Aprīļa sākumā Rīgas domes Pilsētas īpašuma komiteja atbalstīja lēmumprojektu par būvniecības vietu, piešķirot Latvijas Futbola federācijai (LFF) bezatlīdzības lietošanā uz pieciem gadiem desmit hektārus pašvaldības zemes. Federācija prezentēja būves kārtējo vizualizāciju – tagad galīgais variants ir Lucavsalā. Un tad sākās…
Neiedziļinoties visos šī projekta realizācijas mokošā procesa sīkumos, kad jau kādu desmitgadi nekas nav spējis izkustēties no vietas, lai arī kas nebūtu pie varas federācijā vai Rīgas pašvaldībā, uzdrošināšos izteikt visai ticamu pieņēmumu, ka futbola stadionu mūsu galvaspilsētā kāds acīmredzami ir noskaudis, turklāt viņam tas izdevies diezgan sekmīgi. Bet varbūt pat nolādējis. Kā gan lai citādi izskaidro jauno trādirīdi, kas izvērties pēdējās dienās.
Lai uzreiz padarītu skaidru savu pozīciju, vēlos ļoti stingri paziņot, ka
jauns daudzfunkcionāls stadions Latvijai ir ārkārtīgi nepieciešams. Vēl vairāk – tas varētu kļūt par savdabīgu pilsētas vizītkarti. Turklāt tas bija vajadzīgs jau ļoti sen.
Kauns un nesaimnieciskums – lūk, ko varu pateikt brīdī, kad man jau simto reizi atkārto, ka Rīga palikšot vienīgā Eiropas Savienības valsts galvaspilsēta, kurā līdz šim nav visiem standartiem atbilstoša stadiona. Un kurš ir vainīgs?
Un tiešām, ja atceras visas vizualizācijas, kuras speciālisti nodevuši sabiedrības vērtējumam pēdējos 10-12 gados, tad iegūstam krāšņu ainu: katrā rajonā no bēdīgi slavenās "Ušakova kepkas" līdz Ziepniekkalnam, mums būtu pa tādam stadionam. Ak, šausmas, labi, ka šie mēģinājumi izgāzās. Slikti, ka pilnīgi visi. Bet tādēļ Latvija šādas infrastruktūras ziņā tā arī paliek pie sasistas siles.
Runas, runas, bezgalīgais bla, bla, bla… Nesenie mēra izteikumi, nepārprotami paziņojot, ka Rīga piešķir zemi, bet pārējais nav pašvaldības darīšana, liecina tikai par vienu. Par ko? Rīgai tāds stadions ir ne pārāk vajadzīgs. Visādā ziņā nekādu kritisku nepieciešamību pēc tā tur neredz, tajā vienkārši negrib ieguldīt. Zeme? Bet zeme ir tikai pilsētas īpašums, un tas ir viss. Lūk, kāpēc no mēra mutes dzirdami tādi secinājumi, ka stadionu sākumā varot uzbūvēt arī bez infrastruktūras. Kā tas ir domāts? Un kāds pusgatavs objekts tad iznāks?
Personiski man šaubas ir tikai vienā jautājumā – par šīs arēnas atrašanās vietu.
Lucavsala – tas ir skaisti, piekritīšu, taču perspektīvā, man šķiet, tas draud ar vēl lielāku kolapsu Rīgai, kas nav milzīga pilsēta un kurā ir tik daudz problēmu gan ar ceļiem, gan ar satiksmes mezgliem, gan ar transportu, gan ar autostāvvietām.
Ir vienkāršāk par vienkāršu iedomāties, kas te notiks, piemēram, grandiozu koncertu laikā (atcerēsimies festivālu "Positivus"), vai kad pie mums atbrauks spēlēt (un ja nu pēkšņi!) Argentīnas izlase ar Lionelu Mesi priekšgalā. Mani šodien grib pārliecināt, ka tur visu izdarīs saprātīgi, visu uzbūvēs tā, lai neviens neizjustu neērtības. Ziniet, pagaidām mani šie solījumi nepārliecina. Jau ir bijusi pieredze.
Es vēl saprastu, ja Lucavsalas variantam nebūtu alternatīvu. Visādi var gadīties un varbūt kādam tā parādījusies sapnī. Taču pilsētā ir arī citas vietas, par kurām visi lieliski zina, turklāt šīs vietas ir pietiekami ērtas, skatoties perspektīvā. Bet nē, no deviņiem ierosinātajiem variantiem eksperti kā vispiemērotāko izvēlējušies salu.
Kas bija šie eksperti, kāpēc astoņi pārējie varianti bija sliktāki, - par to informācija ir minimāla. Procesa caurskatāmība – nekāda.
Lūk, viss arī atdūries pret Lucavsalu, par ko, un tas ir saprotams, pamatoti ir sašutuši tie, kam tur ir mazdārziņi, bet tādu zemesgabalu plānotajai stadiona vietai līdzās esošajā teritorijā ir vairāki simti. Starp citu, tas viss jau ir bijis, piemēram, kad pirms 20 gadiem tika būvēta "Arēna Rīga". Zinām jau, zinām, ka pilsēta tādā gadījumā cilvēkiem piešķir citus zemesgabalus, bet tā jau vairs nebūs Lucavsala tādā nozīmē, ka jebkurā gadījumā vietā piešķirtais zemesgabals nebūs līdzvērtīgs.
Viss, kas tagad notiek, ir mēģinājums ielēkt kārtējā "pēdējā vagonā", lai gan vilciens, šķiet, jau sen aizgājis. Un kāds to saprot, taču nesaka.
Lūk, kādēļ atkal un atkal jaunais stadions, lai arī pagaidām tikai vizualizēts, jauc prātus visiem tiem, kuriem apnicis skatīties futbolu, lai cik slikts, garlaicīgs un nesagremojams tas arī nebūtu (skatāmies uz Latvijas izlases pašreizējo vietu Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas (FIFA) reitingā un jau kuru reizi ar nostalģiju atceramies 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīru Portugālē) no tribīnēm večukiņā "Skonto", kas tika nodots ekspluatācijā 2000. gadā un kurā Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) pārraudzītie mači nu jau piecus gadus notiek izņēmuma kārtā.
Es nemaz nerunāju par Daugavas stadionu, kur futbolam sen nav vietas. Kāpēc federācija atkal ceļ trauksmi – izsūta atklātas vēstules pēc tam, kad saņemts atbalsts no UEFA, pēc tam, kad Rīgā viesojušies vareni potenciālie investori, un ne viens vien, kas tikušies gan ar mēriem, gan ar ministriem, kāpēc viss joprojām ir "uz bremzēm"?
Līdzīgos gadījumos pieņemts uzskatīt – nav vienojušies. Kas un ar ko – tas jau ir cits jautājums.
Projekts ir liels, finansējums tam paredzēts solīds, ieinteresēto pušu ir daudz, katrai savas prioritātes un domas, pieļauju, ka to vidū ir arī savtīgas. Galu galā, ne visi var būt futbola fani. Lūk, šīs domas kaut kādās lietās arī nesakrīt. Viss iestrēdzis, kā mēdz teikt tādos gadījumos. Bet cik ilgi tā būs, neviens nezina.
Starp citu, par projekta izmaksām arī ir daudz baumu un dažāda informācija – te 20 miljoni eiro, te 30, bet tagad 44 miljoni. Kur ir patiesība, kungi, pat ja tā nav valsts nauda? Pēc LFF vadītāja Vadima Ļašenko pēdējās vizītes Saeimā kļūst skaidrs, ka apmēram 12 miljonus eiro ir gatava piešķirt UEFA (jau 2022. gada septembrī pie toreizējā Rīgas mēra Mārtiņa Staķa viesojās organizācijas vadītājs Aleksanders Čeferins, un tad arī tika parakstīts nodomu protokols). Kurš dos pārējos 30 un vēl mazliet miljonus - par to pagaidām ir tikai minējumi un pieņēmumi. Varbūt tas pats investors no Tuvajiem Austrumiem, kurš te ne tik sen bija iebraucis, bet varbūt arī ne. Un ko viņš te, Rīgā, pazaudējis?
Kas būs tālāk? Dome dod federācijai piecus gadus dokumentācijas sagatavošanai, izpētes darbiem un projektēšanai. Pēc tam tiks rīkota izsole vai konkurss, - kurš uzvarēs, tas arī komandēs parādi Lucavsalā. Varbūt pati futbola federācija, varbūt kāds no malas.
Nav izslēgts, ka paies ne mazāk kā desmit gadi, līdz tur sāks strādāt celtnieki. Un arī tie ir Viļņa Ķirša ("Jaunā Vienotība") vārdi.
Desmit gadi? Jūs esat jukuši!
Atgriežoties pie iepriekš minētās LFF vēstules, kas nesen izplatīta caur plašsaziņas līdzekļiem. Tās būtība ir tāda – federācija baidās, ka projekts tiks iesaldēts un mums visiem šis stadions būs jāgaida noteikti gadus desmit. Bet vēl kāds speciāli cenšas piebremzēt visu procesu. Turklāt kāds – tā ir šaura ieinteresētu personu grupa. Žēl, ka šajā vēstulē neviens konkrēti netiek nosaukts vārdā. Būtu godīgi to darīt.
Vēlreiz atkārtošos – tādus Latvijas mērogiem grandiozus projektus vienmēr pavadījušas diskusijas paaugstinātos toņos, apvainojumi, interešu konflikti un pat skandāli. Tas ir normāli. Nenormāli ir tas, ka visus šos gadus mēs tikai to arī vērojam. Lai gan vārdos viss it kā ir gludi – politiķu un pašvaldības, tādu starptautisko organizāciju kā FIFA un UEFA atbalsts, un tā tālāk. Taču pie izejas vienmēr ir visas tās pašas problēmas. Un galvenais – no vietas tā arī nekas nekustas, lai gan šis projekts valstij prioritārs skaitās jau sen, kad Nacionālā sporta padome to iekļāva attiecīgajā plānā.
Kāpēc tagad visskaļāk trauksmi ceļ federācija, var saprast. Ja būvdarbi Lucavsalā sāksies pēc desmit gadiem, tad arī izcenojumi būs citi. Pieļauju, ka projekts sadārdzināsies, turklāt krietni. Un kas kompensēs šīs izmaksas, kas radīsies novilcināšanas dēļ?
Kurš ir vissliktākais un pesimistiskākais no iespējamiem scenārijiem? Arī pēc desmit gadiem nekāda stadiona Rīgā nebūs (es vairs ne par ko nebrīnos), bet savus oficiālos mačus Latvijas izlase aizvadīs aiz mūsu valsts robežām – Tallinā vai Kauņā
(ek, lietuvieši spējuši arī šajā ziņā mūs pārspēt, uzbūvējot lielisku stadionu pat ne galvaspilsētā). Protams, futbols nenomirs, tas ar sportu numur viens pasaulē nevar notikt pēc definīcijas, pat tādā ne visfutboliskākajā valstī kā Latvija, pat bez normāliem stadioniem. Taču, kā noskaidrojas, pie mums ir spēki, kas dara visu iespējamo, lai apstiprinātais plāns netiktu īstenots, bet lielais futbola sapnis atkal paliktu uz papīra. Un kas ir šie cilvēki? Ak, kā man gribas paskatīties viņiem acīs…
