Ārsts un sabiedriskais darbinieks Ādams Butuls 1896. gadā mēnešrakstā “Austrums” slavēja Turīnas pilsētas bibliotēku − “(..) plašas, lielas, augstas telpas, daudz gaisa, daudz gaismas, (..) priekš lasītājiem ērti galdi, ar sēdekļiem un vajadzīgām rakstāmām lietām. (..) Jauni laiki rada jaunus apstākļus un jaunas vajadzības. Esmu pārliecināts, ka ar laiku katras konservatīvākās pilsētas bibliotēka attīstīsies par iestādi, kāda ir Turīnes pilsētas bibliotēka.”
Tomēr pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara, kad bibliotēku tīkls bija izpostīts, valsts spēja atbalstīt vien bibliotēku krājumu atjaunošanu, ne telpu ierīkošanu. 1922. gadā kāds korespondents sūkstījās: “Cerība ierīkot kaut arī tikai visvairāk apdzīvotākos, nopostītos Latvijas centros visiem viegli pieejamas lasītavas, paliks, kā rādās, par tādu nesasniedzamu ideālu. (..) Bibliotēka nesasniegs sava nolūku, ja tā nebūs savienota ar atklātu lasītavu un piemērotām telpām, kurām jāatrodas visvieglāk pieejamās vietās, bet nevis kaut kādos vientuļos stūros, no kuriem mūsu līdzšinējie kultūras izplatītāji – krogi – izvairījušies.”
Diemžēl 1924. gadā tikai trešdaļa bibliotēku varēja piedāvāt vietu lasīšanai, pārējās bija izmitinātas tik mazās istabiņās vai pat stūros, kur atlika vieta vien grāmatplauktiem vai skapim.
Rīgas pilsētas publiskās bibliotēkas, ko vienu pēc otras atvēra Latvijas Republikas sākumgados, tika iekārtotas galvenokārt īrētos dzīvokļos.
To īpašniekiem paaugstinot īres maksu vai mainot izīrēšanas noteikumus, bibliotēkām nācās meklēt citu mājvietu. Piemēram, 1927. gadā dibinātā Rīgas pilsētas 10. bibliotēka tika pārcelta trīskārt, līdz nonāca kādreizējās Olava komercskolas ēkā Marijas ielā 26. Šeit caur dažādu svešvaru laikiem bibliotēka darbojās līdz 1996. gadam.
Gluži netipiska veiksme pavadījusi Rīgas pilsētas 9. bibliotēku – mūsdienās filiālbibliotēku “Vidzeme”. Tūlīt pēc dibināšanas 1926. gadā pilsēta tai nopirka un izremontēja atsevišķu ēku, kurai vēlāk tika paaugstināts otrais stāvs un uzcelta mūra piebūve. 21. gadsimta sākumā bibliotēkas nams rekonstruēts. Romantiskā divstāvu koka ēka ar gleznu koka balkoniņu un ziedu kastēm pie logiem itin kā pavada katru, kurš šķērso VEF tiltu, un ir viena no skaistākajām bibliotēku ēkām Latvijā.
Nebija viendabīga arī provinču bibliotēku situācija. Dažviet tās saņēma tik lielu sabiedrības atbalstu, ka vietēja vara nekavējās ar labāku telpu piešķiršanu. Piemēram, Liepājas pilsētas bibliotēka, kas gadu desmitiem bija nīkuļojusi pilsētas valdes nama pažobelēs, 1923. gadā ieguva kādreizējās Liepājas meiteņu ģimnāzijas ēku. Tā atradās centrā, ērti pieejamā vietā. 1937. gadā uz plašu, bibliotēkas vajadzībām pielāgotu trīsstāvu namu pārcēlās Jelgavas pilsētas bibliotēka. Tajā pietika vietas ne tikai krātuvēm, lasītavām, bet arī darbinieku kabinetiem, kas citur bija nesasniedzama greznība. Divus gadus vēlāk pārbūvētās, ērtākās telpās darbu uzsāka Daugavpils bibliotēka. Iedzīvotāji varēja priecāties ne tikai par nama plašumu, jaunizdevumu pilniem plauktiem, bet arī latviešu un cittautu rakstniecības stūrīti, kura ekspozīcija tika mainīta atbilstoši svarīgākajām literārajām norisēm pilsētā.
Citur bibliotēku stāvoklis nebija tik labs. Piemēram, Ludzas pilsētas bibliotēka vairākus gadu desmitus bija izmitināta pilsētas valdes nama bēniņos. 1939. gadā radās ideja to kopā ar vietējo muzeju pārcelt uz plašākām telpām – likvidētā cietuma namu, kas tolaik bija viena no nedaudzajām divstāvu mūra ēkām pilsētā. Diemžēl okupāciju vara pārvilka svītru šim nodomam.
Grāmatu pārpildīti un ugunsnedroši bija Valsts bibliotēkas – tagadējās Latvijas Nacionālās bibliotēkas – nami. Par godu valsts desmitgadei 1928. gada valsts budžetā Ministru kabinets atvēlēja ievērojamus līdzekļus jaunas ēkas projektēšanai un būvniecībai.
Rīgas pilsētas galvas biedrs Teodors Līventāls rosināja namu celt ar kopēju valsts un galvaspilsētas finansējumu, zem viena jumta apvienojot visas Rīgas zinātniskās bibliotēkas. Šai idejai viņš bija saņēmis arī izglītības ministra, dzejnieka Jāņa Raiņa piekrišanu. Tomēr nedz bibliotekāru sabiedrībā, nedz Izglītības ministrijā, kuru kopš 1928. janvāra vadīja vēsturnieks Augusts Tentelis, Līventāla ierosinājums atbalstu neguva. Ideja gan nenogrima aizmirstībā, bet piedzīvoja metamorfozi 30. gadu beigās, kad Izglītības ministrija apsvēra domu par Valsts bibliotēkas un Universitātes centrālās bibliotēkas apvienošanu vienā ēkā, jo abas atradās šaurās, nepiemērotās telpās. Arī šī iecere palika uz papīra.
Labāki apstākļi bija vācbaltiešu biedrību bibliotēkām. Plašas telpas bija Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkai un Dabas pētītāju biedrības bibliotēkai Doma muzejā Jaunielā 22. Moderna bija 20. gados dibinātās vācu privātās augstskolas – Herdera institūta – bibliotēkas lasītava, kurā bija ne tikai brīva piekļuve rokasgrāmatu krājumam, bet katra lasītāja rīcībā atsevišķs rakstāmgalds ar gaismekli.
Kā viena no skaistākajām izceļama Rīgas pilsētas bibliotēkas lasītava, kas bija iekārtota vecā rātsnama sapulču zālē. Tās centrā bija liels, ar sarkanu drānu apsegts galds. Kur agrāk bija sēdējuši rātskungi, tur tagad sēdēja lasītāji, viņu rīcībā bija atstāta pat daļa lepno, ar ādu tapsēto ozolkoka atzveltnes krēslu. Gar sienām – augsti, stikloti, gaiša koka grāmatskapji. Eleganta bija jaunuzceltās Valsts Ķemeru viesnīcas bibliotēka, kur lasītāji varēja baudīt lasāmvielu, iegremdējoties dziļos klubkrēslos, kā mājās. Parketa grīdu sedza paklājs, bet mājīguma noskaņu pastiprināja lielas konusveida galda lampas. Grāmatas – vismaz sešās valodās – bija meklējamas iebūvētos koka skapjos.
Privātās bibliotēkas, gluži tāpat kā publiskās bibliotēkas, atšķīrās gan pēc telpu plašuma, gan iekārtojuma, to noteica īpašnieku intereses, rocība un gaume. Piemēram, arhitekta Eižena Laubes bibliotēka viņa savrupmājā Pārdaugavā atgādināja paša projektēto Ķemeru viesnīcas bibliotēku – sējumi ļoti kārtīgi, pēc formātiem sarindoti iebūvētos koka skapjos ar stiklotām durvīm. Pēc nostāstiem - Laubes bibliotēka padomju laikā iznīcināta.
Savukārt Latvijas armijas ģenerālis Verners Tepfers lepojās ar atklātiem grāmatplauktiem istabas sienu augstumā. Viņš bija pazīstams bibliofils, kura īpašumā bija ap 3000 retu grāmatu – diemžēl liela daļa padomju laikā gājusi bojā. Daudzu rakstnieku, kultūras darbinieku, piemēram, Jāņa Raiņa, Alberta Prandes, Jāņa Akuratera, Kārļa Dziļlejas, Alekša Mierlauka, grāmatplaukti vai lūza no pārpilnības.
Kāds korespondents par K. Dziļlejas kabinetu rakstīja: “Apbrīnojami plaša bibliotēka, gleznas, mākslas priekšmeti. Ar gaumi viss novietots, līdz pēdējam sīkumam. Pat tās grāmatas, kuras vairs plašajos plauktos neietilpst un novietotas uz grīdas vai zem galda, harmoniju neizjauc, drīzāk papildina…” 1944. gadā, Sarkanajai armijai tuvojoties Rīgai, rakstnieks gatavojās bēgļu gaitām un bibliotēku novietoja mājas pagrabā. Taču tā nonāca padomju varasvīru rokās un tika sadalīta dažādām krātuvēm.
Pirmais padomju okupācijas gads – krasas pārmaiņas bibliotēku vizualitātē
Pirmajā padomju gadā līdz tam neuzkrītošā bibliotēku vizualitāte ieguva propagandistiski agresīvu raksturu. Nepietika ar spilgtiem politiskiem lozungiem uz sarkana karogauduma; lasītavās bija izvietojamas marksisma ideoloģijas pamatlicēju - Kārļa Marksa, Frīdriha Engelsa, kā arī PSRS vadoņu bistes vai ģīmetnes. It visur bija iekārtojami sarkanie stūrīši ar padomju preses izdevumiem.
Pārspīlēta propaganda tika atzinīgi vērtēta. Par Liepājas pilsētas bibliotēku lasāms: “Ļeņina atceres dienai bibliotēkas darbinieki abonementu telpās gatavo marksisma-ļeņinisma literatūras izstādi. Šim nolūkam izmantos sienu pretī ieejai. Tur novietos kāpņveidīgu dēļu uzbūvi grāmatu izstādīšanai. Uz sarkana drapējuma būs Marksa un Ļeņina ģīmetnes un piemēroti plakāti. Virs tiem liels lozungs “Ļeņinisms ir imperiālisma un proletārisko revolūciju marksisms”. Tuvāk ieejai būs Staļina ģīmetne ar drapējumu un lozungu “Staļins - tas ir Ļeņins šodien”. Bērnu nodaļā pazīstamo gleznu “Ļeņins māca meitenīti” papildinās ar lozungu “Mācīsimies tā, kā mācījās un mācīja Ļeņins””.
Nacistiskās okupācijas gados - šaurībā, bet lasītāju mīlestības ielokā
Latvijas nonākšana Otrā pasaules kara krustugunīs atnesa jaunu postu. 1941. gada 29. jūnijā Lielvācijas karaspēka un sarkanarmijas sadursmē Vecrīgā izcēlās ugunsgrēks, kurā līdz ar daudzām citām ēkām nodega gandrīz visa Rīgas pilsētas bibliotēka. Izglābtas vien retās grāmatas un rokraksti, ko darbinieki pirms ugunsnelaimes paguva pārnest uz kādreizējo diskonta bankas seifu pagrabā.
Jūnija pēdējās dienās liesmas aprija arī Daugavpils pilsētas bibliotēku, kas tikai pirms diviem gadiem bija ieguvusi piemērotu namu. Taču nekavējoties tika atsākta jauna krājuma veidošana un drīz bibliotēka atkal varēja uzņemt lasītājus gaišās, plašās telpās divstāvu mūra namā. Par lasītāju trūkumu nevarēja sūdzēties – daždien apmeklētāju skaits pārsniedza pustūkstoti. Tikpat iecienīta bija
Liepājas pilsētas bibliotēka Latvijas rietumos – 1943. gads bija visražīgākais tās līdzšinējās darbības vēsturē - vidēji katram Liepājas iedzīvotājam bija izsniegtas turpat četras grāmatas.
Tomēr bibliotēka jau ilgāku laiku mājoja meiteņu skolas ēkā, kas bija kļuvusi par šauru un neērtu 100 000 vienību lielajam krājumam.
Okupācijas sākumā bibliotēku vadītāji cerēja uz jaunākiem, plašākiem namiem, jo daudzas padomjlaika iestādes bija likvidētas. Diemžēl nacistiskās varas pieprasījums pēc telpām bija tik liels, ka pat nozīmīgākās zinātniskās bibliotēkas tika izliktas no savām mītnēm un darbojās šaurībā. Piemēram, Universitātes Centrālo bibliotēku no nesen iegūtā Kerkoviusa nama pārcēla uz augstskolas galveno ēku. “Šaurās, saspiestās pagraba telpās, gandrīz cits citam blakus novietoti milzīgie grāmatu plaukti, atstājot nelielu spraugu, kurā tikko var kustēties grāmatu kārtotāji. Vienā otrā mazākā telpā sakrautas šķirojamās grāmatas no grīdas gandrīz līdz griestiem. Gluži tāpat piekrauta atsevišķā noliktava, un bibliotekāram dažkārt jākļūst akrobātam, lai varētu rīkoties un iegūt vēlamos eksemplārus,” raksturota bibliotēka 1944. gadā.
Vienreizīguma saglabāšanas centieni padomju okupācijas gados
Atkārtotās padomju okupācijas sākumā bibliotēku interjeru atkal nācās papildināt ar lielizmēra propagandas plakātiem, PSRS augstāko amatpersonu ģīmetnēm un bistēm, vienveidīgām ideoloģiskās literatūras izstādēm.
Pakāpeniski bibliotēku telpas zaudēja unikālās iezīmes, jo valsts monopols mēbeļu, tekstīliju un interjera priekšmetu ražošanā padarīja vienveidīgāku arī bibliotēku vidi. No vienas bibliotēkas otrā bija redzami līdzīgi gaiša koka galdi, krēsli, katalogu skapīši un grāmatu plaukti, teju vienādas dienasgaismas lampas, tumši zaļi vai sarkani grīdceliņi. Bibliotekāri veidoja mājīguma noskaņu, askētiskās telpas izdaiļojot ar istabaugiem, gleznām un tekstīlijām. Vēsturiskos namos izvietotās bibliotēkas bija pievilcīgākas ar interjera senajiem, greznajiem elementiem. Piemēram, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas bibliotēka lasītāju vajadzībām ieguva kādreizējo vācu saviesīgās biedrības “Musse” deju zāli. Savukārt Valsts bibliotēkas namos, kuru skaitā bija reprezentatīvas banku ēkas, tika saglabāti griestu rotājumi, greznās iekštelpu koka durvis, koka paneļi, logu vitrāžas un parketa grīda. Republikāniskā zinātniski tehniskā bibliotēka (mūsdienās – Patentu valdes Intelektuālā īpašuma informācijas centrs) vairākus gadu desmitus darbojās 18. gs. celtajā ģildes eltermaņa Johana Samuela Holandera namā, ko bija projektējis izcilais arhitekts Kristofs Hāberlands. Sākumā vienā no greznākajām telpām − ovālajā ēdamzālē – iekārtoja lasītavu, ar augstiem, tumšiem grāmatplauktiem gandrīz pilnībā aizsedzot sienu rotājumus. Vēlāk zāli no grāmatplauktiem atbrīvoja, restaurēja un izmantoja sanāksmēm.
Neraugoties uz vispārēju bibliotēku pakļautību valstij, to stāvoklis nebija spožs. 1987. gadā vairāk nekā 100 bibliotēkām bija nepieciešams kapitālais remonts. Daudzu bibliotēku telpas nepārsniedza divistabu dzīvokļa platību. Masu bibliotēku izmantojums aizvien kritās, jo tās izkonkurēja strauji augošās personīgās bibliotēkas. 37 % iedzīvotāju mājās bija vairāk nekā pustūkstotis grāmatu. Tolaik
privātā bibliotēka bija vienīgā telpa, kur varēja brīvi, bez cenzūras, izvēlēties lasāmvielu.
Līdzās padomju izdevumiem daudzās mājās tika glabāta aizliegtā jeb “novecojusī” literatūra, kurā ietilpa gandrīz visa brīvās Latvijas Republikas, kā arī nacistiskās okupācijas laika prese un grāmatas. Oficiāli tā bija pieejama vienīgi priviliģētiem lasītājiem lielāko zinātnisko bibliotēku specfondos jeb “grāmatu cietumos”, ko no ārpasaules norobežoja restoti logi un dzelzs durvis.
Lai cik skaisti nebūtu vēsturiskie skolu, banku, dzīvojamie nami, tie nebija piemēroti modernu bibliotēku pakalpojumiem, kuriem pieskaitāma brīvpieeja grāmatplauktiem, individuālas darbvietas lasītājiem, zāles publiskiem pasākumiem utml. Gadu no gada bija atlikta Valsts bibliotēkas ēkas celtniecība, tādēļ telpu trūkuma dēļ trešā daļa grāmatu tika sakrauta grēdās un lasītājiem nebija pieejama. Ilgajos padomju okupācijas gados uzcelta tikai viena bibliotēkas ēka − Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas krātuve 14 stāvu augstumā. Pirmie lasītāji tajā uzņemti 1980. gadā.
Tomēr – ne jau propagandas lozungu pārbagātība noteica bibliotēku gaisotni, bet gan bibliotekāri un lasītāji. Piemēram, Misiņa bibliotēka (tolaik Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Misiņa Latviešu literatūras nodaļa) bija “(..) nacionāla oāze, savējo satikšanās vieta. Literāti, valodnieki, vēsturnieki, teātri un grāmatmīļi - vesela ļaužu galerija, katrs ar savām īpatnībām, prasībām, vajadzībām,” rakstīja bibliotēkas darbiniece Velga Kince. Savukārt teātra vēsturniece Lilija Dzene uzsvēra: “(..) klusums, brīnišķīgi piesātinātais klusums, kuru nevis iztraucē, bet vēl vairāk uzsver uzmanīgie durvju pavērieni, grāmatu vai avīžkomplektu būkšķi uz galda, lapu pāršķiršanas švīkoņa. Te valda savstarpēja cieņa un kopēja cieņa pret grāmatu. Vai var vēl kas jaukāks būt! Pat visnervozākais cilvēks te atstāj savu drebelīgumu aiz sliekšņa, jo šajā atmosfērā jau par ikdienišķu kļuvušais trakums nespēj izvērsties. Nav kur. Nav pret ko.”
20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, mazinoties cenzūrai, sabiedrībai tika sniegta objektīvā informācija par bibliotēku telpu kritisko stāvokli. Sabiedrība, sevišķi inteliģence, pieprasīja tūlītēju Valsts bibliotēkas telpu problēmu risinājumu. 1988. gada decembrī par Valsts bibliotēkas projektētāju tika uzaicināts izcilais trimdas latviešu arhitekts Gunārs Birkerts, kuram bija pieredze muzeju un bibliotēku projektēšanā. Pēc 25 gadiem 2014. gadā durvis vēra ilgi gaidītā jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka.
Plašākā versijā eseju var lasīt interneta žurnālā "Punctum".
