Tomēr pamats mazam priekam ir – Eiropa senākā izlašu trofeja Baltijas kauss ir mūsu! Pēc 2:1 uzvaras pār Lietuvu, Tallinā vajadzēja vismaz neizšķirtu un tas arī tika panākts – 0:0.
Latvijas izlase Tallinā, jo sevišķi mača izskaņā, spēlēja ļoti pragmatiski. Lai nosargātu 0:0 un iegūtu kausu. Pārmetumi te būtu nevietā. Katra komanda, izlase grib uzvarēt turnīrā – vai tas Staiceles, Baltijas vai Pasaules kauss. No šī skatupunkta – viss ir kārtībā. Trešo reizi pēc kārtas Baltijas kauss ir Latvijas izlasei, kaut katru reizi tas devies rokās pēc cita scenārija.
Ja ņem vērā, ka līdzīgā turnīrā šajās dienās triumfēja arī Latvijas U-21 un U-19 izlases, tad Baltijas futbolu uz brīdi var iekrāsot sarkanbaltsarkanu. Turklāt katrā no šīm izlasēm ir spēlētāji, kas drīzumā varētu būt arī nacionālās izlases aptverē – divi jau debitēja – Sergejs Vorobjovs un Dāvis Ikaunieks. Debitēja visnotaļ cerīgi. Tad vēl ir Vladislavs Gutkovskis, Andrejs Cigaņiks, varbūt vēl kāds, bet no U-19 Jānis Grīnbergs, Roberts Uldriķis, Marks Kurtišs, kas turnīrā guva četrus vārtus un regulāri spēlē arī “FK Liepāja” sastāvā.
Par uzvaru turnīrā, protams, ir gandarījums, jo sevišķi spēlētājiem un treneriem, taču lielām fanfarām nav vietas, jo komandas parādītais sniegums spēlēs ar mūsu līmeņa pretiniekiem bija patālu no vēlamā. Pret lietuviešiem vismaz izdevās otrais puslaiks, bet pret igauņiem visai bezzobains sniegums bija gandrīz visā spēlē. Nevar teikt, ka pavisam nebija vārtu gūšanas iespēju, taču pretiniekiem to bija vairāk un tās bija labākas. Galvenais iemesls – ļoti zems kvalitatīvu piespēļu procents. Līdz ko sanāca trīs līdz četras labas piespēles pēc kārtas, tapa arī kaut kas sakarīgs. Taču pārsvarā jau pēc otrās bumba lidoja ne tur, kur vajag. Un tad bija cīņa, cīņa, cīņa. Kombinācijas ar retiem izņēmumiem dzimst laukuma vidusdaļā. Diemžēl mūsu vidējā līnija šajā turnīrā neko daudz radīt nespēja. Jānim Ikauniekam traucēja kvalitatīvu spēļu prakses trūkums, Artūram Zjuzinam nelielais savainojums, Igoram Tarasovam, iespējams, karstums un ne visai labā fiziskā kondīcija, Oļegam Laizānam radošā elementa trūkums. Bet visiem kopā trūka skaidra spēles koncepta. Pārsvarā dominēja vārtsarga Andra Vaņina spēle, aizsargu, kam reizēm pievienojās arī pussargi, tālas piespēles pretinieka laukuma pusē, kur par gaisa bumbu izmisīgi cīnījās Artjoms Rudņevs un Valērijs Šabala. Gandrīz bez panākumiem. Pretinieku aizsargi bija augumā raženāki, bet retajās reizēs, kad izdevās iegūt kontroli pār bumbu, kaut ko vērā ņemamu iesākt, esot ar muguru pret vārtiem un ar mazu ātrumu, nesanāca. Ar to arī spēles koncepts beidzās.
Lielam optimisma pamata nav, tomēr nebūsi arī galīgie pesimisti. Bumba ir apaļa un, spēli sākot, allaž ir (un būs) 0:0. Gan pret Andoru, gan pret Portugāli.
Spēles koncepciju var attīstīt biežāk kopā trenējoties un spēlējot, jo izlasei vairs nav “bāzes” kluba, kāds kādreiz bija “Skonto”. Igauņi maija beigās un jūnija sākumā būs aizvadījuši četras spēles, arī ar Portugāli. Lietuvieši – trīs, arī ar Poliju. Mariana Pahara izlase tikai divas. Diez vai galvenais treneris negribēja vēl kādu spēli, taču LFF to nespēja sameklēt. Tāpēc nākamā būs tikai septembra sākumā pret Luksemburgu.
Klāt būs Deniss Rakels, varbūt arī Aleksandrs Cauņa. Iespējams, tad izlasē debitēs Kristians Toress. Viņš spēli var uzlabot, taču argentīnietis Toress nav ne Djego Maradona, ne Lionels Mesi, tāpēc citā galaktikā ar viņu nelidosim. Jau apnicīgais jautājums, vai Pahars mēģinās pārbaudīt arī Krievijas Nacionālajā līgā spēlējošo (ne rezervistu soliņu deldējošo) Ivanu Lukjanovu, kas pēdējo reizi izlasē manīts pirms diviem gadiem Baltijas kausā, māc bažas? Redzot kāds ir pussargu sniegums, vai kā vajadzētu… Taču sastāvu izvēlas treneri, un viņi arī atbild par rezultātu. Baltijas “ciemā” esam labākie, tātad šoreiz Pahara izvēli nav pamata kritizēt. Septembrī sāksies ceļš uz Romu, un tur vajadzēs citu spēles kvalitāti. Ar šādu var cerēt uz panākumu pret Andoru, veiksmes gadījumā pret Fēru salām. Taču ne uz vietu, kas ļautu kvalificēties Pasaules kausa turnīram (vēl jāspēlē pret Euro 2016 finālturnīra dalībvalstīm Ungāriju, Šveici un Portugāli). Futbolā nejauši var gūt vienu uzvaru, bet nevar vinnēt turnīru (vai vismaz būt otrajiem!). Karogs un vairogs stāv turpat blakus. Arī to Pahars labi zina.
P.S. Kāda igauņa komentārs: “Jolki seljonije. Kak interesno, sto latisskaja spornaja igrajet, a vas trener Pahars vsjo vremja kromko po russki komantujet. A ikroki to eto panimajut? Ili latisei tam nettu? No poka vas s tem i postravljaju! V pianistov i popetitelej ne streljajut…”
