Labrīt

Imunizācijas padomes vadītāja: Vakcinācija pret Covid-19 varētu notikt pa daļām 2021.gadā

Labrīt

Akuratera muzejs aicina uz dzejiskiem Muzeju nakts pasākumiem tiešsaistē

Virsseržants Pēteris Muižnieks: Ja nebūtu obligātā dienesta, es armijā nebūtu

Misijās nav problēmu, ir tikai izaicinājumi. Saruna ar virsseržantu Pēteri Muižnieku

Pēteris no Blomes – tā smejoties par sevi saka karavīrs Pēteris Muižnieks, kura militārā amata nosaukums ir Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 2. Mehanizētā kājnieku bataljona štāba virsseržants. Savulaik viņš pats ir devies misijās uz Irāku, bet tagad pavada uz turieni vīrus kā virsseržants. Muižnieks ir pārliecināts, ka vislielākais starptautisko operāciju nopelns ir NATO karavīru klātbūtne Latvijā.

Karavīru stāsti

Atzīmējot Lāčplēša dienu 11. novembrī, atceramies to, cik stipra bija Latvijas armija, kas pirms 101 gada cīnījās par valsts pastāvēšanu. Arī šodien starp mums ir stipri mūsu zemes sargi, tādēļ šonedēļ Latvijas Radio iepazīstina ar pieciem karavīru stāstiem. Noslēdzošais no tiem ir par virssrežantu Pēteri Muižnieku.

 

“Kādreiz mēs bijām kājnieki, vienkārši skrējām pa mežu ar mugursomām, bet tagad esam mehanizēti un mums ir platformas, ar kurām braukt, kuras ir uz kāpurķēdēm. Mehanizētais bataljons vairāk laika pavada autoparkā, kur ir tehnika,” stāsta Muižnieks.

Armijā viņš var likt lietā visas tehniskās zināšanas, kas reiz apgūtas, mācoties Rīgas Valsts tehnikumā. Piemēram, mērot šaušanas distanci, labi palīdz rasēšanas iemaņas un tehniskā domāšana: “Tāpat ar distanču rēķināšanu un mīnmetējiem, tur tas viss ir nepieciešams.”

NBS karavīri.

Dienestā Muižnieks ir 18 gadus. Viņš vienmēr ir teicis – ja nebūtu obligātā dienesta, tad viņa šeit nebūtu. “Tiešām bija tā, ka es Rīgā pabeidzu tehnikumu un nezināju, ko dzīvē darīt. Dzīvoju laukos un baudīju dzīvi, un tad tā pēkšņi atnāca pavēste. Protams, tā pirmā doma varbūt bija negatīva, bet, tā kā daudzi draugi gāja dienēt, tad arī es devos un paliku virsdienestā, jo uzreiz pēc obligātā dienesta mums piedāvāja braukt pirmajā starptautiskajā operācijā. Tā es jau kā nodaļas komandieris 2004. gadā devos uz Irāku savā pirmajā operācijā,” stāsta virsseržants.

NBS karavīri.

Šonedēļ uz Irāku tika pavadīti 34 karavīri, kuri tur atradīsies pusgadu. Muižnieks atzīst, ka, dodoties tur pašam, izjūtas ir atšķirīgas nekā tad, ka viņam kā virsseržantam turp jāpavada citi: “Es vairāk domāju par viņu ģimenēm, kuras paliek mājās, un vai viņi visu ir nokārtojuši. Arī vada seržants tagad ir aizbraucis, un es ar viņu sazinos katru otro nedēļu, un viņš izstāsta par katru karavīru, vai viss ir kārtībā.”

Nav problēmu, ir tikai izaicinājumi – par misijām uz Irāku saka Muižnieks. “Es pats tur esmu bijis trīs reizes gan tad, kad tur ir nosacīti traki, gan – nosacīti droši. Jebkurā situācijā, tur esot, ir grūti atslābt, tu visu laiku esi uzvilkts, vienīgais atslābuma brīdis ir tad, kad izdodas aizmigt. Katram ir sava izturības latiņa, un neviena karavīra galvā nevar ielīst, lai saprastu, ko tas karavīrs var vai nevar izturēt,” stāsta virsseržants.

NBS karavīri.

Muižnieks ir pārliecināts, ka mūsu karavīru došanās starptautiskajās operācijās ir devusi pienesumu NATO klātbūtnei Latvijā.  Viņaprāt, ir paveikts liels darbs: “Kādai sabiedrības daļai liekas, ka mēs tur neko nedarījām, bet galvenais, ka mēs tur savu darbu darījām labi un atvedām mājās to, ka pie mums ikdienā šeit NBS bāzē dzīvo 10 dažādas nācijas.” Piemēram, nupat Polijas neatkarības diena tika atzīmēta kopā arī ar kanādiešu virsseržantu. “Esam internacionāli, un tas ir lielākais gala rezultāts, kuru esam panākuši,” uzsver Muižnieks.

NBS karavīri.

“Es vienmēr smejos, ka esmu Pēteris no Blomes, tas ir netālu no Smiltenes. Tā ir mana vismīļākā vieta Latvijā. Pa nedēļu es esmu Pēteris militārajā dienestā, un brīvdienās mēs ar ģimeni dodamies pie mātes uz laukiem,” stāsta Muižnieks. Laukos viņam ir liela kazu ferma, suņi, traktors un brīvais laiks. Tur pagājusi visa karavīra bērnība, un tā ir vieta, kur viņš atgūst enerģiju.

“Kamēr esi jauns, varbūt nenovērtē Rūdolfu Blaumani, kas raksta par skaisto Latviju, un nenovērtē to, kas tev ir. Taču pēc 10 izdienas gadiem jebkuram karavīram ir liela mīlestība un cieņa pret savu dzimteni, jo daudzas lielās tautas nevar iedomāties, kam mēs esam izgājuši cauri, ko tas ir prasījis un cik tas ir skaisti,” saka virsseržants.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt