīrieti un apprecos, bet es mammai atbildu, lai sapņo tālāk.”
Par savas nākotnes plāniem Dace vēl nav īsti pārliecināta. Viņa vēlas kādas pārmaiņas, tāpēc maijā dosies uz Latviju, bet pēc tam... tālāk jau ir neskaitāmi varianti. „Iespējams, ka atpakaļ uz Grieķiju vairs nebraukšu. Iespējams, ka vasaras sezonu nostrādāšu un pavisam braukšu projām tikai rudenī. Iespējams, ka mēģināšu atrast darbu Vācijā. Iespējams, ka palikšu Latvijā,” Dace dalās savās pārdomās, „Grieķijā pirms pieciem gadiem bija gan vairāk darba, gan naudas, bet es gribu vēl dažādas iespējas īstenot savā dzīvē. Jaunas dzīvesvietas meklējumi un valodas apgūšana mani nebiedē. Tā nav problēma. Esmu jau arī ar savu saimnieku runājusi par to, ka vēlos braukt projām, viņš joprojām cer, ka izdosies mani atrunāt, bet kādus labumus, kas mainītu manas domas, man var piedāvāt? Šobrīd dzīvoju dzīvoklī, kas pieder veikala īpašniekiem un par to neko nemaksāju, arī par elektrības un ūdens rēķiniem man nav jālauza sava galva. Par ēšanu nav jāuztraucas, jo ar pusdienām nodrošina darba devējs. Ņemot vērā veikala apgrozījumu un visus izdevumus, nedomāju, ka iespējams liels algas paaugstinājums. Iespējams, varētu man piešķirt vienu vai divas brīvdienas,
tomēr vēlme pēc pārmaiņām ir spēcīgāka par divām brīvdienām.”
Darbs nav vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki izvēlas aizbraukt no dzimtenes, visbiežāk nākas sastapt cilvēkus, kuri pārceļas uz dzīvi ārzemēs mīlestības dēļ, taču par vienīgo un īsto lielisko grieķu vīrieti Dace tik pasmejas. Ja jau neesot satikusi visu šo gadu laikā, tad pa ceļam uz lidostu noteikti nesatiks, un piebilst, ka grieķi salīdzinājumā ar latviešiem ļoti vēlu dibina ģimenes. „Latvijā jaunieši jau divdesmit gadu vecumā ir precējušies un kļuvuši par vecākiem. Grieķi vairāk izbauda dzīvi. Vīrieši par kāzām sāk domāt ap 40 gadiem, sievietes pēc 30. Jaunā līgava, kurai ir 38 gadi, nav nekāds retums Grieķijā, turklāt agrāk grieķi nemaz tā nevarēja izvēlēties savu dzīvesbiedru, jo tēvs un māte bija tie, kuri noteica, ar ko viņu meita vai dēls precēsies. Ģimeni veidoja nevis tāpēc, ka mīlēja otru cilvēku, bet redzēja, ka viņš ir labs raksturā,” lsm.lv atklāj Dace.
„Latvijā par tādām tradīcijām lasām vēstures grāmatās, bet esmu dzirdējusi, ka vēl šobrīd Grieķijā kalnu ciematos pieturas pie šīs tradīcijas.
Un vēl, kas man šķiet interesanti, ir fakts, ka tradicionāli par kāzām ir jāmaksā sievietes ģimenei.”
Dacei patīk skaistā Grieķijas daba un atsaucīgie cilvēki, taču nepatīkamas emocijas rada politiskā situācija. „Valstī ir nenormāli nodokļi, grieķi nav spējīgi tos nomaksāt, tāpēc arī ir tik liels nodokļu nemaksātāju skaits. Grieķijā ģimenēs ir tāda situācija, ka
tēvs finansiāli atbalsta savus bērnus, kuri ir vecāki par 40 gadiem, jo viņi paši nespēj sevi uzturēt.
Nodokļi par automašīnu un nekustamā īpašuma nodokļi ir nesamērīgi augsti. Ja tev pieder īpašums, nav iespējams nomaksāt par to visus nodokļus, turklāt Grieķijā ir kāds jocīgs likums, ka ir jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis par gaisu. Tas nozīmē, ja tu uz apbūves gabala, kas paredzēts septiņstāvu mājai, esi uzbūvējis trīsstāvu māju, tev ir jāmaksā nodoklis arī par neuzbūvētajiem stāviem. Saņemot elektrības rēķinu, par patērēto elektroenerģiju ir jāmaksā mazāk, kā ir nodokļi. Piemēram, par patērēto elektroenerģiju aprēķina 40 eiro, nodokļi ir 50 eiro un kopējais rēķins sastāda 90 eiro, turklāt elektrības rēķins ir nevis par vienu kā Latvijā, bet par trīs mēnešiem. Ja man no savas algas būtu jānomaksā visi rēķini, es jau pirms četriem gadiem būtu neatskatoties aizbraukusi atpakaļ uz Latviju,” saka Dace Pūre.
