Labrīt

Laimas Eglītes gleznas raksturo plastika, ritms un īpašs emocionāls spriegums

Labrīt

Egils Baldzēns: Šoreiz lielāks valsts atbalsts būtu jānovirza mājsaimniecībām

Karavīru stāsti. Zemessargs Ričards Batarags: "Mums ir jāsargā sava Latvija”

Nopietns pienākums, nevis hobijs. Saruna ar zemessargu Ričardu Bataragu

Ričards Batarags ir uzņēmējs, trīs bērnu tēvs un vecākais zemessargs 54. inženiertehniskajā bataljonā Ogrē, kur darbojas arī viens no viņa dēliem. Ričards atzīst, ka no sabiedrības puses vēlētos just lielāku izpratni, ka zemessardze ir nopietns pienākums, nevis hobijs.

Atzīmējot Lāčplēša dienu 11. novembrī, atceramies to, cik stipra bija Latvijas armija, kas pirms 101 gada cīnījās par valsts pastāvēšanu. Arī šodien starp mums ir stipri mūsu zemes sargi, tādēļ šonedēļ Latvijas Radio iepazīstina ar pieciem karavīru stāstiem. Viens no tiem ir par zemessargu Ričardu Bataragu.

Pēdējos divus gadus Ričards ir specializējies civilmilitārajā sadarbībā – viņš palīdz zemessardzei veidot tiltu starp militāro un civilo vidi. “Latvijā bruņotie spēki ir gatavi nākt palīgā sabiedrībai arī dažādās citās krīzes situācijās – dabas katastrofas, ugunsgrēki vai pazuduši cilvēki. Mūs sauc, un mēs ejam palīgā. Jābūt ir tai vienotībai," uzsver zemessargs.

Par savu zemessardzes rotu Ričards saka – tā ir kā ģimene:

“Viens var atrisināt kādu vienu problēmu, otrs var atrisināt kādu citu problēmu. Kopā mēs varam dot ko labu Latvijas aizsardzībai, tai skaitā paši sev.”

Vecākais no Ričarda trim bērniem arī ir zemessargs bataljonā, kurā ir viņš. Tiesa, katram esot sava specifika. Uz studijām dēlu Ričards savulaik virzījis, taču uz Zemessardzi vilinājis netika.  “Tā ka es pat zināmā mērā biju pārsteigts, ka viņš pieņēma lēmumu pats. Es pieņemu, ka patriotisma izpratne nāk no ģimenes, tāpēc viņš varēja tādu lēmumu pieņemt,” saka Ričards.

Zemessargs Ričards Batarags

Karavīru stāsti

Zemessarga vectēvs ir dienējis Latvijas armijā no tās dibināšanas līdz faktiskajai likvidācijai – no 1918. gada līdz 1940. gadam: “Toreiz tas bija Liepājā, Karostā. Tā ka kaut kāda radnieciskā saikne ar militāro jomu ir.”

Ričards atzīst, ka no sabiedrības puses gribētos lielāku izpratni par to, kas ir Zemessardze un zemessargi. Viņš uzsver – mīts, ka Zemessardze ir hobijs, ir ļoti nepareizs: “Tas tomēr ir nopietns pienākums, kuru cilvēki uzņemas, apzinoties sekas un veltot tam gan savu brīvo laiku, gan līdzekļus. Kad kādreiz mēģina teikt: “Nu, tur puišiem patīk pa mežu paskriet, padauzīties,” izklausās dīvaini, ja to tādā veidā sabiedrībā atspoguļo.”

Zemessargs Ričards Batarags

Reiz Ričardam bērnudārzā bija jārunā par to, kas ir Latvijas valsts aizsardzība un kas ir Zemessardze. Ilgi nācies domāt, kā maziem bērniem izstāstīt, kāpēc zemessargi sargā Latviju. “Tad es viņiem teicu: jums taču ir katram sava mamma, vai ne? Jā, visi saka. Nu redziet, Latvija ir mūsu mamma. Ja mēs viņu pazaudēsim, mums var būt audžumamma. Mums var iet labi Norvēģijā, Vācijā, Lielbritānijā – jebkurā attīstītā valstī. Bet tā būs audžumamma. Savējo mēs būsim pazaudējuši. Vai mums ir jāsargā sava mamma? Visi bērni teica, ka jā, tas ir skaidrs. Tātad mums ir jāsargā sava Latvija. Mums viņa ir viena, un citas nav,” uzsver Ričards Batarags.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt