Pa straumei

Pa straumei 4. Tebra

Pa straumei

Pa straumei. Tebra

Pa straumei. 4.sezona. Misa

Savdabīgā Zemgales upe Misa: kulināros piedzīvojumus un militāro mantojumu meklējot

Zemgaliete Misa apskalo ne tikai biezus mežus, bet arī plašus tīrumus ar vējdzirnavām, kas atgādina ainiņas no Nīderlandes pastkartītēm. Savā tecējumā Misa pajož garām neskaitāmām saimniecībām, kurās čakli rosās aktīvi ļaudis. Vieni apčubina lamas, alpakas un citus eksotiskus zvēriņus. Citi audzē ķiplokus, no kuriem gatavo produktus ar visneiedomājamākajām garšu kombinācijām un brūvē alu. Vēl citi rūpējas par brangu kazu ganāmpulku un augstā godā tur kazas piena izstrādājumus. Tam visam pa vidu atrodamas pagātnes pēdas no baronu laikiem, Napoleona karagājieniem un Pirmā pasaules kara.

RAKSTA CEĻVEDIS:

Pēc Misas iztekas jālūkojas Valles pagastā, kur upes augštece pagājušā gadsimta pirmajā pusē regulēta, izveidojot grāvju tīklu – viens no šiem grāvjiem tad arī uzskatāms par Misas sākumu. Iecavas labā krasta pieteka Misa pieveic 108 kilometrus, izplūstot cauri Lādzēnu, Apšusalas, Beibežu un citiem purviem, plašiem līdzenumiem un mežainiem apvidiem. Pavasaros Misai patīk izklaidēties, appludinot lielas teritorijas un mazliet pabaidot tuvējo māju iemītniekus. Misas krastos mežonīga daba mijas ar vairākām vasarnīcu un mazdārziņu kolonijām, no kurām lielākā ir Dzērumi, kas sastāv no vairākām daļām ar neparastiem nosaukumiem, piemēram, Teika, Lāčplēsis, Tekstilnieks, Aviators un Restaurators. Tā kā Misas ūdeņi lielos apjomos tika izmantoti Olaines komunālajām un rūpnieciskajām vajadzībām, tad 20. gadsimta 70. gados tika izbūvēts Daugavas–Misas kanāls, kas Misu bagātina ar Daugavas un Ķekaviņas ūdeņiem. Misa savu tecējumu beidz netālu no Ozolniekiem, kur saplūst ar Iecavas upi.

Misas brikšņainos un mežonīgos krastus iecienījuši bebri, ūdeles un ūdensžurkas, bet ūdeņos lustīgi plunčājas asari, raudas, līdakas, sapali, vēdzeles un citas zivis.

Dabas mīļotājus Misā priecē varenas koku sakņu sistēmas, kas slejas virs ūdens virsmas, uzburot spokainai pasakai līdzīgas ainas. Upes krastos ganās braši rumaki, kuri dažkārt dodas atveldzējošās peldēs.

Misas savdabīgo gaisotni savulaik piefiksējis Jānis Jaunsudrabiņš, rakstot, ka tā ir "visdramatiskāk noskaņotā upe visā Latvijā", kurai līdzīgu viņš nekur neesot redzējis. Kas licis rakstniekam tā domāt? Tas jānoskaidro katram pašam, dodoties laivu ekspedīcijā Misas ūdeņos vai izaicinošā pārgājienā gar upes krastiem. 

Laivotāji Misu dēvē par neprognozējamu upi, kas var sarūpēt dažādus pārsteigumus. Pavasaros, kad par ūdens trūkumu upē nav jāsatraucas, Misa ir viegli laivojama, savukārt vasarās galvassāpes sagādā ne tikai zemais ūdens līmenis, bet arī ūdenī sakritušie un bebru nograuztie koki, kas mēdz izveidot pamatīgu šķēršļu joslu. Liela daļa laivošanas maršrutu sākas pie Dzelzāmura tilta un stiepjas līdz pat Ozolniekiem.

Holandes ainiņas Zemgales plašumos

Misas labajā krastā, zeltaina labības tīruma pašā viducī, slejas Ķiru vējdzirnavas. Dzirnavu brangais stāvs labi samanāms jau iztālēm, Zemgales līdzenumam piešķirot romantisku Nīderlandes noskaņu. Tiesa, arī par Latvijas maizes klēti dēvētajā Zemgalē vējdzirnavu silueti vēsturiski bijuši tikpat ierasta lieta kā tulpju lielvalstī. Stelpes pusē vien agrāk braši griezušās un malušas vairākas vējdzirnavas, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās tikai dažas: Ķiru dzirnavas, Kāravu dzirnavas un Šķērstu dzirnavu atliekas. 

Ķiru vējdzirnavas celtas 1903. gadā pēc holandiešu tipa dzirnavu parauga, kas bijis ļoti iecienīts visā Zemgalē. Dzirnavām ir astoņi stūri, un, pēc saimnieka teiktā, visi vēji tām aplokās apkārt un ne nieka nevar nodarīt. Visa dzirnavu konstrukcija veidota no koka. Jo īpaši glīti izskatās dzirnavu ārējā apdare, ko klāj koka lubiņas. Sākot ar 20. gadsimta 30. gadiem, Ķiru dzirnavas darbināja ar elektrību. Ķiru dzirnavās līdz pat mūsdienām saglabājušies vēsturiskie mehānismi, kuros kādreiz malti milti un putraimi.

Lai cik neticami tas izklausītos, Ķiru dzirnavās strādāja tikai viens darbinieks, jo graudu malšanas process bija gana mehanizēts. Dzirnavu saimnieks atceras, ka sākotnēji visas iekārtas ļoti cītīgi uzmanījis, bet pēcāk iemanījies darba laikā lasīt grāmatas – ja kāda iekārta izgājusi no ierindas, viņš to uzreiz sadzirdējis un varējis mudīgi novērst ķibeli. Dzirnavu iekārta ir labā darba kārtībā, un vēl salīdzinoši nesen dzirnavās pa gaisu putēja milti. Ķiru dzirnavām piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss.

Ciemos pie lamām, alpakām un citiem zvēriņiem

Pāris kilometrus no upes, Misas kreisajā krastā, ģimenes ar bērniem un dzīvnieku mīļotājus gaida mini zoodārzs "Dobuļi". Kopš 1999. gada tur saimnieko Agita un Varis Ķelpes, pie sevis izmitinot gan labi zināmus un iecienītus mājdzīvniekus, gan eksotiskus zvēriņus. "Dobuļi" ir piemērota vieta nesteidzīgai atpūtai pie dabas krūts, dzīvnieku un putnu iepazīšanai, kā arī jauki pavadītam laikam ģimenes lokā. Atšķirībā no lielas daļas citu zoodārzu, "Dobuļos" iespējams pabarot zvēriņus ar saimnieku sarūpētiem našķiem, kas izaudzēti saimniecības plašajā teritorijā.

Mini zoo "Dubuļi".
Mini zoo "Dubuļi".

"Dobuļu" zoodārza saimi veido dzīvnieki un putni, kas uz Latviju atvesti no ārvalstu zoodārziem un privātajām kolekcijām, izveidojot salīdzinoši nelielu, bet krāšņu dzīvnieku un putnu kolekciju. Saimnieki ik gadu dodas uz starptautiskām izstādēm, lai nolūkotu jaunus dzīvnieciņus savam zoodārzam. "Dobuļu" apmeklētājus priecē mīlīgie valabiji, lamas, alpakas, jenoti, degunlāči, murkšķi, Patagonijas maras, dzeloņcūkas, emu, nandu, aras, kakadu, Amazones papagaiļi, kā arī poniji, angoras kazas, melndeguna aitas, zosis, tītari, pāvi un citas radības. Ja izdodas notvert saimniekus, no viņiem var smelties dažādas gudrības, piemēram, vai zināji, ka pēc intelekta un uzvedības lamas līdzinās kazām, bet alpakas – aitām?

Mini zoo "Dubuļi".
Mini zoo "Dubuļi".

Tā kā "Dobuļos" diezgan plašā klāstā aplūkojamas alpakas, lamas un angoras kazas, kas regulāri jācērp un jāatbrīvo no biezās vilnas, tad saimniecībā pieejama zvēriņu vilna un vilnas izstrādājumi, kas tiek izgatavoti arī pēc pasūtījuma. Ja meklē papildinājumu ziemas garderobei, iespējams, jāielūkojas "Dobuļu" pūkainajā piedāvājumā.

Visapkārt liepas auga

Pavisam netālu no "Dobuļiem" savu kādreizējo godību lēnām atgūst Dzimtmisas muiža. Muiža dibināta 1560. gadā, un tās pirmais īpašnieks bija Lukass Volfs, bet vēlāk īpašnieki mainījās. Pēc zemes reformas muižā tika ierīkota skola, kas muižas kungu mājā darbojās līdz pat 2019. gadam. Tagad muiža nonākusi jaunu saimnieku rokās, kuri čakli rosās, lai muižas ēku paglābtu no bojāejas un tai atdotu pienācīgu veidolu. 

Dzimtmisas kungu māja ir viena no retajām guļbūves muižām Latvijā, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

Tā ir klasiska guļbūves muiža ar stāvu divslīpju jumtu, dēļu apšuvumu un glītām kolonnām. Nav precīzi zināms, kurā gadā celta muižas kungu māja, bet pieņemts uzskatīt, ka tā būvēta 19. gadsimtā un pēcāk vairākkārtīgi pārbūvēta. Kad namu centās pielāgot jaunākajai modei, tam izbūvēja neogotisku mezonīnu ar diviem dzeguļotiem tornīšiem un atiku starp tiem, tomēr šī ēkas daļa tika izpostīta Otrā pasaules kara laikā. Līdz mūsdienām saglabājusies muižas ēkas U-veida forma un apjoms, kā arī burvīga liepu aleja, kas stādīta vēl baronu laikā.

Dzimtmisas muiža.
Dzimtmisas muiža.

Dzimtmisas muižas liepu alejā saskaitāmas 210 liepas, kas tiecas pretī saulei 25 līdz 30 metru augstumā. Iespaidīgā un noslēpumainā liepu aleja stiepjas teju visapkārt muižai, un tās apmērs vislabāk nojaušams skatā no putna lidojuma, bet var iečolēt arī "Google Earth".

Izzinot Pirmo pasaules karu

Lai gan netālu no Misas esošā Olaine visiem asociējas ar farmācijas biznesu, tomēr šī pilsēta ir arī svarīgs pieturas punkts militārā mantojuma cienītāju un vēsturnieku vidū. Pirmā pasaules kara laikā cauri Olainei stiepās nozīmīga krievu armijas aizsardzības līnija. Ņemot vērā, ka Olaine pavēra taisnāko ceļu uz Rīgu, tā bija jānosargā par katru cenu. Kādreizējās ierakumu vietās netālu no Olaines Vēstures un mākslas muzeja pēc arheoloģisko pētījumu veikšanas ierīkots Pirmā pasaules kara izziņas maršruts.

Vēsturnieks Māris Ribickis Olainē. Izrāda Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutu.
Vēsturnieks Māris Ribickis Olainē. Izrāda Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutu.

Maršruta ietvaros aplūkojamas zemes reljefā saglabājušās zemnīcu un blindāžu vietas, artilērijas šāviņu radītās bedres, šaujamtorņa fragments, vitrīnas ar arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem priekšmetiem un karavīra formastērpa kopiju, taktilais makets ar militārajām būvēm, informatīvās plāksnes, kā arī blindāža un zemnīca, kas izbūvētas to oriģinālajā atrašanās vietā. Atšķirībā no blindāžas, zemnīca ir daļēji ierakta zemē.

Vēl kāds aizraujošs objekts ir 1902. gada krievu armijas lielgabala replika, kas izvietota vienā no četrām lielgabalu pozīcijām. Šāds lielgabals varēja aizšaut piecu līdz sešu kilometru attālumā, un to apkalpoja vairāki karavīri. Aptuveni divarpus kilometru attālumā sēdēja novērotājs, kas pa lauka telefonu lielgabala apkalpei paziņoja nolūkotā mērķa koordinātas. Lielgabala apkalpe, vadoties pēc saņemtās informācijas, iestatīja lielgabala augstumu un citus parametrus, pielādēja ieroci un izšāva.

Pirmā pasaules kara izziņas maršruts ļauj ielūkoties vēstures lappusēs un kaut mazliet apjaust, kāda izskatījās karavīru sadzīve. Labiekārtotā taka brīvi pieejama ikvienam interesentam, tomēr blindāžas un zemnīcas apskate iespējama tikai kopā ar Olaines muzeja speciālistiem.

Sportiski prieki priežu mežā

2020. gadā jaukā priežu mežiņā tika atklāta Olaines velotrase – pirmā asfalta velotrase Pierīgā, turklāt līdz šim vienīgā trase Eiropā, kas pilnībā pielāgota jau esošajai meža videi, izmantojot dabas dāvāto reljefu un izlīkumojot trasi cauri priedēm. Priežu varenie stāvi vasaras svelmē sportistiem sniedz veldzējošu ēnu, bet aukstajos gadalaikos – pasargā no vēja. Olaines velotrase paredzēta ikvienam interesantam, sportisti turp dodas gatavoties pasaules līmeņa sacensībām, bet jaunie entuziasti –pavadīt savu brīvo laiku.

Olaines pump track trasē. Pasaules čempioni skaitborda slalomā. Priekšā: Arturs Liskovs, seko: Jānis...
Olaines pump track trasē. Pasaules čempioni skaitborda slalomā. Priekšā: Arturs Liskovs, seko: Jānis Kuzmins.

Olaines velotrases kopējais garums ir 220 metri. Trase met apļveida loku cauri mežam un braucējiem piedāvā aizraujošus kalniņus, rampas un virāžas. Olaines trase piemērota visdažādākajiem braucamrīkiem: BMX, MTB, balansa un ielas velosipēdiem, skeitborda un longborda dēļiem, skrejriteņiem un skrituļslidām.

Olainē izveidotā trase ir viena no modernākajām Latvijā, un to izmanto arī sacensību rīkošanai. Ja paveicas, Olaines trasē var sastapt godalgotos slaloma skeitbordistus Jāni Kuzminu un Artūru Liskovu, kuri vairākkārtīgi ar augstiem panākumiem un medaļām pasaulē nesuši Latvijas vārdu. Jānis Kuzmins ir ne tikai vairākkārtējs pasaules čempions, bet arī lepojas ar Ginesa rekordu simts konusu līnijslalomā. Arī viņa audzēknis Artūrs Liskovs jau paguvis tikt pie vairākām medaļām pasaules čempionātos.

Ķiplokains piedzīvojums garšas kārpiņām

Mazlietiņ ārpus Olaines meklējama kāda neparasta vieta, kurā savijas Latvijas vēstures lappuses un ķiploku pārstrādes bizness – ģimenes uzņēmums "Ķiploku pasaule", kas iemājojis kādreizējā paraugciema Uzvaras Līduma "Annās".

Stāsts par Uzvaras Līdumu aizsākās 1936. gadā, kad Zemkopības ministrija pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma izsludināja pieteikšanos uz zemes gabaliem, ko Latvijas armijas brīvības cīņu dalībnieki varētu iekopt kā savas lauku saimniecības. Šim mērķim tika nolūkota 200 hektārus liela platība, ko aizņēma purvs un mežs. Purvu nosusināja, mežu izcirta un atlika vien izvēlēties, kuriem no potenciālajiem jaunsaimniekiem dot iespēju tur saimniekot, jo piekrišana konkursam bija liela. Komisija saņēma 329 pieteikumus, no kuriem atlasīja simts kandidātus, kuru ieceres vislabāk atbilda Kārļa Ulmaņa vīzijai. Pašās beigās tika izvēlēti piecpadsmit jaunsaimnieki, kuriem piešķīra zemi Uzvaras Līdumā. Divas trešdaļas katra zemes pleķīša jau bija apstrādātas Zemkopības ministrijas pārraudzībā, bet atlikusī trešdaļa bija jāiekopj katram pašam. Visas saimniecības tapa pēc viena projekta, nodrošinot saskaņotu un glītu ciema apbūvi. Mūsdienās Uzvaras Līduma lauku sētām piešķirts kultūrvēsturiskā mantojuma statuss, tāpēc, piemēram, aizliegts sliet augstus žogus vai veikt jebkādas krasas pārmaiņas.

Uzvaras līdumā pie ķiploku audzētājiem.
Uzvaras līdumā pie ķiploku audzētājiem.

Jau 11 gadus "Annās" saimnieko Antra un Aigars Zeiliņi, kuri Uzvaras Līdumā ir ienācēji, tāpēc visu iekopuši no nulles: ķiploku lauku, siltumnīcas, dzīvojamo ēku, "Ķiploku pasaules" darbnīcu ciemiņu uzņemšanai un smukumdārzu ar dīķi. Uzņēmīgie saimnieki audzē ziemas ķiplokus, ko vēlāk pārstrādā dažādos produktos, kas spējīgi pārsteigt pat pieredzes bagātus kulināro meistardarbu baudītājus.

Viss process, sākot no ķiploku stādīšanas līdz pat gatavo produktu iepakošanai, ir absolūts roku darbs, katrs ķiploks tiek apčubināts neskaitāmas reizes.

"Ķiploku pasaule" fokusējas nevis uz apjomu, bet gan kvalitāti un radošu pieeju ķiploku pārstrādei. Lai pagūtu laikā novākt izaudzētos ķiplokus, Zeiliņi rīko lielas talkas, pulcējot radus, draugus un paziņas.

"Ķiploku pasaule" kopā ar tās saimnieci Antru Zeiliņu.
"Ķiploku pasaule" kopā ar tās saimnieci Antru Zeiliņu.

"Ķiploku pasaulē" var nogaršot tādus brīnumus kā ķiploku tēju, marinētus ķiploku ziedus, ķiploku karameles, ķiploku un aveņu mērci, pesto no ķiploku ziediem, "Rīkļu rāvēju" ar ķiplokiem un asajiem pipariem un pat "Ķiploku ņipro", ko saimnieki raksturo kā "40 grādīgu uztura bagātinātāju vaigu sārtumam, asins cirkulācijai un imunitātes stiprināšanai". Produkcija visām gaumēm, tā teikt. Pavisam nesen Aigars pievērsās arī alus brūvēšanai, turpat "Annās" izveidojot nelielu alus darītavu ar poētisku nosaukumu "Migla", par godu rīta miglai, kas slīd pāri Uzvaras Līdumam.

Kur kazas piena gardumus baudīt

Tā vien šķiet, ka Misa iedvesmo uz varenu darbošanos Zemgales laukos, jo Misas krastos meklējama vēl kāda zemnieku saimniecība – "Līcīši". Lauku saimniecībā, kas izveidota ainaviskā vietā starp mežu un Misas kreiso krastu, audzē prāvu kazu pulku un gatavo gardus un bioloģiski sertificētus kazas piena produktus.

Zemnieku saimniecību "Līcīši" 1992. gadā nodibināja Māra un Aivars Liepiņi, izmantojot Aivara vectēva kādreiz iekopto zemīti, ko laimīgā kārtā izdevās atgūt ģimenes īpašumā. Tā kā padomju laikos vectēva mājas bija nodedzinātas, Liepiņiem nācās visu sākt no jauna. Domājot, ko gan pilsētnieki varētu iesākt laukos, radusies ideja par kazkopību. Vēlāk Māra pat izveidoja Latvijas Kazu audzētāju apvienību. No dažām kazām tagad izaudzis viens no lielākajiem un zināmākajiem kazu audzēšanas un piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā, kas pat ieguvis kultūras zīmi "Latviskais mantojums" par kazkopības tradīciju turpināšanu. Tagad Māra un Aivars saimniecības vadīšanu uzticējuši savai meitai Līgai, bet paši turpina sniegt palīdzīgu roku lauku darbos un viesu uzņemšanā.

Kazu ferma "Līcīši".
Kazu ferma "Līcīši".

"Līcīšos" kazas ganās brīvā dabā, naski košļājot zaļo zālīti un smeļoties saules dāvāto enerģiju.

Saimniecībā vienkopus sadzīvo dažādu šķirņu kazas. Kazu dāvāto pienu pārstrādā kefīrā, mīkstajos sieros un nogatavinātajos sieros, kas iepriecina vissmalkākos gardēžus, kā arī veselīga dzīvesveida piekritējus, jo kazas piens izslavēts kā īstens brīnumlīdzeklis ilgam un veselīgam mūžam.

Zemnieku saimniecībā "Līcīši" apmeklētāji var aplūkot kazas un uzzināt ko vairāk par šiem gudrajiem, bet spītīgajiem zvēriņiem, iepazīt piena pārstrādes pasauli, kā arī nogaršot saražoto produkciju.

Napoleona izklaides

Pie Misas ietekas Iecavā atrodas Silgraužu skansts, ko vietējie ļaudis mēdz dēvēt arī par Franču skansti. Tā ir izbijusi militārās fortifikācijas lauka būve, kas liecina par laikiem, kad Napoleons 1812. gadā centās iekarot Krievijas impēriju. Skansti veido daudzstūrains zemes uzbērums, kam apkārt izveidots aizsarggrāvis. Skansts ar viltīgu domu radīta tā, lai ienaidnieks tajā nevarētu iekļūt – pie skansts ieejas vienmēr pletās vai nu dubļi, vai nu ūdens.

Mūsdienās Silgraužu skansts iekļauta arheoloģisko pieminekļu sarakstā un tiek uzskatīta par vērtīgāko no Zemgalē atrodamajām skanstīm. Tā ir arī vislabāk saglabājusies skansts Jelgavas apkārtnē. Tiesa, mūsdienās skansts ir apaugusi ar krūmiem un kokiem, tāpēc atrodama tikai zinātāja pavadībā, spraucoties cauri brikšņiem. Izklausās pēc piedzīvojuma, vai ne?

Projektu atbalsta Zemgales plānošanas reģions, Latvijas valsts meži un Valsts kultūrkapitāla fonds.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti