Saprotu, ka tas ir tāpēc, ka Latvijas Pasts pirms kāda laiciņa paziņoja, ka sestdienās tas pastu vairs nepiegādās (un tā kā priekšvēlēšanu kampaņa ir beigusies un tāpēc par aģitāciju vairs nav jāuztraucas, teikšu gan, ka jau pirms iecirkņu slēgšanas un balsu saskaitīšanas varu puslīdz droši paredzēt, ka jaunajā Saeimā nebūs tā cilvēka, kura paspārnē Latvijas Pasts gandrīz nobankrotēja, proti – mūsu valsts galvenā buldozera, un piedevām teikšu, ka manī tas rada prieku). Bet ne par to šis stāsts.
Atverot “Sestdienu,” pirmais, ko ieraugām, ir "Sestdienas" galvenās redaktores Danas Sinkevičas bilde, un tai blakus ir redaktores teksts, kurā viņa vispirms pašausminās par pārmērīgo politisko partiju aģitācijas materiālu gūzmu savā pastkastītē (piekrītu – tā nu reiz bija viena pamatīga televīzijas reklāmu aizlieguma blakne), un tad pastāsta, ka “mēs "Sestdienā", saprotot, ka dzīve turpināsies arī pēc 4. oktobra, esam jums sarūpējuši dažas pārmaiņas un kļuvuši biezāki gan formā un saturā. [..] "Sestdiena" beidzot, kā jau kārtīgs nedēļas žurnāls, ir ticis arī pie TV programmas.” Lūk, kā.
Vispirms par to “TV programmu.” Nav tur nekā īpaša. 15 programmu saraksti, viens izcelts raidījums ar tekstu “mūsu izvēle,” un ar to arī apmēram viss ir pateikts. Šķiet, tur ir aptuveni tas pats, kas līdz šim ir bijis “Dienas” pielikumā ceturtdienās, un arī ceturtdienās tur nekādi “Rīgas Viļņi” nesanāk.
Ja par biezumu, šonedēļ “Sestdiena” ir uz 64 lapām. Intereses pēc makulatūras kaudzē, kura vēl nav iznesta laukā, sameklēju pagājušās nedēļas “Sestdienu.” Hmm. Arī uz 64 lapām. Nedēļu pirms tam? Arī uz 64 lapām. Ja vien redaktore nav vārdu “biezāki” domājusi pārnestā nozīmē, tipa, tagad mums ir vairāk piķa nekā bija pirms tam, lapu skaita ziņā nekā biezāka nav.
Tiesa, tajās 64 lapās ir viens jauninājums, kas man tīk pat ļoti, proti, kolēģis Egīls Zirnis ir uzsācis “jaunu krogu apskata rubriku,” un tā kā Egīls Zirnis varētu rakstīt par telefona grāmatu un to izdarīt gana interesanti un saistoši, par to prieks. Šodien stāsts ir par krogu Tērbatas ielā, kas ir lielākoties domāts hokeja faniem (tātad – ne īpaši man), bet kolēģa sulīgais rakstīšanas stils liek domāt, ka vajag doties arī turp.
Taču galvenais šajā stāstā liek atgriezties pie pirmās lapas un Danas Sinkevičas. Viņas tekstā ir pateikts un, ja kādam nepielēca, atsevišķā kastītē ir izcelts un uzvērts, lūk, kas: “Biezā "Sestdiena", tikai pērkot un abonējot atsevišķi no laikraksta.” Acīmredzot tiem, kuri uz “Dienu” ir parakstījušies visa gada garumā, būs jāsamierinās ar “klasisko Sestdienu.”
Varu pateikt, ka pirmais kucēns nudien nav slīcināms, jo arī “biezākajā” variantā ir viss ierastais – interesants profilmateriāls par ģimenīti laukos, anekdotes, vienreizējs materiāls no kolēģa Ulda Rudaka par leģendāru krievu roka mākslinieku, kurš ir iekūlies nepatikšanās tāpēc, ka viņš ir uzdrīkstējies paust atbalstu Ukrainai (tā uzskatāmi parādot, ka mūsdienu Krievija ir diagnozējami un nepārprotami šizofrēniska, lai neteiktu skarbāk), konstatējums par to, ko “Diena” rakstīja pirms 20 gadiem (par leģendāro raidījumu “Imanta-Babīte”), “smalkās aprindas” un viss pārējais. Taču tajā pašā laikā šajā kucēnā neredzu neko tādu, kas man liktu steigties uz kiosku un jauno “Sestdienu” pirkt atsevišķi, vēl jo vairāk, ja lielākoties tās un “klasiskās Sestdienas” saturs acīmredzot neko daudz neatšķirsies. Ja nu vienīgi ar to “TV programmu,” kura nudien nekas sevišķs nav.
Toties “Dienas” apcirkņos šajās dienās ir noticis vēl kaut kas, kas pat variantu par kaut ko “biezāku” vismaz pagaidām nepiedāvā. Proti, pagājušajā nedēļā kārtējo reizi iznāca žurnāls “Dienas Ēdieni,” un tur pirmajā lappusē bija redaktores Solvitas Smiļģes bilde kopā ar paziņojumu, ka viss – žurnāla turpmāk vairs nebūs. Varbūt kaut kad tiks izveidots “biezāks” kulinārijas žurnāls, kas iznāks četras reizes gadā.
Ceru, ka tā, jo es pats “Dienas Ēdienos” piedalījos visnotaļ aktīvi, tajā skaitā pirms pāris gadiem manas ģimenes piparkūku recepte uzvarēja aklā degustācijā un kļuva par labāko piparkūku recepti (ja kādam interesē, recepte ir atrodama portālā Receptes.lv), taču te tomēr ir tas apstāklis, ka arī “Dienas Ēdienus” es abonēju visa gada garumā un, ja visu saprotu pareizi, patlaban vēl viss gads nav beidzies.
Tas ir visnotaļ nesmuki. Vēl vairāk, tā pati izdevniecība ir paziņojusi, ka nākamgad vairs netiks izdots žurnāls “Playboy,” kurš arī man patīk (pieņemu, ka lasītāji saprot, ka ne tāpēc, ka tur ir atrodamas plikas sievietes – “Pleybojā” i amerikāņu, i latviešu variantā vienmēr ir ļoti daudz interesantu rakstu). Vismaz tur process tiks turpināts līdz gada beigām, lai es un citi abonenti saņemtu to, par ko mēs esam samaksājuši. Atšķirībā no “Dienas Ēdieniem.”
Jauku visiem dienu! Uz iecirkņiem, uz iecirkņiem! Kā rakstīju vakar, šis nav tas gadījums, kad sēdēt uz rokām, jo nākamie četri gadi mūsu valstij tomēr būs būtiski, un likumdevējā nekādus diletantus un jefiņus negribas redzēt nudien! Eju balsot. Nāc līdz!
