Redzēt Parīzi un mirt? Nē, dzīvot! «Diagnoze - vēzis» ceturtā dienasgrāmata

Agrs rīts. Eirotuneļa iebraukšanas vietā Anglijas pusē tikai daži auto, robežsargs māj ar roku, ka visiem jādodas uz pārmeklēšanu, kas izpaužas kā formāla mašīnu apstaigāšana un apgrābstīšana. “Meklē narkotikas,” paskaidro Kriss, kurš saskatījies dokumentālās filmas. Esam pusstundu ātrāk, bet pusaizmigušie robežsargi māj, lai brauc uz priekšu, biļetē norādītais laiks interesē tikai automātisko auto atpazīšanas sistēmu.

Vilcieni, kas pārvadā automašīnas, ir gluži kā no filmām par apokaliptisko nākotni. Kad auto pēc darbinieka instrukcijām noparkots, tiek pieteikts atvērt logus un izslēgt dzinēju, kā arī nestaigāt starp mašīnām. Pēc brīža vagonus sadalošās durvis čīkstēdamas aizveras, vienīgā saikne ar ārpasauli ir mazi lodziņi vagona sānos. Pabailīgi, it sevišķi tad, kad pēc pusstundas brauciena durvis sāk grabēdamas vērties vaļā, bet iesprūst.

Ieplānots, ka brauksim uzreiz uz rezervēto viesnīcu Parīzes priekšpilsētā, noparkosim auto un ar metro dosimies uz laboratoriju, lai zinātu, kā tur nākamajā rītā nokļūt. Pirmais kultūršoks ir netālu no viesnīcas, redzot bezpajumtnieku katakombas, kas saceltas starp ceļa pārvadiem, savukārt metro ir lielie brīnumi, saprotot, ka dažkārt durvis jāatver pašam, nevis nospiežot podziņu, bet ar tādu kā vecāsmammas pieliekamā rokturīti.

Parīzietes neliek vilties, lielākā daļa ģērbusies gaumīgi un saskaņoti, izskatās teju pēc rīdzinieciem, tikai ar mazāku daudzumu kosmētikas. Toties tūristus var viegli atšķirt pēc lētajām drēbēm un apaviem. Man galvā cepure, taču var manīt, ka matu, iespējams, nav, un tauta blenž nekautrējoties.

Kur Parīzē dod kafiju ar pienu?

Izrādās, mūsu iecienītā latte ir deficits. Kafejnīcā viesmīlis dievojas, ka latte Francijā saucot par café crème, un atnes miniatūras krūzītes ar stipru espresso un plānām piena putām pa virsu. Kriss pieliek labi daudz cukura un izdzer, bet es tādu nevaru dabūt iekšā, sagaidu, kad viesmīlis beigs tusēt ar draugiem un paprasu papildus pienu. Sēžam pie galdiņa kafejnīcas ārpusē, un par spīti tam, ka kafejnīca atrodas centrā ar dzīvu satiksmi, bomzis gados uz ceļa sadalošās joslas netraucēti atvieglojas. Kad misija galā, viņš, izkāris mantību, labu brīdi gozējas vakara saulē. Anglijā par tādiem izgājieniem nekavējoties tiktu informēta policija, taču Parīzē neviens neliekas ne zinis; var jau būt, ka tas bomzis tur katru dienu tā...

Ilze Kalve ar vīru Krisu

Tikmēr internetā esmu izpētījusi, ka francūžu kafijas dzeršanas tradīcijas ir visai atšķirīgas, lielo kafijas krūzi var dabūt labi ja brokastīs. Un tiešām - ielu kafejnīcās visi dzer tikai no mazajām krūzītēm. Samaksājam paprāvo rēķinu, neiedodot ne kapeiku dzeramnaudas (Kriss – “bet viņi tak vispār nelikās ne zinis!”), un dodamies kājām uz Eifeļa torni. Soļu skaitītājs uz rokas saka, ka esmu nostaigājusi 9 kilometrus, jūtu, ka tālāk netikšu.

Man ir tikai ceturtā nedēļa pēc ķīmijterapijas, bet nogurumu varot just pat pusgadu un ilgāk.

Aizvelkamies līdz metro, bet nekur nemana liftu, prasīt arī nav jēgas, jo visi runā tikai franciski. Izskatās, ka viesnīcas vietā nokļūšu slimnīcā, taču beidzas ar 1:0 manā labā, nākamajā rītā atkal esmu pēc cilvēka.

Excuse my French

Latviski – atvainojiet par manu franču valodu. Tā jokojot mēdz teikt angļi, kad gatavojas lietot necenzējamus vārdus.

Projekts "Diagnoze vēzis"

Projekta "Diagnoze vēzis" mērķis ir valstiskā līmenī aktualizēt pastāvošās problēmas onkoloģisko slimību diagnostikā un ārstēšanā, lai ilgtermiņā varētu panākt savlaicīgu, modernu un kvalitatīvu onkoloģijas pacientu ārstēšanu Latvijā. 

Esam rūpīgi aprēķinājuši laiku, tādēļ nākamajā rītā Parīzes centrā esam laicīgi. Nav gan skaidrs, kurā no vienas mājas piecām  laboratorijām jāiet, jo nosaukums nesakrīt ne ar vienu. Eju iekšā uz labu laimi, rādu savu lapiņu, un - jā, ir pareizi, tik angliski nerunā neviens. Reģistrācijā sarādāmies ar zīmēm, nav ne jausmas, ko viņas tur raksta datorā, tāpēc ņemu talkā telefona google translate. To gan saprot, saņemu plašu skaidrojumu franciski. Kriss, kurš franču valodu mācījies skolā, sēž blakus pavisam kluss un izliekas par beigtu. Izskatās, ka tagad mans vārds ir Kalve un uzvārds Ilze. Laboratorijā jāierodas ar aizpildītu un ārsta parakstītu dokumentu angliski, tādēļ mierinu sevi ar domu, ka atradīsies, kas sapratīs, angļu valoda medicīnā ir teju obligāta.

Meitenes rāda uz krēsliem telpas otrā galā, jādodas tur. Pēc brīža iznāk samulsusi māsiņa, skatās uz mani un mēģina izlasīt manu vārdu, pašai laikam nāk smiekli. Dzimšanas datuma pārprasīšana nav vieglāks uzdevums, brīdi padomā, tad ar pirktu pabaksta papīrā. Kratu galvu, jā, jā, ir tas pats. Asins ņemšanas procedūra tāda pati, kā citur, saprotamies bez vārdiem. Arī mans “auč” brīdī, kad iebaksta par dziļu rokas vēnā, skan visai internacionāli. Ar google translate palīdzību paspēju noskaidrot, ka nedēļā nāk tikai seši pacienti un ka analīzes pagaidām netiek plaši reklamētas. Atbilde būs pēc 15 darbadienām, jāgatavojas trijām gaidīšanas un baidīšanās nedēļām.

Netālu atrodas "Starbucks" kafejnīca, un minējums izrādās pareizs – tur beidzot ir latte!

Trešās ķīmijterapijas nebūs

Diemžēl esmu galīgs vārgulis, Parīzes tālāka apskatīšana jāatliek un jādodas mājupceļā. Nākamajā dienā Anglijā ieplānota trešā ķīmijterapijas reize, esmu vienojusies ar dakteri, ka to drīkst atcelt, bet tad jāpiezvana. Ko darīt? Atcelt, neatcelt? Ja izeju visas sešas reizes, tad pilnīga izārstēšanās iespējama 30% gadījumu, pārējos vēzis atgriežas. Ja neturpinu, tad rezultāts nav zināms, taču pēdējos mēnešus to vien daru, kā rokos cauri klīniskajiem izmēģinājumiem un pētījumiem angļu valodā, un izskatās, ka man varētu izdoties tikt sveikā cauri. Taču neesmu ārste, saprotu tikai loģiku, ne molekulāro bioloģiju, varu pamatīgi kļūdīties. Un lielākā daļa ārstu saka, ka jāturpina, citu variantu nav. Turpināt, neturpināt?

Klāt pats pēdējais brīdis zvanam. Braitonas slimnīcas ķīmijterapijas administratore pieraksta manu vārdu un telefonu, jā, tūlīt atzvanīšot kāda no māsām. Kriss tobrīd pie stūres, mašīnas navigācijas sistēmai problēmas ar Francijas karti, cenšamies atrast Francijas puses iebraukšanu Eirotunelī. Sastrēgumi pamatīgi, ik pa brīdim koriģēju mašīnas navigācijas sistēmas kļūdas, sekojot kartei savā telefonā. Tikmēr Kriss tīrā angļu valodā lamā franču braukšanas kultūru, un, cik nu var, atriebjas pāridarītājiem. Brīžiem sanāk visai eleganti, jo divvietīgais smārtiņš nav nekāds skituļdēlis ar jumtu, bet gan turbo versija ar manuālo ātrumkārbu. Emocijas sit augstu vilni, franču braukšanas kultūra ir izdarījusi to, ko savulaik nespēja izdarīt Latvijas braucēji, vienmēr supermierīgais Kriss lamā visus no panckām ārā. Un tieši tajā brīdī zvana Braitonas ķīmijterapijas māsiņš, kura spāņu akcentu pa telefonu saprast neiespējami. Tad es nākamajā dienā atceļot ķīmijterapiju? Ja, jā, atceļu! Māsiņš vēl kaut ko nesaprotamu nomurmina un atvadās ar vārdiem - tiekamies tad rīt! Ko??? Pārprasu vēlreiz, kāpēc tiekamies, ja atceļu? Ā, tad es atceļot? Nopūšos un skaidroju vēlreiz. Māsiņš beidzot saprot, bet tad viņam nez kādēļ liekas, ka pie dakteres eju 29. jūlijā. Saku, ka tak 26. Ā, tad 29. Tā arī nesaprotu, kāda muša viņam iekodusi, varbūt Braitonā bijusi kāda no slavenajām vasaras ballītēm. Vēlāk vēl uzrakstu e-pastu dakteres sekretarei, lai pārliecinātos, ka nekas nav sajaukts vai atcelts.

Kamēr skaidrojos ar māsiņu, Kriss aizbraucis, vadoties pēc mašīnas navigācijas, un abi brīnāmies, kas tas tāds, jo Eirotunelis nu tas noteikti nav. Nākamajā piegājienā ar telefona navigāciju tiekam līdz milzīgam tirdzniecības centram, beigās ņemam palīgā oficiālo karti no mājaslapas, un beidzot esam tur, kur jābūt. Izrādās, ka ne mēs vienīgie sastrēgumos esam palaiduši garām pagriezienu ar norādi, bariņš angļu ir braukājies turpu šurpu jau labu laiku. Rindas robežkontrolē garu garās, mašīnā karsts. Noņemu cepuri, ja kādam nepatīk, lai neskatās.

Angļu robežsargs, turpat savā būcenī sēžot, caur lodziņu draudzīgi aprunājas ar Krisu. Kur tad bijuši? Nu, sievai Parīzē taisīja īpašas asins analīzes. Par to jautājumu nav, sēžu blakus ar savu pliko pļešku kā dzīvs pierādījums. Robežsargs secina, ka tik mazas mašīnas bagāžniekā jau neko nevar noslēpt, un Kriss nedomājot atjoko, ka var gan, tik smalki jāsagriež. Robežsargs gardi nosmej un piekodina neizrunāties, lai neuzprasītos uz auto pārmeklēšanu.

Vilcienā uz platformas aiz mums iebrauc milzīgs džips, viss aplīmēts ar līmplēvi, aizlīmētiem logo. Tā parasti maskē konceptauto, jo rakstainā līmplēve neļauj konkurentiem precīzi saprast auto formas un nokopēt. Tāpat maskē arī izmēģinājuma mašīnas, kas tiek testētas uz ceļiem, pirms laist pārdošanā. 

Tā nu Kriss kopā ar citu angļu kungu stāv blakus un min, vai tas ir 'jaguārs' vai ne, un sarunā iesaistās arī maskētā auto šoferis - nē, neesot jaguārs, bet ķīnietis, taču pēc tehniskajiem parametriem ļoti līdzīgs jaguāram. Izrādās, ka Ķīnā auto jau ir pārdošanā, tūlīt ienāks arī Eiropas tirgū, bet pirms tam jāpaspēj iztestēt attiecīgajās valstīs. Ķīniešu džipam pilns ar visādiem sensoriem un radaru, seko gan ceļa sadalošajam līnijām, gan atpazīst gājējus. Auto mākslīgajam intelektam jāiemācās, ko darīt dažādās situācijās, lai spētu izvairīties no sadursmēm. Tagad to brīnumu vadājot pa Eirotuneli turp atpakaļ, lai redzētu, vai nesāk darīt blēņas. Arī džipa šoferim Eirotuneļa iebraukšanas vietas meklēšana pirmoreiz bijis vesels piedzīvojums. 

Vesela?

Sēžu krēslā un nespēju noticēt - esmu vesela! No tā nožēlojamā, slimā radījuma atkal kļūšu par sevi pašu! Sajūta gluži kā sapnī, taču tas diemžēl arī izrādās sapnis. Klusībā pie sevis niknojos, kādēļ tādi sapņi nerādās pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas, bet pēc.

Anglijas onkoloģe neizskatās ne noraizējusies, ne dusmīga.

Ķīmijterapijas pārtraukšana esot mans lēmums, un gan jau būs labi, jo tak ķirurgs visu izgrieza, vai ne?

Prasu, varbūt vajag kādu kompjūtertomogrāfiju vai dārgo PET, bet nē, viņai šķiet, ka nevajag. Taču Latvijas dakteri saka, ka vajag,

Latvijā mēdzot pārbaudīt gan pēc operācijas, gan ārstēšanas laikā. Anglijā ne.

Tikmēr negaidīti atnākusi Francijas asins analīžu atbilde, protams, franciski. Drebošām rokām iztulkoju un nespēju noticēt savām acīm - absence de cellules rares avec aspects de malignite, ļaundabīgu audzēja šūnu nav! Nav, vispār nav, pat nevienas nav! Lecu gaisā aiz priekiem. Protams, protams, ir iespēja, ka kaut kur kaut kas slēpjas, tāpēc vajadzētu uztaisīt attēldiagnostiku. Un ir iespēja, ka kaut kur slēpjas arī vēža cilmes šūnas, ko nekāda diagnostika nespēj uzrādīt, tādēļ vēzis pēc kāda laika atkal var būt atpakaļ. Taču pagaidām gatavošos lidojumam uz Latvijas PET/KT diagnostiku un kārtīgu izēšanos, jo garšīgākās kūkas, protams, ir tikai un vienīgi Latvijā. Un pīrādziņi, rupjmaize, siers, žāvētas vistiņas, šokolādes sieriņi un vēl, un vēl. Svarā drīkstu pieņemties, tāpat visas drēbes kopš operācijas ir par lielu.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti