Jau vairākus gadus vērojot migrācijas procesus Eiropā un Latvijā, kā arī iedzīvotāju un politiķu attieksmi pret tiem, nevaru neievērot, ka Latvijai ir bijusi pasīva imigrācijas politika. Par atturīgu šo attieksmi sauc ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas vadītājs Ilmārs Mežs. Es ar vārdu "pasīvs" domāju Latvijas politiķu un sabiedrības noraidošu nostāju vai ignoranci un izvairīšanos no šī jautājuma diskusijās par to, piemēram, kādas sfēras speciālisti Latvijā ir vajadzīgi, cik daudz viņu ir nepieciešams utt. Tas ir atzīts vēl nu jau salīdzinoši tālajā 2006.gadā gatavotā Latvijas Ārpolitikas institūta un Konrāda Adenauera fonda pētījumā.
Vēl vairāk - sarūkošais Latvijas iedzīvotāju skaits un arvien lielākais sociālekonomiskais slogs uz strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem liek domāt, ka pašai Latvijai būs vajadzīgi strādāt griboši un varoši iebraucēji. Tādējādi augstprātīga Latvijas iedzīvotāju attieksme ir pagalam nevietā.
Imigrācijas politika arī izpaustos kā plāns, kurā būtu noteikts, ko darīt, kad Latvijā ierodas desmitiem vai pat simtiem patvēruma meklētāju. Jā, būs iebraucēji, kuri atbrauks neatkarīgi no tā, vai viņi būs aicināti vai neaicināti. Pasaulē, kur migrācija ir ierasta un globāla parādība, bija un ir naivi iedomāties, ka Latvijai tā paies secen. Nē, nepaies. Tā būs, turklāt, spriežot pēc sarunām ES gaiteņos par patvēruma meklētāju kvotām, tas brīdis nav nemaz tik tālu. Ja Latvija uzņems (vai precīzāk - būs spiesta uzņemt) aptuveni 220 patvēruma meklētājus, kā to ieplānojusi ES, tad - ko darīs Latvija? Iespējams, ievietos viņus kādā jaunā (it kā vecajā trūkstot vietas) patvēruma meklētāju centrā. Taču neviens nebūs ieguvējs. Ko iesāksim, kad kāds uzņēmums, nespējot atrast strādniekus Latvijā, masveidā ievedīs ārzemniekus? Un, ja tā, vai Latvijai ir plāns, kā iesaistīt šos cilvēkus Latvijas ikdienā un dzīvē? Ksenofobija un atstumšana nebūs pareizā atbilde... Pareizā atbilde būtu šo cilvēku iesaistīšana Latvijas sabiedrībā, kas nozīmē valodas un profesijas apgūšanu vai pielāgošanu Latvijas vajadzībām un darba tirgus specifikai un neizolēšana no pārējās sabiedrības.
Tātad, secinot līdz šim rakstīto - ir jāsaprot, ka migrācija ir globāla un Latvijai neietekmējama parādība, kas notiks neatkarīgi no Latvijas iedzīvotāju simpātijām vai antipātijām pret ieceļotājiem.
Šķiet, tikpat nenovēršama ir Latvijas iedzīvotāju novecošana. Tāpēc Latvijas politiķiem un sabiedrībai ir nevis jādiskutē, kā tikt vaļā no patvēruma meklētājiem, bet gan jādomā, kā kopā sadzīvot. Ja tas netiks darīts, tad iebraucēji, kuri apmetīsies Latvijā, ar lielu varbūtību varētu būt sociāli atstumti, un tas nedz iebraucējus, nedz vietējus iedzīvotājus nepadarīs laimīgus.
Gan no ekonomiskā, gan no sociālā (prasmes sadzīvot kopā) skatpunkta, ir nepieciešams, lai patvēruma meklētāju un citi iebraucēji atrastu savu vietu Latvijā, būtu nodarbināti un kļūtu par pašapzinīgiem sabiedrības locekļiem, kas paši ar savu darbu spētu nodrošināt savu ikdienu un sev iztiku. Līdz ar to arī Latvijā jau dzīvojošie cilvēki pieņemtu imigrantus vēlīgāk - nevis kā liekēžus.
Var gan arī saprast politiķu nevēlēšanos pievērsties iebraucēju jautājumam. Daļas sabiedrības attieksme (visnegatīvākā visā ES) ir klaji noraidoša un iebraucēju atbalstīšana politiķu kontā var ievilkt kādu lieku mīnusu. Diemžēl sabiedrības un valdošās koalīcijas attieksme pret šo jautājumu liecina, ka būtiskas izmaiņas imigrācijas politikā un pret patvēruma meklētājiem kā cilvēkiem ar savām cilvēktiesībām pēc patvēruma nemainīsies. Tomēr, jo ilgāk Latvija izliksies neredzam realitāti, jo vairāk tiek radīta augsne situācijai, kad Latvijā patiešām sāks dzīvot iebraucēji, kurus un pārējos Latvijas iedzīvotājus apvienos savstarpējs atsalums un pat nicinājums. Jo dažādās sabiedrības daļas viena otru nepazīs un tām nebūs kopīgu ikdienas jautājumu, kuru risināšana un pieredze tās vienotu.
Savas pārdomas gribu noslēgt ar nelielu moralizēšanu. Šur tur cilvēkus, kuri aizstāv patvēruma meklētāju uzņemšanu, esmu redzējis sociālajos tīklos ieliekam melnbaltu attēlu, kur laivā stāvošiem Latvijas bēgļiem tiek teikts, ka Zviedrija vēl domā, vai uzņemt pār jūru atceļojušus latviešus. Te, protams, ir domāta padomju okupācija, kad daudzi latvieši emigrēja, cerot, ka citās valstīs būs labāka dzīve. Taču man prātā vēl krietni nesenāka pagātne.
Pērn, kad Krievija anektēja Krimu, neviens vien atzinās, ka x stundas gadījumā Latvijā nepaliks. Vēl citi sprieda, vai vispār no Latvijas Krievijas iebrukuma gadījumā varēs izbēgt, jo Rietumos taču ir Kaļiņingradā bāzētās Krievijas armijas daļas, Baltijas jūrā saimniekos Krievijas jūras flote utt. Latvijas iedzīvotāji ir pieņēmuši, ka viņiem krīzes gadījumā ir tiesības prasīt patvērumu ārvalstīs, savukārt citiem nav tiesību jaunu dzīvi sākt Latvijā. Tā, ja runājam par citas ādas krāsas patvēruma meklētājiem, droši vien ir rasisma iezīme. Taču, neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem, tā ir liekulība.
