Pārbaudīties, nepārbaudīties? «Diagnoze vēzis» 5. dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Sēžu Anglijas onkoloģes kabinetā cerībā, ka tūlīt mani nosūtīs uz datortomogrāfiju, taču daktere krata galvu. Kā tā? Nu, tur tāpat nevarēšot neko pateikt, un man jau redzama vēža tāpat pēc operācijas nebija. Bet kā tad viņa zina, ja pēc operācijas datortomogrāfiju netaisīja? Daktere tik parausta plecus un sola, ka skatīsies pēc trīs mēnešiem. Ja pēkšņi parādās kādi simptomi, tad lai nāku ātrāk. Kādi tieši simptomi? Nu, visādi...

Iepriekš Ilzes Kalves dienasgrāmatās: 

Jāprasa meitai. Jaunās dakteres, bijušās kursa biedrenes, ir jautra un absolūti traka kompānija, ja salaiž kopā, tad efekts gluži kā pēc viesuļvētras. Taču meitenes ir gudras, pat ļoti, turklāt katra savā nozarē. Tā nu mans mājas konsīlijs izdomā, ka, davai, jātaisa PETs, tas labāks, universitātē esot teikuši. Izmēģinājusi gan nav neviena, pēc tam lai pastāstot, kā gāja.

Prasu vēl dažiem dakteriem, cits saka, ka vispār neko nevajag, cits, ka labāk parasto datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi, cits, ka PETu vislabāk. Katram savs pamatojums, pie tam ļoti sakarīgs pamatojums. Beigās tomēr nolemju, ka jātaisa PET/CT – pozitronu emisijas tomogrāfija un datortomogrāfija, kas ir divi izmeklējumi vienā, tiek izmeklēts viss ķermenis, jo metastāzes – jauni vēža perēkļi - var būt jebkur. Vienkārši runājot, ķer vēža šūnas ar cukuru, pie tam var pamanīt pat ļoti mazus veidojumus. Dārgi gan, gandrīz 1300 eiro, plus lidojumi uz Latviju, dažādi papildu izdevumi. Prasu Krisam, ko darīt, viņš atkal – vai pozitīva atbilde mani nomierinās? Jā, noteikti nomierinās, vismaz uz kādu laiku! Nu tad nav ko domāt, jātaisa.

Vistas fileja ar zaļiem gurķiem un auzām

Jau pusnakts, esmu pabeigusi reģistrēšanos lidojumam, pēc dažām stundām jāceļas, lai dotos uz Londonas Lūtonas lidostu, kas atrodas divu stundu brauciena attālumā. Getvikas lidosta gan būtu daudz izdevīgāk, taču "Airbaltic" biļešu cenas, pērkot dažas nedēļas pirms lidojuma, ir neiedomājamas, lētāk no Londonas aizlidot uz Ņujorku, ne Rīgu. Esmu arī nedaudz apvainojusies, jo vasaras sākumā, zvanot un jautājot par rezervētajām biļetēm, ko ķīmijterapijas dēļ izmantot nevarēju, "AirBaltic" nepapūlējās painformēt, ka varu atgūt nodokļus. Galu galā arī 80 eiro ir nauda, ja jāzaudē teju 400!

Taisos jau iet gulēt, bet tad atceros par "Wizzair" iekāpšanas karti - protams, atkal esmu reģistrēta kā vīrietis! Pukojos un vēlreiz pārbaudu savu profilu, tur joprojām esmu sieviete. Zinātāji saka, ka nav jēgas satraukties, sistēmas kļūda labi zināma, neviens par iekāpšanas kartē norādīto dzimumu neliekoties ne zinis.

Lidostā agrā rītā garu garās rindas un kultūršoks, nākas likt lietā sen aizmirstos elkoņus. Viesstrādnieki brauc mājās, no daudziem nes pēc alkohola. Drošības pārbaudē liek noņemt cepuri, nedaudz samulst, ieraugot, ka man nav matu.

Ilze Kalve
Ilze Kalve

PET/CT ne tikai daudz maksā, tam arī vajag īpaši gatavoties. Divas dienas iepriekš jāatturas no fiziskām aktivitātēm, dienu iepriekš arī ēšanā pamatīgi ierobežojumi, ir garš saraksts ar to, ko nedrīkst, tā arī netieku gudra, ko drīkst. Zvanu uz klīniku, beigās sanāk, ka var vistas fileju ar zaļiem gurķiem un auzām.

Paskatos, ko par gatavošanos PET/CT saka angliski, tur atšķiras gan diēta, gan tas, cik ilgi pirms izmeklējuma nevar ēst. Mūsējie saka, ka 12 stundas, ārzemnieki, ka sešas. Zvanu uz klīniku, prasu, kāpēc tā, jo aparāts tas pats. Izrādās, ka mums noteikumi stingrāki, jo tā „esot drošāk”.

No rīta, izbadējusies un kafiju nedabūjusi, ierodos klīnikā ļoti laicīgi, jo līgumā rakstīts, ka nokavēšanas gadījumā izmeklējums tiek atcelts un nauda netiek atmaksāta. Līdzi jāņem ērtas drēbes bez plastmasas un metāla daļām, esmu atradusi meitas skapī rakstainus legingus, spalvainu džemperi un rūtainas vīriešu čības, pārģērbjos un secinu, ka ir drusku pēc ķēma. Pēc ilgās gaidīšanas iznāk klīnikas vadītājs, atvainojas un paziņo, ka šodien izmeklējumu nebūs, jo kompjūters salūzis. Sarunājam, ka mani varēs ielikt piektdienā, taču sestdien jau agri lidmašīna atpakaļ uz Angliju. Tas nozīmē, ka atkal jābadojas, atkal vistas fileja ar gurķi un auzām.

Vai tagad spīdēšu?

Piektdienas rītā 271. maršrutnieks nemaz nedomā apstāties, neesot vietu, kaut neizskatās īpaši pilns. Nākas ķert taksi, "Bolt" taksometra vadītājs kā tāds anglis sēž pie atvērta loga. Palūdzu, vai nevar logu aizvērt, jo man ļoti īpašs izmeklējums, tur nedrīkstot dabūt aukstumu, jo tad var dot nepareizu rādījumu. Taksists pati laipnība, protams, varot. Un aiztaisa labi ja par centimetru. Lūdzu, vai tomēr nevarētu aizvērt, man pūš, man tas izmeklējums utt. utjp. Jā, jā, var un atkal tīri simboliski piever to logu. Saņemos un prasu trešo reizi, atkal nekā. Metu kaunu pie malas, ņemu džemperi ārā no somas un tinu apkārt galvai. Taksists jocīgi pablenž atpakaļskata spogulī, bet pēc brīža tomēr logs gandrīz ciet.

Šoreiz kompjūters strādā, māsiņa ar ietrenētu roku ieliek katetru vēnā. Īpašā telpā radiologa uzraudzībā no lielas metāla kastes tiek ievadīts radioaktīvais šķīdums, radioloģe tikmēr izmūk pa durvīm ārā. Drusku neomulīgi, kaut zinu, ka tā radiācijas deva, ko saņemšu, nav bīstama. Pēc tam atpakaļ uz palātu, runāt nedrīkst, telefonu bakstīt nedrīkst, jo atkal šķīdums ne tur var uzkrāties.

Pēc stundas jādodas uz pašu izmeklējumu. Tomogrāfs kā jau tomogrāfs, trakākais ir gulēšana vienā pozā veselu mūžību, jo grūti noturēt rokas virs galvas nekustīgi, bet grozīties nedrīkst. Klaustrofobijas man nav, domāju par to, kādas kūkas un kur ēdīšu vēlāk. Kad viss beidzies, darbinieks atnāk izmērīt radiāciju, jo no rīta lidostā varētu vajadzēt izziņu no klīnikas, ka neesmu bīstama apkārtējiem.

Prasu, vai tagad spīdu? Kungs nosmej – ja ir tik traki, ka spīd, tad vairs ilgi spīdēt nav atlicis.

Tagad varu ēst visu, ko var apēst, "Alfā" izklaides nolūkos pabaidu tautu ar savu pliko pauri. Pavisam vēlu atceros, ka tak jāiečekojas agrajam lidojumam, un gandrīz ķeru sirdstrieku, jo "Wizzair" rāda, ka rezervācija neeksistē. Mēģinu vēl un vēl, un nekā! No meitas datora izdodas ielogoties, taču iekāpšanas karti nedod, esot jāpiesakās lidostā reģistrācijā.

No rīta taksometra vadītājs dara to, ko naktī acīmredzot dara lielākā daļa Rīgas taksometru vadītāju – nesas kā autosacīkstēs, ainav skaidrs, ar ko sacenšas, laikam pats ar sevi. Mauc pa vidu joslām un pie reizes paspēj lasīt un atbildēt īsziņas mobilajā telefonā.

Lidostā izrādās, ka aviokompānija pārdevusi lielāku skaitu biļešu nekā vietu lidmašīnā. Varbūt vēloties lidot ar nākamo reisu? Iedošot kompensāciju. Nē, nevēlos! Tad lai ejot uz iekāpšanu un gaidot, būs vieta vai nebūs.  

Drošības kontrolē, protams, palūdz noņemt cepuri, jānovelk arī botas, grib redzēt, vai nav jostas. Man nav žēl, lai skatās uz manu pliko pakausi un operācijas rētu pa visu vēderu. Sapīkusi sēžu pie iekāpšanas, bez manis vēl viena kundze palikusi bez vietas. Beigās izrādās, ka mums vietas atradušās, iekāpjam pēdējās. Vai tiešām aviokompānijas nevar saskaitīt pārdotās biļetes un jēdzīgāk plānot pasažieru plūsmu?

Nākamajā nedēļā atnāk PET/CT atbilde - redzama vēža nav. Arī tradicionālajās asinsanalīzēs vēža marķieri pamatīgi nokritušies, un galu galā - Parīzes ISET testā nav pat vienas cirkulējošas vēža šūnas. Ik pa brīdim strīdos ar sevi par to, ka ir izcili muļķīgi baidīties brīdī, kad viss ir labi. Atliek turēt īkšķus un gaidīt, kas būs pēc pusgada, gada... Ja pēc pieciem gadiem neatgriezīsies, tad jau diezgan droši, ka nekas vairāk nebūs. Vēl gan jāsagaida BRCA gēna mutācijas tests, ja tur ir, tad prognoze nav tik saulaina.

Tīģera stils

Vai sieviete ar ļoti īsiem matiem izskatās vairāk respektējama? Londonā jāfilmē militārās tehnikas izstāde ar mūsu ražotāju piedalīšanos, oficiālajā reģistrācijas lapā īpaši pieteikts, ka dreskods vai nu militārais, vai biznesa, tādēļ man šodien pelēks bikškostīms. Drusku par lielu, jo pa šo laiku esmu novājējusi. Vairākas reizes kungi uz ielas laipni palaiž pa priekšu, laikam izskatos ļoti slima. Bet nē, skatloga atspulgā ieraugu striktu biznesa lēdiju, tas ir, sevi. Mati paaugušies līdz 1 cm garumam, sen jau nav retu saru kā pēc ķīmijterapijas, drīzāk tāda pabieza suņa vilna. Krāsaini pleķaina, ko Kriss dēvē par tīģera stilu, jo pirms brīža ar hennu nokrāsoju rižus. Man liekas, tā bija Krisa ideja, bet Krisam liekas, ka mana, taču vismaz abi esam vienisprātis, ka laba tā ideja noteikti nebija.

Projekts "Diagnoze vēzis"

Projekta "Diagnoze vēzis" mērķis ir valstiskā līmenī aktualizēt pastāvošās problēmas onkoloģisko slimību diagnostikā un ārstēšanā, lai ilgtermiņā varētu panākt savlaicīgu, modernu un kvalitatīvu onkoloģijas pacientu ārstēšanu Latvijā. 

Londonā vējains, īsie mati galvu nesilda nemaz, tādēļ uzlieku līdzpaņemto cepuri. Nu vairs neviens pa priekšu nelaiž. Esmu atsākusi filmēt, pagaidām gan ar iespējami vieglāko tehniku, cenšoties ierobežot filmēšanas laiku. Pēc ķīmijterapijas mēdz būt nogurums, kas ilgst mēnešiem. Kopš pēdējās reizes pagājuši trīs mēneši, tagad vājums uznāk tikai pie lielākas slodzes, bet tad ir tā, ka uzreiz vajag apsēsties.

Līdz vēža diagnozei nezināju, kā tas ir – vājuma brīdis, jo vismaz pēdējos 20 gadus kā veca mēbele teju katru vakaru Rīgā dzīvojos pa sporta kluba grupu nodarbībām vai svaru zāli, savukārt pēdējos gados Anglijā vienatnē pa mājām ar veselu kaudzi dažnedažāda ekipējuma – stepa solu, lielo bumbu, svaru stieni, dažādu veidu hantelēm, gumijām utt. Kā reiz teica treneris Rīgā, tad jāpērk trenažieri, no kuriem viegli noslaucīt putekļus. Taisnība, liela daļa tiešām krāj putekļus, piemēram, lecamaukla, neesmu nekāda varde, lai katru vakaru lēkātu.

Šausminos par savu vārgumu, bet neko citu jau nevar gaidīt, jo kopš aprīļa operācijas nācās saudzēt sagrieztos vēdera muskuļus, ilgi nedrīkstēju neko celt, nemaz nerunājot par vingrošanu. Tagad, piecus mēnešus pēc operācijas, ķirurgs ļauj jau 5 kg. Super, vai katrā rokā? Dakterim nemaz neliekas smieklīgi. Es arī neatzīstos, ka jau nākamajā nedēļā pēc operācijas lidoju no Latvijas uz Angliju ar 5 kg smagu mugursomu viena pati. Toties esmu klausījusi daktera ieteikumam staigāt, sākot jau no pirmās pēcoperācijas dienas.

Mājā būs jāmaina paklāji, esmu iestaigājusi taciņas, katru dienu stundām riņķojot no viena gala uz otru. Uz rokas pulkstenis ar soļu skaitītāju, viens riņķis pa dzīvokli apmēram 40 soļi, beigās jau dienas norma 7 – 8 km, kas ir apmēram 10 000 soļu.

Ja citādi nevar, tad vismaz staigāt var!

Bet nu jau drīkstu trenēties normāli, ik pa brīdim pārcenšos. Citas vēža slimnieces saka, ka vainīga nav fiziska slodze, bet gan ķīmijterapijas zāļu blakusparādības, no tām var būt pamatīgas locītavu sāpes pat mēnešiem. Ja sanāk uz brīdi sēdēt, tad pieceļoties esot grūti iztaisnoties un uzsākt staigāt. Arī man tā ir, taču sāpes ignorēju, jo pēc īsa brīža tāpat pāriet - līdz nākamajai reizei.

Palikušas 9 minūtes līdz vilciena atiešanai, no metro tikšu ārā divās minūtēs, līdz stacijai aptuveni 6 minūšu gājiens, bet līdz vilcienam cauri vārtiem vēl 3. Tas nozīmē, ka vismaz 2 minūtes kaut kur jāpiedzen, parikšoju pa ceļam uz staciju, tad augšā pa kāpnēm arī. Ielecu vilcienā pēdējā brīdī, labi, ka ir kur apsēsties, ģībiens nāk virsū. Bet neko, pēc pāris minūtēm atkal esmu dzīvotāja. Lepna, ka tiku galā, noteikti atkārtošu, nez, tā vispār drīkst darīt?

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti