Savējie no ārzemēm
Mūsu valsti veido arī cilvēki, kuri dzimuši citviet, bet te jūtas kā mājās un no ārzemniekiem Latvijā kļuvuši par iekšzemniekiem. Sarunās skaidrojam, kā Latvijā jūtas par šejieniešiem kļuvušie ārzemnieki.
Cik ilgi tu esi Latvijā, un kā tu te nokļuvi?
Esmu Latvijā kopš 2020. gada. Ar draugu ceļojām pa Eiropu, tad sākās Covid-19 pandēmija, sapratām, ka ceļošana uz kādu laiku jāpārtrauc. Bija liela neziņa, haoss. Domājām, ko darīt. Izdomājām, ka jātiek pēc iespējas tālāk no notikumu epicentra. Tieši tajā brīdī bijām Spānijā, kur gāja traki. Izvēlējāmies Latviju, jo cerējām, ka līdz Latvijai vīruss neatnāks. Un arī dzīvošanas izmaksas likās ļoti piemērotas mums. Lielbritānijā mēs noteikti nevarētu atļauties dzīvot savā mājā. Tur ir jābūt miljonāram, bet te iespēju ir daudz. Dzīvojam starp Ludzu un Rēzekni. Blakus ir tikai daži kaimiņi.
Vai jūs zināt savus kaimiņus?
Jā, protams, zinām un komunicējam ar viņiem. Te bez tā nevar iztikt.
Vai tev nepietrūkst pilsētas, kultūras?
Man patīk Latvijas zaļums. Te ir tik daudz skaistu un neskartu mežu, pļavas, upes. Tādu zaļumu citur neesmu redzējusi, tāpēc arī mēs dzīvojam ārpus pilsētas. Kultūras man tā īpaši nepietrūkst, bet reizēm ar draugiem aizbraucam uz Rīgu vai kādu citu pilsētu.
Man patīk tas miers un klusums. Te es varu dzīvot pilnīgi savādāk. Te ir cits ritms. Viss notiek savādāk.
Kas tevi visvairāk pārsteidza, kad atbrauci uz šejieni?
Pirmā lieta bija meži. Tie plašumi un zaļums. Pilnīgi visur! Citur tā nav, un jums tas būtu jāsaglabā.
Vai ir kāds ēdiens, kas tev ļoti garšo, kas ir tikai Latvijā?
Esmu daudz ceļojusi un daudz ko pagaršojusi, bet nekad nebiju ēdusi tādu biezpienu, kāds ir šeit. Vispār te ir ļoti daudz biezpienu veidu un dažādi produkti no biezpiena, kas mums bija nepierasti. Man mīļākais ir "Kāruma" sieriņš ar karameļu garšu. Tas ir dievīgs! Kad stāstu saviem draugiem, radiem par to, neviens man netic un ir šokā, ka kaut kas tik jocīgs, salds un no biezpiena var būt tik garšīgs!
Ja tev vajadzētu rakstīt apsveikuma kartīti Latvijai, ko tu tur rakstītu?
Daudz dzimšanas dienu Latvijai!
Ja tev būtu iespēja mainīt Latvijā kādu likumu, ko tu mainītu?
Kā jau teicu, es neesmu pazīstama īpaši ar Latvijas likumiem, bet man liekas, tiešām vajag mainīt likumus, kas ir saistīti ar civilo attiecību reģistrēšanu un viendzimuma pāru attiecību legalizēšanu. Es domāju, ka tas dotu jaunu identitāti Latvijai, tas palīdzētu nošķirt Latviju no tās daļas, pie kuras tā piederēja agrāk un ar ko to vēl saista daudzi par spīti tām briesmīgajām izdarībām, ko tā veic.
Kad kāds kaut ko jautā par Latviju, kas ir pirmā lieta, kas ienāk prātā?
Es teiktu, dodiet tai iespēju! Tā nav tāda, kā jūs domājat! Cilvēkiem vēl joprojām liekas, ka tā ir iesprūdusi vecajos laikos, bet tā ir tālu nākotnē, daudz tālāk, nekā citiem patiktos domāt.
Daudzi cilvēki saka, ka grib pārvākties uz laukiem, bet ir daudz dažādu problēmu, neatrisināmu lietu...
Mans skatījums uz dzīvi ir tāds: lai kādu dzīves stilu es izvēlētos, tur būs kādas problēmas, tur būs sarežģījumi, tur būs lietas, ar ko būs jātiek galā. Ir tikai jādomā, vai vēlos saskarties ar šīm problēmām vai ar tām problēmām. Protams, ir vieglāk izvēlēties lietas, pie kurām jau esi pieradis, bet ir labi arī domāt, ka tu vari tikt galā arī ar citām likstām, un es domāju, ka tas būs tā vērts!
Visa dzīve taču ir pilna ar problēmām, ar sarežģījumiem, kas ir jārisina. Es domāju, ka tā vienkārši ir izvēle – tās problēmas man patīk labāk par citām!
Kā citi reaģēja uz to, ka tu pārvācies uz šejieni, uz lauku māju "nekurienes" vidū?
Kad es sākumā pārvācos uz šejieni, man jautāja, kurā skolā es mācos, kurš no vecākiem ir latvietis, mani neviens neuzskatīja par britu, visiem likās, ka dziļi apakšā es esmu dzimusi latviete, ka dzīvoju, visticamāk, savas vecmāmiņas vecajā mājā. Bet es uzaugu Lielbritānijā. Mani vecāki un vecvecāki nedzīvoja šādu dzīvi, tās nebija viņu tradīcijas.
Man šis ir interesants un pavisam alternatīvs veids, kā dzīvot, kā būt, kā atklāt sevi. Tas ir veids, kā varu savādāk paskatīties uz pasauli, jo, dzīvojot tā, kā mani vecāki, es noteikti neko līdzīgu nepiedzīvotu.
Ko tev vēl liekas svarīgi piebilst par Latviju?
Latvija vēl tikai meklē sevi, tā turpina augt, tā vēl ir valsts bērnu autiņos, tā vēl meklē savu identitāti. Ir daudz cilvēku, kas gribētu redzēt šo potenciālu piepildāmies, un ir interesanti redzēt, kur tas viss ved. Ir svarīgi arī redzēt visas tās lietas, kuras tu gribētu mainīt un saprast, ka tās var mainīt. Un tā nav tikai tukša kritika. Bet šīm lietām ir vajadzīgs laiks. Un vēl nav pagājis tik ilgs laiks.
Tāpat kā cilvēki aug, attīstās un meklē savu vietu pasaulē, tāpat arī Latvija kā cilvēku kopums vēl aug un meklē savu ceļu un vietu, un, man liekas, tas ir tas, kas padara Latviju par tik interesantu vietu, kam noticēt, tāpēc ka tai ir iespēja izvēlēties savu nākotni, sev vēlamo iznākumu, kas tā vēlas būt un kā citi to redzēs no malas.
