Kārlis Streips: Par jauno gadu domājot

Labrīt, un laimīgu visiem portāla lasītājiem šo jauno, 2016. gadu!  Par ko šogad nāksies domāt?

Latvijas  iekšpolitikā

Protams, iekšpolitiski sāksim ar to, ka Latvija 2016. gadu iesāka bez valdības.  Partijas čammājās un čammājās, Valsts prezidents īsi pirms Jaunā gada svinībām paziņoja, ka stafeti pārņems viņš, savukārt šorīt esam uzzinājuši, ka „Vienotībai” it kā tiks dota vēl viena iespēja, varbūt amatā varētu stāties pašreizējais finanšu ministrs Jānis Reirs.  Lai tā būtu, ja tā būs, lai gan man neliekas, ka te runa ir par cilvēku ar īpaši lielām politiķa dotībām tieši oratora līmenī.  Zinu, ne visi uzskata, ka tas ir svarīgi valsts amatpersonu darbā, taču palieku pie tā, ka valsts pirmajai, otrai un trešajai personai tomēr arī būtu jāuzņemas iedvesmojoša un inspirējoša funkcija.  Mūsu gadījumā pirmā persona ar saviem “selfijiem” un sporta spēlēm ar to tiek galā, otrā persona katrā gadījumā reizēm nāk ar pietiekami ideoloģiskiem un uzkurinošiem uzstādījumiem, būtu drusku žēl, ja pēc mieramikas lācīša Valda Dombrovska personā un visnotaļ neizteiksmīgu vadības stilu Laimdotas Straujumas personā Latvija atkal saņemtu kādu pelēcīgu peli kā premjerministru.  Protams, tas nav galvenais; galvenais ir darbspēja un prāta spēja, bet tomēr.

Tiesa, šī situācija par mūsu valsts politisko iekārtu uzrāda kaut ko visnotaļ dīvainu.  Proti, normālā politiskā sistēmā cilvēki tieši vēlas iegūt vēlētāju atbalstu visaugstākajā līmenī un pēc tam arī ieņemt attiecīgi augstus amatus valsts pārvaldes sistēmā.  Kādreizējais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs reiz teica, ka viņš augstajam amatam sāka gatavoties jau tad, kad vēl sēdēja skolas solā.  Amerikā patlaban Republikāņu partijas nomināciju Valsts prezidenta amatam cenšas iegūt ducis un vairāk kandidātu, tajā skaitā arī tādi, kuriem Baltā nama atslēgas neredzēt kā savas ausis.  Par to pēc brīža.

Pagaidām paliksim pie konstatējuma, ka pie mums tas ir citādāk.  Katru reizi, kad pie mums kāds uzrāda lielākas ambīcijas, attiecīgais cilvēks momentā tiek apriets un noliets ar dubļiem, spārdīts un dauzīts.  Es biju to starpā, piemēram, kuri rēja un lēja un spārdīja un dauzīja attiecībā uz dakteri Valdi Zatleru un Aigara Kalvīša fikso domu, ka dakterim vajag kļūt par Valsts prezidentu.  Dakteris kļuva par Valsts prezidentu, un nebūt ne par sliktu Valsts prezidentu, bet diez vai viņam bija viegli iesākt darbu pēc tik pamatīgas knābāšanas (ar to gan es negribu teikt, ka labāk būtu bijis bez tās iztikt – konkrētajā gadījumā tomēr par valsts galveno amatpersonu grasījās kļūt cilvēks, kurš bija atzinis, ka viņš ir krāpies nodokļu jomā).

Šogad līdzīga situācija ir izveidota ap Solvitu Āboltiņu.  Protams, atšķirībā no Zatlera, Āboltiņa politikā ir gozējusies ilgi un dikti, taču arī viņas gadījumā politiķi lielākoties reflektīvi atbildēja “nē,” tajā skaitā Nacionālā apvienība (NA) kārtējo reizi piecirta savu mazo tautisko kājiņu (droši vien pastalā tērptu) un pateica, ka Āboltiņas vadītā valdībā apvienība nedarbosies un viss.  Uz to momentā viltīgi zaļi zemnieciskā lapsa Augusts Brigmanis paskaidroja, ka viņa pārstāvētais spēks savukārt nepiedalīsies valdībā bez NA.  Nevienā brīdī diskusijas centrā nebija jautājums par to, ko var piedāvāt sieviete, kura tomēr lielajā politikā ir bijusi kopš 2007. gada, ir bijusi Saeimas deputāte, tieslietu ministre, Saeimas priekšsēdētāja, Saeimas Nacionālās drošības komitejas vadītāja u.tml.  Arī man nepatika veids, kādā dāma aizpērn iekļuva Saeimā, turklāt esmu visnotaļ pārliecināts, ka Solvitai Āboltiņai ir arī pietiekami daudz atbildības par to, kāda viņas vadītā „Vienotības” partija ir patlaban un kāds ir viņas reitings (attiecīgi ne īpaši pārliecinošs un ar visai lejupslīdošu tendenci).  Taču no tā neizriet, ka es automātiski noraidītu visu minēto pieredzi.

Jo nākamajam valdības vadītājam vai vadītājai tomēr būs dikti daudz darba darāms.  Ar 2016. valsts budžetu “gudrās galvas” tika galā visai negribīgi, tajā ir pietiekami daudz lietu, kuras nākamajam premjerministram un it īpaši finanšu ministram būs jāskaidro ilgi un dikti.  Politiķi tā arī netika galā ar pedagogu algu jautājumu.  Turpinās batālijas ap aviokompāniju „airBaltic”.  Kaut kad nākamajos mēnešos te tomēr sāks ierasties tie bēgļi no Sīrijas, par kuriem laikā, kad viņu te nav vispār, lauzts tik daudz šķēpu.  Arī tur valdībai būs pietiekami konkrēti darāmie darbiņi, tajā skaitā pārliecināties, ka bēgļi tiek uzņemti pienācīgi, viņu statuss netiek vērtēts gadiem ilgi, kā tas reizēm ir bijis pagātnē, un sabiedrībā viņi tiek akceptēti kā līdzcilvēki, nevis kā kaut kas svešs.

Latvijas ārpolitikā

Savukārt ārpolitiski pirmais jautājums būs par to, cik lielā mērā un kā mūsu Nacionālie bruņotie spēki būs spējīgi absorbēt to visnotaļ lielo budžeta pieaugumu, kādu tiem pērn apstiprināja minētās “gudrās galvas.”  Kas ar to naudu tiks darīts?  Ja ir tik liels pieaugums, kāpēc Zemessardzei joprojām ir jānāk pie sabiedrības diedelēt ziedojumus, lai tā varētu nopirkt nakts redzes aparātus u.tml.?  Ja mērķis ir un būs pastiprināt valsts austrumu robežu, kā tas tiks darīts?  Vai ierastajā veidā, sarīkojot vai nu konkursu, kas ir domāts tikai vienam pretendentam, lai pēc tam pārējie daudzus gadus pavadītu tiesā, vai arī konkursu, kurš tiek apstrīdēts ar tādu pašu rezultātu?   Te nav rotaļa, te runa tomēr ir par valsts drošību.  Tam visam būs jānotiek viedi, un man nav žēl papildu iedotās naudiņas, lai arī varbūt tāpēc valsts sabiedriskajiem medijiem budžets ticis samazināts un raidījums “Viedokļu telpa” pagājušajā pirmdienā bija pēdējais.  Šodien tā vairs nebūs.

Par robežu un drošību rakstu tāpēc, ka viens nu gan ir skaidrs, domājot par 2016. gadu, proti – Krievija nemainīsies.  Krievija joprojām būs kā pumpains tīnis, kura arsenālā ir dūres un izvarošana plus vēl nekaunīga melošana, acīs skatoties.  Raugi, pirms pāris dienām Maskavas fīrers parakstīja jaunu “drošības konceptu” savai valstij, kurā pirmo reizi pēc daudziem gadiem attiecīgajai auditorijai atkal paskaidrots, ka Amerikas Savienotās Valstis un NATO ir “ienaidnieki.”  Jauki.  Krievija turpinās darboties Sīrijā; tas, ka Donbasā šautenes ir pieklusušas, nebūt nenozīmē, ka Kremlis par saviem “tautiešiem” tur ir piemirsis.  Ja reiz ASV un NATO ir “ienaidnieki,” kādus soļus fīrers vēlēsies spert, lai pierādītu savu mačo?   Starp citu, šogad Krievijā notiks parlamenta vēlēšanas.  Varam trīsreiz minēt, vai to rezultātā Krievijas parlaments kļūs par vēl paklausīgāku klēpja sunīti Vladimira Putina iegribām, nekā tas ir patlaban.  Visticamāk, kļūs gan.  Diez kas nav.  Mūsu platuma grādos parlamenta vēlēšanas būs arī Lietuvā un Gruzijā, pēdējās gadījumā, lieki teikt, oficiālajai Krievijai varētu izrādīties krietni sarežģīti atturēties no savu pirkstu kārtējās bāšanas tur, kur tie nevienam nav vajadzīgi.

Eiropas Savienībā

Eiropas Savienība (ES) šogad turpinās risināt bēgļu jautājumu, kurš, haosam Tuvajos Austrumos nevis rimstot, bet gan pieaugot, nepārprotami kļūs vēl smagāks.  Vācijas kanclere savā Jaungada uzrunā tieši par to arī runāja, pasakot savai tautai paldies, ka tā ir gatava piedalīties bēgļu uzņemšanā.  Tas būs aktuāli arī mums.  27 ES dalībvalstīm nāksies risināt jautājumu par to, kā pielabināt 28. dalībvalsti (Lielbritāniju), lai tā neizstātos no savienības pavisam, kā to grib ievērojams skaits Londonas politikāņu, tā pierādot, ka ne jau pie mums vien politikāņi sastrādā dažādas dumjības.  Protams, nekur nebūs pazudis terorisma jautājums, droši vien un diemžēl mums arī šogad būs jāraksta “Je suis Charlie” un “Je suis le peuple de la France” u.tml.  Dievs nedod, ka šie teroristi tiek pie nudien nopietniem ieročiem, un Dievs dod viedumu tiem, kuri mēģina ar to visu tikt galā.

Savukārt pozitīvākā nozīmē - vēlāk šogad augustā Brazīlijā būs olimpiskās spēles.  Rādās, ka Latviju tur varētu pārstāvēt krietni kupls dalībnieku skaits, turēsim īkšķus, varbūt kāds arī pārbrauks mājās ar medaļu!

Amerikas Savienotajās Valstīs

Un, kā minēju, novembrī manā dzimtenē būs Valsts prezidenta un arī parlamenta vēlēšanas.  Atgādināšu, prezidentu Amerikā ievēl reizi četros, Kongresa apakšpalātas deputātus – reizi divos, un ASV Senāta locekļus – reizi sešos gados, reizi divos gados pārvēlot vienu trešdaļu no viņiem.  Man rakstot, Demokrātu partijas pusē it kā viss ir vairāk vai mazāk skaidrs.  Hilarija Klintone pirms astoņiem gadiem gandrīz kļuva par Amerikas pirmo prezidenti sievieti, lai viņas vietā amatu ieņemtu Amerikas pirmais afroamerikāņu izcelsmes prezidents.  Vēsturiski vienādi vai otrādi, bet pieļauju, pietiekami daudz demokrātu uzskata, ka Hilarija ir bijusi pietiekami pacietīga, lai pienāktu viņas kārta.  Ļoti aktīvi joprojām kampaņu veido senators no Vermontas štata Bernijs Sanderss, kurš sevi apraksta ar vārdiem “demokrātisks sociālists” un ir visnotaļ kreisi noskaņots.  Man jau patīk, bet droši vien tā tomēr būs Hilarija.

Savukārt republikāņu pusē, kā jau minēju, vairāk vai mazāk nopietni uztveramu kandidātu (lielākoties – pavisam maz nopietni uztveramu) ir vesela plejāde.  Visiem par brīnumu, jau daudzu mēnešu garumā labākos rezultātus uzrāda biznesmenis Donalds Tramps par spīti tam, ka viņš ir kā cilvēks ar Tureta sindromu, kurš neprot kontrolēt pats savu mēli.  Jēziņ, ko gan visu šis cilvēks nav sarunājis – meksikāņi visi ir izvarotāji; žurnāliste viņam uzdeva “nepieņemamu” jautājumu droši vien tāpēc, ka tajā brīdī viņai bija mēnešreize; vajag aizliegt Amerikā ierasties visiem musulmaņiem pēc kārtas, ja kāds ASV pilsonis musulmanis no Amerikas izbrauc, viņu nevajag laist atpakaļ iekšā…  Jebkurā normālā politiskā iekārtā šāds cilvēks no politiskās skatuves pazustu pēc pirmā no minētajiem apgalvojumiem (meksikāņi kā izvarotāji), bet paradoksālā kārtā katru reizi, kad Tramps kaut ko izpurkšķ, viņa popularitāte tikai pieaug.  Tiesa, vēl nekāda balsošana nav notikusi, pirmās priekšvēlēšanas Aiovas štatā būs 1. februārī, un tad rādīsies, ko cilvēki dara nevis priekšvēlēšanu kampaņas pasākumā, bet gan kabīnē ar biļetenu.  Varbūt tad izrādīsies, ka trakajam Trampam nemaz tik daudz atbalsta nav.  Vienādi vai otrādi, haoss republikāņu pusē gandrīz noteikti nozīmē, ka nākamais ASV prezidents būs no Demokrātu partijas, kā teicu, visticamāk, tā būs kādreizējā pirmā lēdija, senatore un ārlietu ministre Klintone.

Senātā pēdējos divus gadus pie teikšanas ir bijuši republikāņi, kā rezultātā būtībā Senāts nav darījis neko.  Viens piemērs:  pagājušā gada aprīlī ASV Prezidents Baraks Obama izvirzīja amatam cilvēku Valsts kases departamentā, kurš vistiešāk būs atbildīgs par terorisma finansējuma uzraudzīšanu, identificēšanu un novēršanu.  Varētu padomāt, ka arī Senāta republikāņi saprastu, ka tas ir viens dikti nozīmīgs amats mūsdienās, kad terorisms sit pietiekami augstu vilni, attiecīgā Senāta komiteja potenciālo amatpersonu nointervēja, izprašņāja, nevienam iebildumu nebija, sacīts, darīts.  Un vienalga kaut kā pats republikāņu vadītais Senāts tā arī visu laiku kopš tā brīža nav atradis par iespējamu sarīkot balsojumu.  Tiesa, tajā pašā laikā nemitīgi gaužoties, ka Obama nepietiekami dara, lai risinātu terorisma apkarošanas lietas.  To citādi kā par liekulīgu kretīnismu būtu grūti nosaukt.  Tā sanāk, ka šogad republikāņiem ir vairāk aizstāvamu vietu Senātā, tajā skaitā ir daži tādi, kuri tur pirms sešiem gadiem nonāca gadā, kurš republikāņiem vispār bija veiksmīgs, bet kandidāti ne vienmēr bija pašas augstākās raudzes, un tas ir maigi teikts.  Ļoti iespējams, ka pēc novembra vēlēšanām ASV Senāts atkal būs demokrātu rokās.

Tautas Pārstāvju palāta paliks republikāņu rokās.  Amerikā situācija ir tāda, ka reizi 10 gados notiek tautas skaitīšana.  Uz tās pamata tiek nolemts, cik katram štatam pienākas vietu Kongresā – Senātā visiem štatiem pēc kārtas divi, bet Pārstāvju palātā atbilstoši iedzīvotāju skaitam, tātad lielajai (iedzīvotāju skaita ziņā) Kalifornijai patlaban 53, bet vēl lielākajai (teritorijas ziņā) Aļaskai ir tikai viens vienīgs.  Savukārt tās ir attiecīgo štatu pārvaldes iekārtas, kuras nolemj, kā iedzīvotājus sadalīt vēlēšanu apgabalos.  Ja pie teikšanas ir republikāņi, karte tiek zīmēta tā, lai pēc iespējas kopā saliktu līdzīgi domājošus republikāņus, un tā rezultātā apgabali var izskatīties pagalam dīvaini, un tas ir ļoti maigi teikts.  Piemēram:  http://www.buzzfeed.com/qsahmed/the-10-most-gerrymandered-districts-in-america-dh45#.ngN8rv7vl.  2010. gadā vairākumā štatu pie teikšanas bija republikāņi, un tā nu ir sanācis, ka katru reizi kopš tā laika demokrāti nacionālajā līmenī Pārstāvju palātas vēlēšanās iegūst matemātisku vairākumu, bet palātā daudz vairāk vietu ir tieši republikāņiem.   Demokrātu partijai tas būs uzdevums pēc vēl četriem gadiem – pārņemt pēc iespējas vairāk štatu parlamentu, lai nākamreiz kartes zīmēšana būtu viņu rokās - lai gan, protams, tas nudien nav labākais veids, kā tā kaut ko darīt, un katrā gadījumā tas nebija tas, kas Amerikas dibinātājiem bija padomā, kad viņi izstrādāja divpalātu sistēmu (cita starpā līdz pat 20. gadsimta sākumam senatorus ievēlēja štatu parlamenti, ne tauta, un ASV Konstitūcijā ir teikts, ka skaitot katra štata iedzīvotājus, Amerikas indiāņi vispār netiek pieskaitīti un “citu cilvēku” (tātad – ne bagāto balto vīriešu) kontekstā tiek skaitītas tikai četras piektdaļas no viņiem; lieki teikt, tā neviens vairs nedara).

Personīgi

Man pašam šogad, kā jau minēju, televīzijas raidījuma vairs nav, bet ne jau tas vienīgais televīzijas raidījums.  Joprojām pirmdienās skan “Septiņas dienas Eiropā” Latvijas Radio, šodien runāsim par to pašu, kas ir šajā blogā – par gaidāmo 2016. gadu.  Februārī sāksies jaunais semestris Latvijas Universitātē, ja pareizi esmu saskaitījis, jau 26 gadus es tur jauniešiem mācu, kā rakstīt tekstiņus žurnālistikā (un tad skumstu, kad redzu, ka “profesijā” reizēm no tā visa ir pat ļoti maz).  Vasarā kārtējo reizi došos pie māsām Amerikā ciemos.  Rakstīšu komentārus ASV latviešu laikrakstam „Laiks” un Eiropas latviešu laikrakstam „Brīvā Latvija”, kā arī šim portālam.  Būs ļoti daudz tulkojamu darbu.  Vārdu sakot, gads būs darbīgs, un ceru, arī visādā nozīmē jauks.

Laimīgu vēlreiz visiem 2016. gadu!  Veselību, laimi un, kāpēc nē – lielu kaudzi naudas arīdzan.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti