Kārlis Streips: Baidīsimies?

Reakcija pret to, kas pagājušajā nedēļā notika Parīzē, vismaz vienā sabiedrības spārnā nekāds liels pārsteigums nav.  Vienmēr radikālu viedokli paust gatavais Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība) jau ir paguvis sociālajos tīklos tīksmināties par to, ka viņa pārstāvētās partijas politiskajiem konkurentiem nāksies nožēlot atbalstu bēgļu uzņemšanai: "Ja pēc 10 gadiem Rīga būs Parīze, mēs zināsim atbildīgos, kas valdībā un Saeimā atbalsta migrantu uzņemšanu – Vienotība, Saskaņa, LRA."

Lai te paliek sāņus jautājums par Rīgu kā Parīzi, jo nu nav nekāda iemesla domāt, ka kāds no tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri patlaban izmisuši mūk no haosa Tuvajos Austrumos, patiešām sapņo par nokļūšanu pie mums, kur pabalsti zemi, algas zemas, un nu jau sāk kost ziemas aukstums. Drīzāk padomāsim par to, ko nozīmē visu iespējamo musulmaņu mešana pār vienu un to pašu kārti.

Pirmkārt, konstatēsim to, ka islāmticīgie mūsu valstī nekāds milzīgs retums nav. Jau tālajā 19. gadsimtā kādā Latvijas laikrakstā bija materiāls par musulmaņiem mūsu valstī zem virsraksta “šis cilvēks ir latviešu draugs.”  Gan Krievijas impērijas, gan PSRS okupācijas laikā mūsu teritorijā ieradās cilvēki no citām plašās Krievzemes malām, tajā skaitā no tām malām, kurās izseni dzīvo islāmticīgie.

Rīgā ir mošeja, patlaban tā ir kādā daudzstāvu nama dzīvoklī, bet patlaban top celta jauna mošeja. Latvijas musulmaņu kopiena terora aktu Francijā nosodīja. Tāpat to ir darījušas musulmaņu organizācijas visā pasaulē.

Jo te, lūk, ir redzams viens no tā dēvētās “Islāma valsts” mērķiem, proti, šķelt pasaules sabiedrību attiecībā uz islāmticīgajiem kopumā.  Tie, kuri bēg, teroristu acīs ir nodevēji, tie nav kārtīgi islāmisti, un tāpēc vienalga, kas ar viņiem notiek tālāk. Vērts arī atcerēties, ka pašā Sīrijā un Irākā ne jau eiropieši vai citi rietumnieki ir tie, kuri vislielākā skaitā iet bojā.  Lielākoties tie ir tie paši islāmticīgie, kurus “Islāma valsts” uzskata par “nepareiziem.”  Sīrijā laikā kopš pilsoņu kara sākuma bojā ir gājuši 100 tūkstoši un vairāk cilvēku, daudzreiz lielāks skaits ir mucis un tagad atrodas bēgļu nometnēs Turcijā, Jordānijā un citur, kur dzīve, protams, nekāda rožu dobe nav.

Savukārt tie, kuri ir kāpuši nedrošās laivās, lai šķērsotu Vidusjūru un nonāktu Eiropā – viņu skaitā ir arī ģimenes, tur ir sievietes, bērni un gados veci cilvēki. Tur ir augsti izglītoti cilvēki, kuri vien vēlas atrast darbu vietā, kur viņu dzīvība nav pakļauta nebeidzamām briesmām. Gandrīz bez izņēmuma tie nav cilvēki, kuriem padomā ir kaut kas ļauns.  Viņi ir pelnījuši līdzjūtību un atbalstu.

Protams, tā nebūs doma, kuru atbalstīs mūsu valsts un citu valstu ksenofobiski noskaņoti ļaudis, jo Parīzes notikumi viņiem visnotaļ ir medusmaize, lai ļautu skaļi runāt par robežu slēgšanu, atteikšanos no Šengenas bezvīzu līguma u.tml.

Pat Alabamas štatā Amerikā, kur neviena sīriešu bēgļa nav vispār, štata gubernators paziņoja, ka tādu arī nebūs, jo “es nebūšu tas, kurš atbalsta politiku, kura Alabamas pilsoņus noliek kaitīgā situācijā.”  Diez vai Alabamā tas ir vienīgais elements, kurš cilvēkiem rada problēmas. Diez vai.

Te ir pāris lietas, par kurām padomāt. Pirmkārt, teroristu paziņotais mērķis Parīzē bija atriebties par Francijas līdzdalību cīņā pret “Islāma valsti.” Latvija vismaz pagaidām šajā procesā nepiedalās un arī nepiedalīsies, ja vien Amerika vai NATO Tuvajos Austrumos neuzsāks plašu zemes karu, kas ir mazticams, jo lielākoties droši vien arī militāristi uzskata, ka ar Afganistānu un Irāku ir gana. Laikā pēc notikumiem Parīzē Francijā atskanēja balsis, kas aicināja ieviest NATO līguma 5. pantu, kurā ir teikts, ka uzbrukums pret vienu NATO dalībvalsti ir uzskatāms par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tāpēc visām dalībvalstīm ir jāsteidzas palīgā.  Diez vai šis būs tas gadījums, jo ne jau konkrēta valsts uzbruka Francijai, ne jau tas bija konvencionāls militārs uzbrukums.

Cita lieta, ka acīmredzot robežu kontrolēm būs jākļūst stingrākām. Ziņots, ka viens no uzbrucējiem Parīzē no Sīrijas tur nokļuva caur Grieķiju.  Tāpat ziņots, ka viens no tiem, kuri procesa laikā negāja bojā, īslaicīgi tika aizturēts netālu no Francijas robežas ar Beļģiju, bet viņu palaida brīvībā, jo tajā brīdī viņa uzvārds vēl nebija attiecīgajos sarakstos.  Patlaban viņš tiek izmisīgi meklēts. Zināms ir arī tas, ka viens no uzbrucējiem centās iekļūt stadionā, kurā attiecīgajā vakarā notika futbola spēle, viņam pat bija biļete, bet apsargs viņā saskatīja kaut ko aizdomīgu, un galu galā cilvēks uzspridzinājās ārpus stadiona un nevis pašā stadionā, kur, protams, bojāgājušo skaits būtu bijis daudzreiz lielāks.

No otras puses, tas liecina, ka arī ar stingrākām robežas kontrolēm daudz nebūs līdzēts.  Kā pareizi to šajā pašā portālā ir konstatējis kolēģis Pāvels Širovs, arī bēdīgi slavenā 11. septembra teroristi Amerikā iekļuva gluži mierīgi un ar vīzām. Tajā gadījumā runa bija par valdības acīmredzamo nevēlēšanos ticēt slepeno dienestu teiktajam, ka Osama Binladens konkrēti plānoja nolaupīt lidmašīnas.  Taču kopš tā laika pasaules izlūkdienesti un drošības iestādes strādājušas daudz aktīvāk, un par katru gadījumu, kad teroristiem izdodas kādu nogalināt, ir vairāk gadījumu, kuros policijai shēmu izdodas atklāt un to apturēt.

Jādomā, ka arī mūsu pašu Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs šajā ziņā ir uzdevumu augstumos, un tie daži mūsu valsts iedzīvotāji, kuri ir pievienojušies “Islāma valstij,” ir zināmi un vismaz attālināti tiek pieskatīti. 

Taču tas viss nevar būt par iemeslu vērsties pret visiem islāmticīgajiem pēc kārtas. Man ir grūti iedomāties, ko nozīmē mūsdienās būt musulmanim apstākļos, kad atsevišķi attiecīgās reliģijas it kā pārstāvji kļūst par noziedzniekiem un teroristiem. Grūti iedomāties, ko domāja Latvijā dzīvojošie islāmisti, lasot to, kas bija sakāms minētajam Iesalniekam. Jo nav jau tā, ka tikai musulmaņi nodarbojas ar terorismu. Puisis, kas pirms pāris mēnešiem iegāja tumšādaino baznīcā Dienvidkarolīnas štatā Amerikā un nošāva deviņus dievlūdzējus, vismaz teorētiski skaitījās luterānis. No tā, lieki teikt, neizriet, ka tagad mums visiem vajag skatīties ar baiļu pilnām acīm uz Jāni Vanagu, jo acīmredzot visi luterāņi ir kaut kādā veidā aizdomīgi. Romas katoļi un protestanti Ziemeļīrijā vēl nesen piedalījās briesmīgā asinsizliešanā, nav dzirdēts, ka tāpēc kāds gribētu slēgt robežas Romas pāvestam.

Mūsu valdība ir teikusi, ka, pirms kādu bēgli vai patvēruma meklētāju no Tuvajiem Austrumiem laist iekšā, notiks plašas pārbaudes, aprobācija un iztaujāšana.  Protams, terorists tādā situācijā par saviem patiesajiem mērķiem diez vai būs atklāts, bet kaut vai tajos pašos Muceniekos, kuros bēgļi uzturēsies pirmos trīs mēnešus, droši vien tādu cilvēku varētu atkodēt, ja vispār tāds cilvēks arī Latviju uzskatītu par uzbrukuma mērķi.

Taču par visu vairāk nav pareizi pavēstīt, ka tāpēc, ka daži musulmaņi ir nodarbojušies ar terorismu, Latvijai vai jebkurai citai valstij no tiem būtu jāatsakās vispār. Saku vēlreiz, te ir darbs drošības dienestiem un policijai. Savukārt sabiedrībai būtu jāsaprot, ko nozīmē mukšana no karalauka.  Pietiekami daudzi mūsu tautiešu Otrā pasaules kara laikā un pēc tam aizbēga uz Rietumiem, arī mūslaikos ir milzīgi liels skaits, kuri ir pārcēlušies uz Lielbritāniju un citur (un konstatēsim arī šajā gadījumā, ka tas, ka viens Latvijas valstspiederīgais nomušīja meiteni un viņas līķi paslēpa krūmos, nenoveda pie tā, ka briti automātiski vērsās pret visiem latviešiem pēc kārtas).

Teroristi grib, lai mēs visi baidāmies, tie grib šķelt sabiedrības un vairot naidu.  Būtu pat ļoti liela kļūda šo vēlmi apmierināt.   

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti