Keramiķe Ieva Jurka līdz šim dzīvojusi Rīgā, bet strādājusi mākslas skolās Vidzemē, bet nu jau pusgadu viņa par savām mājām sauc Bērzes pagasta Bērzes ciemu.
Nelielajā ciemā, kas ir pagasta attālākā daļa, jau vairāk nekā desmit gadu nav skolas, nav arī veikala un bibliotēkas, tomēr Ievai šeit patīk.
"Man ir sajūta, ka es esmu to nopelnījusi, to tuvo darba attālumu. Tagad, kad man ir darbs 300 metru attālumā no mājas un Dobeles mākslas skolā, kas arī ir tepat. Vienkārši burvīgi, tā dzīvot ir daudz, daudz patīkamāk," klāstīja māksliniece.
Ar keramikas virpu Ieva esot pazīstama jau kopš 13 gadu vecuma, bet nekad viņai nav bijusi sava keramikas krāsns. Tagad sapnis par savu darbnīcu, kurā top porcelāna trauki un rotaslietas, piepildījies.
Pārcelšanās uz Zemgali gan sakritusi ar Covid-19 pandēmijas sākumu, un tam esot gan savi plusi, gan mīnusi.
"Varēja vairāk vai mazāk, bet netraucēti strādāt pie darbiem. Attālinātā mācīšana to ļāva tā viegli apvienot. Tas mīnuss bija, ka pārtraucās sadarbība ar sadarbības partneriem, pie kuriem bija labs noiets produkcijai, bet tā tas notika diemžēl," atzina keramiķe.
Lai gan Ieva ir tiešās tirdzniecības piekritēja, biznesa attīstību laukos bez laba marketinga un tirdzniecības internetā viņa nesaredz, bet lielākais prieks esot par to, ka aizvien biežāk lauki jauniešiem vairs neesot bubulis, bet gan vieta, kur iesakņoties un attīstīties.
